– Un kas tagad ir jūsu jaunā aģentūra? 6
– Es pati sev esmu aģentūra (pasmaida). Tagad man ir personiskais asistents, kas sarunājas ar operu direktoriem, bet visbiežāk viņi sarunājas ar mani. Ja es ar šo profesiju ne tikai pelnu, bet tas ir arī mans dzīvesveids, man ir svarīgi, ko es dziedu. Šī privilēģija izvēlēties nenāk uzreiz, bet tikai pēc ilgiem sevis apliecināšanas gadiem. Un šobrīd es baudu mirkli, kad man jautā, ko vēlos dziedāt. Man ļoti piestāv verisms, taču no visas pasaules un kritiķu puses jūtams tāds kā spiediens, ka esmu vadošais Pučīni soprāns. Bet man gribas lauzt šo stereotipu, kaut gan šajā repertuārā daudz kas labs ir izdarīts. Bet jūtu, ka varu daudz ko izdarīt arī citā ampluā, piemēram, Verdi. Protams, ne visās lomās, īpaši ne dramatiskajās, bet viens no maniem sapņiem ir nodziedāt Dezdemonu, varbūt vēlāk Aīdu. Jo sāpes par savu valsti, tēvzemi, kas ir Aīdai un ko viņa izjūt, būdama verdzene, man kļūst arvien tuvākas… Varbūt esmu nogurusi iekarot pasauli ar dramatiskajām lomām? Man ir prieks, ka “Metropolitēna” opera nāk man pretī un piedāvā dziedāt gan Nāru Dvoržāka “Nārā”, gan Mimī “Bohēmā”, šīs lomas man liekas kā atslodze.
– Bet, atgriežoties pie spiediena, kas tiek izdarīts uz akadēmisko mākslu, arī Latvijā izskanēja, ka pie jūsu minētās Manonas Lesko Bavārijas Valsts operā Minhenē esat tikusi tādēļ, ka no lomas atteikusies Anna Ņetrebko, kā iemeslu minot režisora vēlmi pēc gluži vai naturāla seksa skata uz skatuves.
– Tā var runāt tikai tie, kas nav redzējuši iestudējumu, jo tieši Minhenē “Manona Lesko” bija atturīga un ieturēta. Mani režisori mīl nevis tāpēc, ka es būtu spējīga uz jebko – nevienā iestudējumā uz skatuves neesmu bijusi ne plika, ne pusplika –, bet strādātvēlmes dēļ. Esmu gatava vēl daudz ko mācīties, nevis nodoties tikai sevis mīlēšanai. Taču arī man klājies dažādi. Ar režisoru Dmitriju Čerņakovu, ar kuru bijām un joprojām esam draugi, Ēksanprovansas festivālā iestudējām “Donu Žuanu”. Režisors vēlējās, lai mana Donna Elvīra otrajā cēlienā būtu ļoti vaļīgā, gandrīz neko nenosedzošā kleitā. Es atteicos, paskaidrojot, ka man uz skatuves jājūtas ērti, bet šādā tērpā es tā nejutīšos. Režisors izmantoja komplimentus, sakot – tu esi māksliniece, tev jārīkojas kā aktrisei un viņš domājot, ka es esot brīnišķīga aktrise… Šo emocionālo spiedienu atvairīju ļoti mierīgi, sakot – ir lietas, ko varu, un tādas, ko ne. Dodiet uzdevumu, un es tēlošu suni, kaķi, jebko, bet nevajag mani izģērbt uz skatuves! Tikai tad, kad ģenerālmēģinājumā uz skatuves uznācu kā no ielas, džinsos un jakā, un pateicu, ka tāda būšu arī izrādē, viņi piekrita manām prasībām mainīt tērpu. Protams, situācijas var būt dažādas. Piemēram, ja es kādreiz uzdrošinātos dziedāt Salomi, kur arī libretā ierakstīta prasība pēc kailuma, es tam piekristu, taču ko tādu paģērēt Donnas Elvīras, Violetas vai Mimī tēlā ir tikai režisoru nepamatota izdoma. Es gan esmu dziedājusi Dvoržāka “Nārā”, sēžot akvārijā, un pārējo izrādes laiku muzicējot ar slapju tērpu un slapjiem matiem, jo režisors Martins Kušejs par savu ideju mani pārliecināja. Operai gan pēc tam bija grūtības atrast citu solisti, kura būtu ar mieru riskēt ar saaukstēšanos pēc piedalīšanās šādā lomas interpretācijā, bet šim iestudējumam bija ļoti lieli panākumi.
