“Nevajag mani izģērbt uz skatuves!” Pilnā saruna ar Kristīni Opolais 6
Pēc ilgākas prombūtnes un panākumiem uz pasaules vadošajām skatuvēm šajās dienās Kristīne Opolais ar īpaši sagatavotu solokoncertu programmu uzstājusies Liepājā “Lielajā dzintarā”, Rēzeknē “Gorā” un 7. oktobrī muzicēs Lietuvas Nacionālajā operā Viļņā. Bet šodien, 4. oktobrī, Kristīne kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) itāļu diriģenta Sesto Kvatrīni vadībā muzicēs Latvijas Nacionālajā operā. “Esmu priecīga, ka izbaudīju jaunās Latvijas koncertzāles, un no sirds ceru, ka drīz akustisko koncertzāli iegūs arī Rīga,” saka Kristīne Opolais.
Dziedātāja ir viens no spilgtākajiem, kritiķu atzītajiem un publikas apjūsmotajiem latviešu soprāniem. Dzimusi Rēzeknē, uz lielās skatuves pirmo reizi kāpusi Rīgā, tagad uzstājas pasaulē vadošajās operās – “Metropolitēnā” Ņujorkā, Vīnes Valsts operā, Berlīnes Valsts operā, Bavārijas Valsts operā, Milānas “La Scala”, Londonas Karaliskajā operā Koventgārdenā un citur. Liela daļa lomu, ar kurām Kristīne uzstājās uz LNO skatuves, tika sagatavotas toreizējā LNO galvenā diriģenta un tagad jau “Grammy” balvas laureāta un Bostonas simfoniskā orķestra vadītāja, viņas dzīvesbiedra, diriģenta Andra Nelsona vadībā. Kristīne ir iekarojusi arī Ņujorkas skatītāju mīlestību un Ņujorkas “Metropolitēna” operas vadības atzinību, jo līgums ar Opolais ir noslēgts līdz pat 2020. gadam.
– Ne viens vien jautā – pasaule ir plaša, bet tieši kur patlaban muzicē latviešu dīva Kristīne Opolais?
– Vietas mainās. Nupat četrus mēnešus no janvāra līdz aprīlim biju Ņujorkā, tad nāca Bostona, jūlijā festivāls Minhenē, augustā – Tanglevudā, septembrī – Vīne, tagad esmu Latvijā, pēc tam atkal došos uz Ņujorku, tad kādu brīdi varēšu atļauties būt mājās.
– Tas ir – kur?
– Rīgā, šeit ir nākusi pasaulē mana meitiņa, un manas mājas ir arī Rēzeknē, kur esmu dzimusi. Jā, kādu laiku mums ar vīru mājas bija Minhenē, taču īsti mājas sajūtu un Latviju tās aizvietot nespēja. Tagad ar dzīvesbiedru un mazo esam atgriezušies Latvijā.
– Latvijā sabiedrība arvien vairāk runā par to, ka arī nopietnā akadēmiskā māksla izjūt spiedienu mainīties popkultūras virzienā. Vai tam piekrītat un vai šo spiedienu esat izjutusi arī uz savas ādas?
– Laiki mainās, lai gan vispār šajā ziņā esmu vecmodīgs cilvēks. Man patīk klasiski iestudējumi, akadēmiskā – īstā dziedāšana. Bet, ja atceramies trīs tenorus, arī viņu uzstāšanās savā ziņā ir lielās akadēmiskās mākslas vienkāršošana. Tas laikam ir neizbēgami situācijās, kur viena liela māksla satiekas ar otru, bet cita žanra. Arī par Frediju Merkūriju taču neteiksim, ka viņa izpildītā mūzika ir zemāka, nenopietnāka vai lētāka. Arī itāļu tenors Andrea Bočelli taisa šovus. Pasaulē vispār ir modē dziedāt stadionos, jo tā var nopelnīt lielu naudu. Patiesībā vienīgais, kas mani satrauc, ir tas, ka ļoti daudz kas grozās tieši ap naudu. Vislielākie pasaules opernami prasa un lūdz tev pabūt sarunā ar lielajiem donoriem. Ja tu kādam no šīs pasaules bagātajiem kā māksliniece patīc un ja vari tādai ekstra sarunai veltīt savu brīvo laiku, tas operteātrim ir ārkārtīgi svarīgi. Runājot par Ameriku, tur valsts operu nekādi neatbalsta. “Metropolitēna” opera turas tikai no sponsoru naudas. Savukārt miljonāriem ir svarīgi ziedot naudu mākslai, jo tad viņiem ir mazāki nodokļi. To pašu var teikt arī par Bostonas simfonisko orķestri, par Tanglevudas festivālu, citiem slaveniem teātriem pasaulē. Līdz ar to ir liela nozīme, vai esi arī miljonāru ieredzēto mākslinieku topā. Tā pati slavenā Anna Ņetrebko daudzus gadus bija ne tikai publikas, bet arī lielo naudas devēju, donoru, mīlule, ieredzēta augstākajā rangā, visiem gribējās aprunāties ar zvaigzni kaut vakariņās piecas minūtes… Bet kā nu sanāk? Ja bagātie nedos naudu, mākslas nebūs. Un tas principā nav pareizi! Man jau gribas domāt cerīgi, taču ir palicis ļoti maz cilvēku, kuri veltī sevi mākslai neatkarīgi no tā, cik viņiem par to maksā. Jo šie cilvēki nevar dzīvot bez mākslas, tā ir viņu sūtība. Esmu daudz dzirdējusi par situācijām, kad aģenti un aģentūras spekulē ar saviem dziedātājiem. Kad uzzināju, ka par manu koncertu Latvijā prasīti 30 tūkstoši eiro, biju pārsteigta un sašutusi. Absurds! Latviju nevar salīdzināt ar Ameriku un par uzstāšanos dzimtajā zemē tādas summas nedrīkst prasīt. Taču ne vienmēr mēs zinām, kas mums aiz muguras notiek. Nu labi, ar šo aģentūru man viss ir galā. Un Latvija jau nav vienīgais gadījums. Man zvana cilvēki un saka, ka nav iespējams ar mani aprunāties, uzaicināt uz koncertiem. Varbūt kāds mani uzskata par dīvu, bet es neesmu mainījusies – esmu tā pati Kristīne. Un, ja pie manis nāk cilvēks, es viņu uzklausīšu un atbildēšu. Un, ja būs laiks, labprāt aizbraukšu arī uz to skatuvi, kas neskaitās pasaules lielākais opernams, neprasot dubultsamaksu, kā varbūt vēlētos mani aģenti. Es mīlu savu mākslu, es to pat neuzskatu par darbu, tas ir mans dzīvesveids, prieks un misija.
