Varis Boks: Nevajag dzīvot izolētā karalistē, pat ja spējam 0
“Tiekties saražot visu elektrību pašu spēkiem var, taču tādā veidā Latvija sevi atdalīs no pārējās Eiropas,” uzskata elektroenerģijas pārvades sistēmas operators AS “Augstsprieguma tīkls” valdes priekšsēdētājs Varis Boks. Ar viņu saruna par to, ko nozīmē enerģētiskā neatkarība un vai centieni atteikties no gāzes kā energoresursa ir atbalstāmi.
Pērn beidzot saražojām elektrību tik, cik patērējām. Vai tas ir viss vajadzīgais, lai kā valsts būtu enerģētiski neatkarīgi?
V. Boks: Tas ir tikai viens no rādītājiem. Enerģētiskajai neatkarībai ir divas ietekmes – viens ir katras valsts vēlme ar elektrību sevi nodrošināt pilnībā, būt pašpietiekamai. Taču, ja visām valstīm būs šāds mērķis, tirgus nebūs nepieciešams, jo nevienam vairs nevajadzēs sadarboties – katrs būs pašpietiekams, dzīvos savā izolētajā karalistē. Svarīgāk, vai esam pašpietiekami ar jaudām un iespējām. Lai gan tas nebūt nenozīmē, ka mūsu mērķis ir saražot pašu lētāko enerģiju, spēt sevi nodrošināt un no citām valstīm nekādus pakalpojumus nesaņemt. Tas ir kā pārtikas ražošanā – daudz ko saražot varam paši, no daudz kā varam arī atteikties, bet vai tas ir pareizākais? Normāla tirgus attīstība ir brīva preču un pakalpojumu kustība, kas arī ir Eiropas Savienības būtība, manuprāt.
Protams, tehniski ir iespējams būt pašpietiekamiem, taču perspektīvai attīstībai vairāk jāskatās uz intensīvāku tirdzniecības nodrošināšanu. Kā priekšnoteikums tam ir starpsavienojumi starp valstīm, kam jābūt tik pietiekamiem, lai nodrošinātu visas tirgus vajadzības.
Kas attiecas uz elektroenerģiju, šobrīd mūsu reģions ir ļoti labi integrēts Eiropā ar pietiekami jaudīgiem savienojumiem. Turklāt 2020. gada beigās paredzēts pabeigt arī jauno līniju ar Igauniju. Tas pats attiecas uz tālākiem savienojumiem ar pārējām valstīm – ar Zviedriju ir “NordBalt” savienojums, ir divi “Estlink” savienojumi starp Igauniju un Somiju, tāpat ir savienojums starp Lietuvu un Poliju. Šie procesi nodrošina plašāku tirgus zonas attīstību un lielāku integrāciju Eiropas Savienībā.
Kādi vēl soļi jāsper, lai sasniegtu enerģētisko neatkarību?
Nākotnes lielais plāns ir sinhronizācijas projekts, ar kuru vēl stingrāk integrēsimies Eiropas energosistēmā. Šobrīd darbojamies sinhroni ar Krievijas un Baltkrievijas energosistēmām, bet nākotnes mērķis ir sinhronizēties ar Polijas un Eiropas tīkliem. Šobrīd pamatā darbojamies ar Skandināvijas valstu tirgu, lai gan varam tirgoties arī ar Spāniju, Portugāli un citām valstīm. Šāda līmeņa tirgus platformā neidentificē kādu noteiktu ražotāju, patērētāju, bet gan elektrību pērk biržā, ņemot vērā tehniskos ierobežojumus starp valstīm.
Vai jāatsakās no gāzes par labu atjaunojamajiem resursiem?
Nav tāda mērķa – visu elektrību saražot ar atjaunojamajiem resursiem. Arī Eiropas vīzijās nekā tāda nav. Jā, vajag saražot vairāk zaļas enerģijas, bet ne pilnīgi visu, jo tad nāksies likvidēt gāzes infrastruktūru, kas diez vai būtu saprātīgi. Infrastruktūrā ieguldīta liela nauda, tā ir funkcionējoša un būtu ekonomiski nepamatoti to visu izjaukt. Visu nosaka izmaksas. Ar elektrību piesildīt telpu būs dārgāk nekā ar gāzi.
Beidzot elektrību saražojām tik, cik patērējām. Vai to izdosies atkārtot arī šogad un nākamos gadus?
Pagājušais gads nebija pārāk tipisks laika apstākļu ziņā. Slapjā vasara ir patiesais iemesls, kāpēc elektrības izstrāde bija tik liela. Ūdens tāpat kā vējš ir ļoti izdevīgs resurss, jo ir dabisks un elektrības ražošanai jāpatērē vismazāk naudas. Līdz ar to šo enerģiju var izdevīgi pārdot biržā. Biržas cena nosaka to, ka stacijas, kas ražo dārgāku enerģiju, pārtrauc ražošanu. Tā kā Latvijā saražojām tik daudz, mazāk ražoja Igaunijas siltumstacijas, noteikti arī Somijā, periodiski Zviedrijā.
Tirdzniecībā galvenā ir uzticība – ka tevi nešmauc ar cenu, ka nav kartelis, kas par kaut ko vienojies. Tostarp, ja ūdeni vari par sviestmaizi pārdot, tad tas ir jādara. Protams, Polija nav sajūsmā, ka mēs ar savu lēto enerģiju spiežamies viņu tirgū. Polijā ir milzīga ogļu staciju industrija, kas nodarbina tūkstošiem cilvēku. Taču tas ir tirgus process. Ja reiz mums ir tik lēta elektrība, tad polim nekas cits neatliks kā kādu no tām stacijām likvidēt. Kopumā jau Eiropa iegūst, jo galalietotājs iegūst lētāku enerģiju, bet tas saistīts arī ar sociālām problēmām, ko, ļoti iespējams, piedzīvos arī igauņi ar savām Narvas degakmens stacijām.
Kāda loma enerģētiskajā neatkarībā un drošībā ir Kurzemes lokam?
Kurzemes lokam ir ļoti liela loma tieši Kurzemes reģiona elektroapgādē. 2005. gada vētrā cieta visa Baltija, taču Latvijā vienīgais reģions, kas patiešām bija pilnībā palicis bez elektrības, bija Ventspils. Tolaik šajā reģionā no pārvades sistēmas puses bija tikai 110 kilovoltu elektropārvades sistēmas barošana ar šaurāku līniju aizsargjoslas koridoru, nekā tas ir 330 kilovoltu līnijām, kas ir daudz drošākas pret dabas stihijām. Arī pārvadāmās jaudas ievērojami pieaug un šis loks spēlēs lielu lomu gan Baltijas resinhronizācijas projektā kopumā kā tranzītmezgls, gan lokāli Ventspils reģiona elektroapgādei.
Ja nākotnē piekrastes zonā attīstīsies vēja stacijas, tad tās varēs pieslēgt pie Kurzmes loka un nodrošināt šīs elektrības izdošanu, tostarp uz Skandināviju vai Poliju.
Vai Kurzemes loks tiešām beidzot dos grūdienu vēja staciju būvniecībai, investoru piesaistei?
Brīdī, kad investori būs gatavi attīstīt vēja stacijas, tehniskās iespējas pieslēgties pārvades tīklam būs un tas, manuprāt, būs labs signāls, lai nozari attīstītu. Ja runājam par lielām jaudām, tad vajadzīgi arī lieli pieslēgumi. Kurzemes loks būs gatavs šīm jaudām.
Kurzemes loks veicinās atjaunojamo energoresursu attīstību Latvijā. Atjaunojamajiem resursiem ir raksturīgas zemas ražošanas izmaksas. To redzam Dānijā – dažbrīd elektrības cena Dānijas cenu zonā biržā ir nulle vai pat ar mīnusa zīmi. Līdz ar to Kurzemes loka dēļ patērētājiem ar laiku varētu kļūt zemāki arī elektrības rēķini.
Cik daudz enerģijas pazaudējam?
Pārvadē enerģijas zudumi ir ap 3% un tas nav nekas neparasts. Tas, ka tirgojamies ar Portugāli, nenozīmē, ka enerģija no Daugavas kaskādes plūdīs uz Portugāli. Nē, tur enerģiju saražos kāda vietējā elektrostacija, bet finansiālais darījums būs noticis, jo tirgus ir viens, ir vienota tirgus norēķinu platforma.
Zudumi ir atkarīgi no tā, kā slogojas līnijas. Jo lielākas jaudas, jo līnijas slogosies vairāk un zudumi būs lielāki. Tāpēc arī Rietumeiropā zudumi ir lielāki nekā Latvijā, taču tur tīkls ir ļoti sazarots, ļoti jaudīgs. Jāuzsver, ka zudumi ir neizbēgami un to nosaka fizika. Ar zudumiem rēķinās ikviens un tos parasti iekļauj tarifos.
Kā novērst tā saucamo enerģijas pudeles kaklu ar Igauniju?
Starpsavienojumi ar Igauniju jau kopš padomju laikiem ir mazāk jaudīgi nekā ar Lietuvu. Ar Igauniju mums ir divas 330 kilovoltu līnijas un, kā minēju, trešo plānots pabeigt līdz 2020. gada beigām. Ar lietuviešiem ir četras šādas līnijas, kas ir divreiz vairāk un jauda ir ievērojami lielāka, līdz ar to pudeles kakls neveidojas. Pudeles kakls nosaka to, ka ir atsevišķi brīži, kad līnijas ir noslogotas un veidojas cenu starpība starp Igauniju un Latviju. Būtībā sanāk tā, ka Latvijas patērētāji samaksā, piemēram, par diviem eiro par megavatstundu vairāk nekā igauņi. Līdz ar jauno starpsavienojumu pudeles kakls likvidēsies un būs vairs tikai ļoti reti brīži, kad parādīsies cenu atšķirība, piemēram, avārijas atslēgšanās brīžos, līnijas remontu laikā utt.
Vai iegādājāties “Conexus Baltic grid” akcijas, “Augstsprieguma tīkls” tagad būs ne tikai elektrības, bet arī gāzes pārvades sistēmas operators?
Valsts izlēma, ka grib iesaistīties gāzes sektora attīstībā un, iegādājoties šīs akcijas, uzņēmums izpilda valdības lēmumu. Līdzīga situācija ir arī Lietuvā, Igaunijā un citur Eiropā, kur elektrības pārvades sistēmas operatori ir saistīti ar gāzes pārvades operatoriem. Mēs būsim mātes uzņēmums, bet “Conexus” – mūsu meitas uzņēmums, kas būs pilnīgi atsevišķs uzņēmums ar savu vadību un darbību. “Augstsprieguma tīkls” kā akcionārs lems par stratēģiskiem lēmumiem, bet gāzes sektorā “Conexus” darbosies pilnīgi neatkarīgi.
Mums kā akcionāram ir būtiski, lai gāzes sektorā sakārtotos gan sertifikācijas joma, gan tiktu noteikti pārvades un uzglabāšanas tarifi.
Cik veiksmīgs kopumā uzņēmumam bija aizvadītais gads? Bija arī kas tāds, kas neizdevās?
Varbūt daži plāni ir vienkārši pārbīdījušies, bet tas ir kontekstā ar tirgus aktivitātēm Eiropas līmenī, jo tie ir tādi globāli plāni, kas neskar tikai Latviju un Baltiju, bet visu Eiropu. Taču kopumā gads mums bijis veiksmīgs, savus uzdevumus esam izpildījuši, arī nospraustie mērķi ir sasniegti. AST peļņa ir atbilstoši SPRK lēmumam un atļautajai rentabilitāti – 2017. gadā orientējoši tā ir 314 tūkstoši eiro, bet apgrozījums 159 miljoni eiro.
Kas gaidāms šogad, būs kādi skaļāki jaunumi?
Šogad veiksmīgi jāturpina Kurzemes loka būvniecība, kā arī trešais starpsavienojums ar Igauniju. Protams jāseko līdzi tām aktivitātēm, kas būs jāveic saistībā ar gāzes sektoru. Mums kā akcionāram ir būtiski, lai šajā sektorā viss ietu uz priekšu gan sertifikācijas jomā, gan tiktu noteikti pārvades un uzglabāšanas tarifi. Tālāk jāskatās, kas notiks ar iesāktajiem darbiem saistībā ar pārvades sistēmas operatora modeli. Kā zināms, vēsturiski Latvijā ir izvēlēts otrais modelis, kas nozīmē, ka visas atbildības un pienākumi mums ir par pārvades sistēmas operēšanu un energosistēmas uzraudzību un attīstību, bet infrastruktūras pamatlīdzekļi – pārvades līnijas, apakšstacijas, dažādas ēkas nav mūsu īpašums, un tās nomājam no “Latvenergo”. Iespējams, ka šogad izdosies rast risinājumu, kādā veidā mēs no šī modeļa varētu pāriet uz 1.modeli, kas ir pamatmodelis Eiropas valstīs un šos pamatlīdzekļus iegūtu savā īpašumā.
