Nevajag dzīvot ilūzijās! Saruna ar Daci Judinu 0
“Lata romānu” pēc 20 gadu ražīga darba nomaina “Vakara romāns”, un pirmā autore jaunajā sērijā ir lasītāju iecienītā rakstniece DACE JUDINA. “Ēnas spogulī” stāsta par trim draudzenēm: jūk laulību konsultantes Dagnijas trešā laulība, Laima Lūse nespēj atteikties no iedomāti romantisku, disharmonisku jaunības attiecību rēga, bet trešā, Guna, vēlas beidzot atrast savu nekad nesastapto tēvu, kuru savulaik no viņas mātes aizbiedējušas vecmāmiņa un tante…
Izlasot romānu, gribas jautāt: vai tiešām ar sievietēm Latvijā tik slikti?!
Dace Judina: Es vadījos pēc vairāku reālu cilvēku stāstiem un dzīvē redzētā, tāda ir daudzu mūsu ģimeņu šodienas bilde. Nav jau tik slikti, tikai reālistiski. Mēs ar Arturu (Daces vīrs, domubiedrs un radošo projektu partneris – komponists Arturs Nīmanis – L. K.-Š.) esam runājuši, kāpēc esam tur, kur esam, kāpēc ģimenes tik ļoti šķobās. Sievietes vainu veļ uz vīriešiem, vīri – uz sievietēm, bet man šķiet, cēlonis meklējams gan cilvēkos, gan apstākļos.
Mums jau divas trīs pēckara paaudzes izaugušas izkropļotā realitātē. Pirmajā pasaules karā Latvijai asiņaini pārgāja laika rats, atsijājot vismaz pusi vīriešu ģenētiskā materiāla, un tautu sāka veidot tie, kas pārnāca mājās. Jau bija kaut kas puslīdz paveikts, kad nāca 1940. gads – atkal Latvijai pārvēlās ritenis, turklāt trīsreiz, pēc tam nodibinājās greizo spoguļu karaļvalsts, kur cilvēki bija kā vistas krātiņā – līdz pēdējai dvašai…
Par attiecībām un ģimenēm – kad vīrieši pārmaiņu laikos izšauti, aizvesti, nomocīti, tad jebkurš vīriešveidīgais eksemplārs, lai kāds, kļūst par vērtību: precēta sieviete sociālo stereotipu hierarhijā stāv par divām pakāpēm augstāk, kaut arī vīrs būtu pēdīgais plencis. Bet laimīga, veiksmīga sieviete, kurai blakus nav vīrieša – fui… Tad arī daudzām (un daudziem) rodas jautājums: vilkt tālāk dzīvi, kāda tā ir, vai arī pabeigt nogriezni un sākt visu no jauna?
Es ar to “traki” vairāk domāju laulību konsultantes trešo neveiksmīgo laulību un veiksmīgo ģimenes māti vecumā 40+, kura turpina sapņot par savu jaunības donžuānu. Šķistu – tāda apmātība vairāk piedienas divdesmitgadniecēm…
Ir ļoti daudz sieviešu noteiktās profesijās, kur, mācoties augstskolā, bijis izteikts vīriešu deficīts. Šīm savā ziņā ideālistēm bez attiecību pieredzes nereti gadās uztrāpīt “tarakānam”, kurš prot skaisti runāt, un… To, ka vīrišķis ir alkoholiķis un dienderis, iemīlējusies sieviete uzreiz nepamana, jo viņš ir pirmais, kurš pievērsis tai uzmanību. Un pat vēlāk, kad blakus jau normāla ģimene, tas “pirmais” no galvas neiet ārā.
Par to arī šis romāns: nevajag mūsdienās tēlot Kristīni no “Purva bridēja”, tas nekur neder.
Nevajag dzīvot ilūzijās, bet stingri stāvēt uz zemes. Skarbi? Protams, var rakstīt tikai par rozā glazūru uz kūciņām, bet – kāpēc vispār cilvēki raksta? PR speciālisti raksta tādēļ, ka viņiem jāspodrina klientu spalvas, jāpārdod viņu veidotie pasākumi vai saražotie produkti. Žurnālisti – lai parādītu, kur ir problēma, lai to izgaismotu, izdiskutētu. Arī rakstnieki raksta par lietām, kas prasa apdomāšanu, iedziļināšanos.
Kā rāda prakse un pieredze, aktieriem labāk patīk attēlot skarbos varoņus, režisoriem tīk sarežģītākas izrādes, bet komēdija tikai tad šķiet laba, ja tajā ir labs humors, un lielākoties interesantāks šķiet tieši melnais humors. Bez rozā glazūras.
“Ēnas spogulī” startē jaunu sēriju – “Vakara romāns”. “Lata romānus”, kuru tā nomaina, aizsāka Vladimira Kaijaka nu jau leģendārā “Enijas bize”. Kāda tev ir sajūta būt pirmajam akordam jaunā sērijā?
(Sarunā klātesošais Arturs nodungo pāris taktis no Bēthovena “Likteņa simfonijas”. – L. K.-Š.)
Ļoti pagodinoši, protams. Tam ir priekšvēsture: Evija (Evija Veide, “Latvijas Mediju” izdevniecības direktore. – L. K.-Š.) pirms laba laiciņa provokatīvi pajautāja, vai es varētu uzrakstīt šāda veida romānu. Kad tev tā pajautā, skaidrs, ka mēģināsi! Ienāca prātā attiecību stāsts – to izvērst, atrast cēloņsakarību: te ir trīs sievietes, katra ar savu likteni, bet kur tam visam sākums, kur beigas?
Neliela atkāpe: kad 2015. gadā mums ar Arturu iznāca kopīgs dzejas un eseju krājums, ļaudis skatījās lielām acīm un teica: “Mēs domājām, ka tu tikai par līķiem raksti!” Bet cilvēks jau nav viendabīgs, mēs visi esam kā kārtaina kūka. Jū Nesbē, kuram tie naturālistiskie kriminālromāni, raksta arī grāmatas bērniem, un labi raksta. Es rakstu dziesmas un risinu dzimtu rēbusus…
Man patīk psiholoģija un šķiet interesanti šķetināt attiecības, tāpēc toreiz mazliet apdomājos un nolēmu: kāpēc ne?
Atgriežoties pie attiecībām: ja mēs mācētu tās veidot pareizi, daudzu problēmu vispār nebūtu. Starp citu, tas attiecas arī uz valodu: ja mums būtu labākas valodas zināšanas, attīstītāka lasīšanas kultūra un lielāks vārdu krājums, arī cilvēciski būtu daudz vieglāk saprasties. Šobrīd notiek gan sabiedrības, gan literatūras segregācija. Bet sirsnīgus, labus cilvēkus, tāpat kā literāra darba racionālo un emocionālo graudu, var atrast visos slāņos, vajag tikai gribēt.
Un visbeidzot: gan simtgades romānu ciklā, gan šajā darbā ir priekšmeti un vietas, kam piemīt vairāk par to, ko saredz acs. Vai pati tici lietu maģijai?
Noteikti. Lai gan – vai maģijai? Drīzāk enerģijai, priekšmetu atmiņai. Tāpat kā vietām, arī telpām un priekšmetiem ir enerģija un atmiņa, ne velti runājam par auru. Mūsdienu cilvēks gan ir ļoti materiālistisks: ja kaut ko nevar aptaustīt, nomērīt, pakratīt, tad tas neeksistē. Tā nav. Reizēm, kādā vietā nonākot, sajūties ļoti labi vai ļoti, ļoti, ļoti slikti. Gadās – pārnakšņojot jaunā vietā, redzi sapni. Kad to izstāsti vietējiem, viņi saskatās un atklāj – jā, tajā vietā kādam noticis kas slikts.
Cilvēki, kuri saka – tie ir māņi! –, noliedz savu intuīciju. Bet kas tad ir intuīcija? Tas, ko esam piedzīvojuši paši; tas, ko piedzīvojuši cilvēki pirms mums, plus tas, ko fiksē sajūtas. Paralēlā pasaule tepat vien ir, nevajag par to domāt ļaunu: ja ciemos nāk sen mirušie tuvinieki, vienkārši sen neesi pie viņiem bijis. Aizej, sakop kapiņus, pasēdi, parunājies. Varbūt viņi tevi par kaut ko brīdina. Viss atkarīgs no tā, cik pats esi atvērts ienākošajai informācijai. Var jau, protams, aizklapēt ciet visus septiņus vārtus, uzlikt galvā folijas cepurīti un pateikt – nekā tāda nav…
