Egils Līcītis: Okupācija atkal nebūs bijusi? 55
Aizvadīta sēru un piemiņas diena 14. jūnijs. Pieminējām komunistiskā režīma 1941. gadā uz tālo ziemeļzemi aizvestos cilvēkus, nomocītos upurus – ne tikai latviešus, bet arī krievus, ebrejus un citus. Parīt ir vēl viens datums, ko vērts atcerēties Latvijas vēsturei un šodienai. Kopš 1940. gada 17. jūnija pagājuši 75 gadi, un Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā tā skaitījās atzīmējama diena, kurai par godu arī cepumu fabrīķi sauca “17. jūnijs”. Mums tā ir okupācijas diena, kad PSRS lielā tautu vadoņa Josifa Visarionoviča Staļina vadībā pēc pieteiktā ultimāta triju neatkarīgu Baltijas valstu valdībām ieradās Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ar tankiem un durkļiem un gāza likumīgo varu, likvidēja valstiskumu un brīvības, ieviesa padomijas iekārtu uz gadu desmitiem. Pēc okupācijas sākās genocīds pret Baltijas tautām, cilvēku deportācijas, režīma noziegumi un garie nebrīvības gadi zem krievu zābaka. Maskavā vēl šodien šo vēstures faktu neatzīst, noliedz, ka bijusi okupācija un vardarbība. Grūti teikt, kā tad tagad Kremlī novērtē krievu karaspēka iebrukumu. Vai pēc komunistiskās mitoloģijas vēstures parauga, ka 1940. gada 17. jūnijā notika darbaļaužu sociālistiskā revolūcija ar sekojošo fašistisko diktatūru gāšanu, vai propagandas vajadzībām būs pielāgojuši novatoriskāku, “zinātnisku” pieeju un notikumu traktējumu. Zināms, pēc proletariāta uzvaras sākās jauncelsme, un mums atnesa kultūru. Par kultūru atceros sen pārlapotus žurnālus “Atpūta”, kur fotoattēli rāda sarkankarogotā armijas dziesmu un deju ansambļa numurus – sakāpšanu piramīdās un “karavīri ar zobeniem izveido vārdu Staļins”.
Latvijā arī ir gana daudz ļaužu, kuri piekrīt atbrīvošanas teorijām un citām pseidovēstures mācībām. Viņiem ir brīv pulcēties politiskās partijās, svinēt pulkā 9. maiju kā uzvaras dienu un bez slapstīšanās izplatīt savus ierūsējušos uzskatus, ka “nekāda okupācija nebija” avīzēs un grāmatās. Kāda daļa no gados jaunākiem cilvēkiem pat gājuši un izglītojušies neatkarību atguvušās Latvijas skolās! Jādomā un jācer, ka 17. jūnijam kā drūmai valsts okupācijas gadskārtai nepaies secen abi prezidenti Bērziņš un Vējonis un citas augstākās amatu personas. Ne tikai atgādinot par tālo dienu traģiskajiem notikumiem, bet parādot, cik dzīvas ir impēriskās lielvaras tieksmes aktuālajos apstākļos. Ka Krievijā ir aprindas, kuras, cik vien to spēkos, vēlas iestudēt un atkārtot Staļintētiņa rakstītos scenārijus un lietoto ultimātu valodu. Ukrainā risinās cīņa uz dzīvību un nāvi par brīvību, un nereti saka, ka arī mūsu neatkarība var tikt apdraudēta, ja to cieši, cieši nesargāsim.
Pirms dažiem gadiem veiklie zēni no “Saskaņas” lika priekšā noteikt moratoriju – kādu laiku nerunāt par vēsturi un lietām, kas šķeltu sabiedrību, lasi, nepatiktu krieviem. Gribēja ieviest formulu “okupācija varbūt arī bija, bet okupantu nav”. Noklusējuma laika termiņš 17. jūnijā varētu būt notecējis. “Saskaņas” politiķiem klātos pastāstīt saviem vēlētājiem, kas tad te notika pirms 75 gadiem un ka šodien gan nevienam nevajadzētu taisīties uz dramatisku tanku bučošanu, Putina gaidīšanu. Iespējams, Urbanoviča frakcijai iepriekš derētu noīrēt no Mūrnieces kundzes kādu Saeimas koplietošanas telpu komplektā ar viņas vīru, vēsturnieku un deputātu Ritvaru Jansonu, lai sarīkotu kinolektoriju vai priekšlasījumu saskaņiešiem, ja tie nejūtas pārāk stipri faktu zināšanā un iegaumēšanā. Ar lielu interesi papētīsim arī 17. jūnija krievu presi, “centrālās” televīzijas no Maskavas – viņi taču nebūs aizmirsuši zīmīgo datumu, vai ne, biedri?
