Nevar un nevajag izlīdzēties! Saruna ar diriģentu Māri Sirmo 0
Sestdien, 10. augustā, Sv. Jāņa baznīcā ar latviešu un lietuviešu komponistu pasaules pirmatskaņojumiem sāksies un 24. augustā Rīgas Domā ar franču klasiku un Imantu Kalniņu noslēgsies 22. Starptautiskais garīgās mūzikas festivāls, kuru rīko Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un tā mākslinieciskais vadītājs MĀRIS SIRMAIS.
Nupat Ventspilī atklāta koncertzāle “Latvija”, kuras atklāšanas koncertā bijāt tā mākslinieciskais vadītājs. Kā vērtējat jauno zāli?
M. Sirmais: Brīnišķīga ir jau pati ideja Ventspils mūzikas vidusskolu apvienot zem viena jumta ar akustisko koncertzāli. Varbūt varam to salīdzināt ar Liepāju, kur tikai pēc “Lielā dzintara” uzbūvēšanas ekonomiskās situācijas dēļ bija spiesti samazināt koncertzāli un citiem mērķiem paredzētās telpās nācās iespiest arī mūzikas vidusskolu. Un rezultāts ir mazliet samocīts.
Ventspilī zāle ir brīnišķīga, tāpat skanējums – salīdzinājumā ar visu manis piedzīvo un redzēto. Vismaz pagaidām nekādi defekti vai nepilnības, ko varētu pamanīt, acīs un ausīs nekrīt (izņemot ventilāciju, kas atklāšanas koncerta laikā bija atslēgusies).
Augstā līmenī izveidota mūzikas vidusskola, kamerzāle ar ierakstu studijas zāles iespējām jeb “melno kasti” – tā ir izcili izolēta no ārpasaules trokšņiem, kas traucē, piemēram, ierakstiem dievnamos. Atklāšanas koncertā pirmoreiz uz skatuves bija lielais orķestris, liels koris, zālei tas bija īsts pirmais pārbaudījums.
Ko tā godam izturējusi…
No dziedātājiem esmu dzirdējis tikai labas atsauksmes. Turklāt ar katru nākamo koncertu varēs labāk iejusties un apdzīvot šo telpu, atrodot tajā pareizākos punktus. Tas saistās kā ar skaņu vairogiem, tā speciālajām nolaižamajām auduma žalūzijām aiz dekoratīvajām sienām, kas ļauj zāli pārvērst par piemērotu telpu arī konferencēm – kad skaņa tiek maksimāli noslāpēta.
Latvijā nav nevienas būves ar tādu piedāvājumu kā tagad Ventspilī, kur skatuve ir sadalīta apmēram četrdesmit plaknēs,
kuras pēc vajadzības ir ceļamas augšā un laižamas lejā, un tādēļ, piemēram, nekādi podesti nav vajadzīgi. Skatuve tiek vadīta un pārveidota ar datora palīdzību.
Pasaulē pazīstamais latviešu operdziedātājs Aleksandrs Antoņenko intervijā “LA” nupat sacīja, ka nevarot saprast, kādēļ koncertzāles vajadzībām Rīgā nevarot izmantot Rīgas Kongresu namu, aktieris Juris Žagars piedāvā Dailes teātri, kuram tad vajadzētu jaunas telpas…
Esmu mazliet pārsteigts, jo te izskan mērena demagoģija.
Ir vienkāršs teiciens – kas der visam, neder nekam.
Ja vēlies tiešām labu akustiski augstvērtīgu koncertzāli, to nevar iebūvēt iekšā kaut kur jau esošā ēkā. Man ārkārtīgi patīk Cēsu koncertzāles koncepts, tajā cilvēki ieguldījuši sirdi un dvēseli, taču kultūras nams ir un paliek kultūras nams. Zāles kubatūra ir tāda, kāda bija tautas namā. Bet pirmais nosacījums labai akustikai ir piemērota kubatūra, plašums, kur skaņai lidot.
Pat nepretendējot ne uz ko citu, Kongresu namā ir gana daudz sakārtojamu lietu, lai tajā arī turpmāk labi varētu skanēt džeza un popmūzikas koncerti, kuri ir apskaņojami. Lūdzu, to var darīt, bet nejauksim divas dažādas lietas – jaunas ēkas būvi un kaut kādu pielāgošanu esošās telpās.
Saistīt Kongresa namu ar akustisko koncertzāli ir nepārdomāta spriedelēšana.
Var jau kaut kā izlīdzēties, kaut kā iztikt… Bet nevar un nevajag izlīdzēties! Par ko visu laiku cīnījās pasaulē slavenais latviešu diriģents Mariss Jansons? Par jaunu akustisko koncertzāli.
Un pat bagātajā Minhenē samērā nesen uzceltā koncertzāle uzbūvēta ne pārāk veiksmīgi, ar lielām akustiskām nepilnībām. Un, kad nu šis pats slavenais orķestris no Minhenes (Bavārijas Radio simfoniskais orķestris. – V. K.) nupat spēlēja uz mūsu Nacionālās operas skatuves, sēdēju zālē, un man likās, tas laikam varētu būt vislielākais sods jebkuram orķestrim un jebkuram izpildītājam – uznākt uz LNO skatuves un spēlēt akustisku mūziku.
Šī zāle tam ir tik nepiemērota, ka mūziķim tas varētu būt kā soda pārbaudījums – varēsi izturēt vai ne.
Patiesībā mēs šādi nokaujam mūziķi, apdalām par dārgu naudu biļetes pirkušos klausītājus, kuri nevar iegūt ne mazāko priekšstatu, kā šī mūzika īstenībā skan. Koncerta beigas noklausījos mājās televīzijā, kur bija gandrīz četras reizes labāka skaņa nekā uz vietas, Operā.
Uz Rīgu tika saaicināti arhitekti no dažādām valstīm, viņi izbraukāja Latvijas galvaspilsētu, tika rīkots starptautisks projektu konkurss, kurā uzvarēja mūsu Andis Sīlis ar saviem “melnajiem dimantiem” uz AB dambja. Labi, iesākās krīze, bet pēc tam nez kādēļ atkal jauni meklējumi, spriedelēšana, šķiet, laika vilkšana garumā skaidras valodas vietā, ka pagaidām nav naudas.
Mana pārliecība – ja reiz Rīgā tiek būvēta šāda koncertzāle, tad Latvijas kultūra, kas daudzās jomās guvusi augstāko pasaules līmeņa novērtējumu, un Rīga kā augstvērtīgām kultūras, tajā skaitā mūzikas norisēm pārbagāta pilsēta, ir pelnījusi, lai koncertzāles vieta būtu ļoti prestiža, ļoti pamanāma un tiešām ekskluzīva.
Kad ieguldām vērienīgus līdzekļus, kādās kategorijās īsti domājam – īslaicīgi vai tālredzīgi, atbilstoši ieguldītās naudas vērienam? Man daudz nācies runāt ar Elbas filharmonijas cilvēkiem Hamburgā, arī tur neko nepieņēma uzreiz. Bija visdažādākās domas, strīdi, īpaši – ārkārtīgi pieaugot ēkas izmaksu budžetam, visdažādākie viedokļi un hamburgiešu pašu attieksme.
Bet cik interesanti – kad nu viss tomēr noticis ar visām ķeizargrieziena sāpēm, Elbas filharmonija pēkšņi kļuvusi par visas pilsētas simbolu, par spīti, ka tur varbūt varētu saskatīt kādus trūkumus. Biļetes izpārdotas gadiem uz priekšu, un visas pasaules tūristiem ir kas īpašs būt Elbas filharmonijā.
Nemaz nerunājot par pašu koncertu šajā zālē, tūkstoši tūristu maksā naudu, lai tikai tiktu ēkas augšējā stāvā un no tā varētu vērot Hamburgas panorāmu un ostas rajonu.
Tāpēc – vai būsim zaudētāji vai tomēr ieguvēji, ja uzbūvēsim tādu zāli, kuru neredzējis neviens tūrists nespēs atstāt Rīgu?
Ticu, ka gan jau visas tehniskās nepilnības AB dambī var atrisināt, bet man ārkārtīgi patika Bikšes kunga (tēlnieks Aigars Bikše. – V. K.) teiktais – jā, ceļot uz AB dambja, par daudz ko būs jāmaksā, bet nevienam nebūs jāmaksā par Rīgas panorāmu un koncertzāles atspulgu Daugavas ūdeņos. Un jau vieta pati par sevi radīs notikuma sajūtu.
Notikums būs jau tas vien, ka esi atnācis uz koncertu, bet otrs – ka esi vietā, kur vari izbaudīt kaut ko galīgi neikdienišķu un ļoti īpašu, tajā pašā laikā ļoti mīļu un saprotamu – kaut vai Rīgas panorāmu. Šaubos, vai kur citur to atradīsim, īpaši, ja sāksim domāt tādās dimensijās kā neapgūtas vai degradētas teritorijas, kur biznesa centrā būtu iespiesta kārtējā “kaste”, kurā iekšā, izrādās, ir arī akustiskā koncertzāle…
Jūs ar kori “Latvija” jūlija sākumā piedalījāties arī piecpadsmitajos Latviešu dziesmu un deju svētkos Kanādā. Spilgtākie iespaidi Toronto?
Tajā brīdī, kad, man diriģējot, koris nonāca līdz vārdiem “lec, saulīte, spīdi spoži…” (R. Tigula dziesma “Lec, saulīte”), klangš – elektrība nodziest un koncerts turpinās pilnīgā tumsā. Tādi svētki laikam nav bijuši un, visticamāk, nebūs. Orķestrim teicu – spēlējiet tālāk, improvizējiet. Koncerta organizatori korim vaicāja, ko darīsim, un dziedātāji teica – turpināsim koncertu!
Ar ko šogad pārsteigs Garīgās mūzikas festivāls?
Tas noritēs franču mūzikas gaisotnē. Viens no koncerta programmā iekļautajiem darbiem būs pasaulē ļoti iecienītais Fransisa Pulenka “Litānija melnajai jaunavai” lieliskā franču diriģenta Loika Pjēra vadībā.
Šim skaņdarbam ir savs interesants stāsts. 1936. gada 17. augustā uz ceļa pie Debrecenas Ungārijā notiek autoavārija un sadursmes vietā nejauši, bet liktenīgi nokļuvis komponists Pjērs Oktāns Ferū, kuram krītošā automašīna norauj galvu. Tas ir reāls fakts. Ziņa par drauga traģisko nāvi ārkārtīgi satrieca Fransisu Pulenku, kurš dodas meklēt mierinājumu katoļu svētceļojumā uz Rokamadūru Francijas dienvidos.
Un trīsdesmit septiņus gadus jaunais komponists pavada tur savu laiku, lūkojoties uz kokā grebto melno jaunavas figūru. Un šajos garīgajos pārdzīvojumos top Pulenka lūgšana “Litānija melnajai jaunavai”.
Otrs akcents būs Morisa Diruflē “Rekviēms” noslēguma koncertā, kuru koris “Latvija” pirms daudziem gadiem ierakstīja CD tikai ar ērģelēm, bet šoreiz tas skanēs kopā ar Liepājas simfonisko orķestri. Liturģisks teksts ar lūgšanu izskaņā izmantots arī Imanta Kalniņa Sestajā simfonijā.
Savulaik pēc pirmatskaņojuma mūsu pārpildītā opernamā kritika šo skaņdarbu iznīcināja, taču cilvēki teica tikai vienu – beidzot uzrakstīta viena kārtīga tautas simfonija. Tātad franču mūzikas klasika festivālā savīsies ar mūsu dižgaru Imantu Kalniņu.
Un, protams, būs pirmatskaņojumi, džeza mūzikas koncerts, kas ir pavisam neparasts pavērsiens, jo džeza mūzika Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā līdz šim nekad nav skanējusi. Savukārt tradicionālajā pirmatskaņojumu koncertā, ar kuru rīt festivālu sāksim, izvēlēti trīs komponisti – Līga Celma-Kursiete uzrakstījusi jaunu, skaistu darbu korim un stīgu kvartetam.
Pirmoreiz jaundarbu koncertā piedalīsies komponists no Lietuvas, kora mūzikas guru Vītauts Miškinis ar darbu korim, sitaminstrumentiem, stīgu kvintetam un dziedātājiem, kuri vienlaikus spēlēs lietuviešu nacionālo pūšamo instrumentu skuduču.
Un tad, protams, ļoti interesants izaicinājums – pirmoreiz mūsu festivālā kā goda komponists ar īpaši radītu pirmatskaņojuma darbu piedalīsies mūsu brīnišķīgais skaņradis Valts Pūce, kurš radījis jaundarbu, kuru kopā ar Valsts akadēmisko kori “Latvija” izpildīs instrumentālā apvienība “Dagamba”.
