“Nevajag celt sevi pāri skolēniem, mēs esam līdzvērtīgi!” Bērni skolotāju Dinu sauc par labāko no visām 4
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Piedalīties skolotājas Dinas stundās patiesi ir īsts prieks. Jūs domāsiet, ka viņa māca mākslas priekšmetus, bet zināt, nē – matemātiku! Un varam teikt, ka matemātiku skolotāja liek iemīlēt visiem, arī tiem, kuri matemātikas grāmatas tur savas istabas tālākajā stūrī,” tā par Liepājas 7. vidusskolas matemātikas skolotāju Dinu Mihaiļičevu akcijā “SirdsSkolotājs” raksta skolas skolēnu līdzpārvalde.
Skolēni vēstulē arī pauda, ka D. Mihaiļičeva ir skolotāja numur viens, jo ir gudra, profesionāla, stingra, kā arī godīga un patiesa. Brīnišķīgs cilvēks, tā pedagoģi raksturoja skolēni.
Matemātikā kā zivs ūdenī
Satiekot slavēto pedagoģi, vispirms jautāju, kā izdevies panākt, ka skolēni par viņu izsakās ar tādu cieņu un mīlestību.
“Ir svarīgi ļoti atbildīgi attiekties pret savu profesiju. Tas pirmkārt,” atbild D. Mihaiļičeva. “Bet otrkārt ir ļoti labi jāorientējas mācību priekšmetā, ko māci. Es matemātikā esmu kā zivs ūdenī. Treškārt, jāmeklē veidi, kā noturēt skolēnu uzmanību. Jāspēj katras stundas tēmu sasaistīt ar praktisku saturu. Ceturtkārt, ieejot klasē, nevajag celt sevi pāri skolēniem, skatīties uz viņiem no augšas; mēs esam līdzvērtīgi.”
Gandrīz četrdesmit gadus strādājot skolā, skolotāja sastapusies arī ar klasēm, kas tīši pārbauda skolotāju, cenšoties pārkāpt robežas. Tad svarīgi neļauties provokācijām. Skolotājam jāspēj vienlaikus gan pievērsties skolēnam, kas ir pie tāfeles, gan pamanīt, kas notiek citviet klasē.
“Svarīgi arī būt prasīgam, jo sevišķi tik precīzā mācību priekšmetā kā matemātika. Ja bērni zina, ka no viņiem prasīs rezultātu, tad arī stundās uzmanīgāk klausās un cenšas pildīt uzdevumus. Tajā pašā laikā, ja skolēnam kādas problēmas, dēļ kā kāds darbs nav izdarīts, jābūt arī iejūtīgam. Darbs jādara ar sirdi un dvēseli,” savu panākumu noslēpumu atklāj D. Mihaiļičeva. “Jāsaprot arī skolēns. Jo nogurst ne tikai skolotājs, arī skolēnam nav viegli, ja vai ik dienu ir astoņas mācību stundas un vēl mājasdarbi jāpilda.”
Dažkārt gan skolotāja spēj būt arī skarba: ja kāds slinko, iesaka mest mācības pie malas un iet strādāt par krāvēju vai apkopēju. “Ja ko tādu saku, skolēni smejas, bet gan jau arī padomā par to, kāpēc jāmācās,” atzīst skolotāja. Viņa neslēpj: vidusskolā mācās ne tikai motivētie skolēni, bet arī tādi, kas palikuši vidusskolā, jo pēc 9. klases nav zinājuši, kur mācīties, vai pat nav uzņemti tehnikumā.
“Ja skolēnam neveicas mācībās, bet viņš ir pieklājīgs un centīgs, tā ir viena lieta, bet gadās arī skolēni, kuri tāpēc, ka mācības nepadodas, izturas rupji pret skolotāju. Taču vienalga cenšos pa labam tikt galā, aicinu uz konsultācijām, mēģinu panākt, lai mācību viela tiktu apgūta,” arī tāda pieredze bijusi D. Mihaiļičevai.
Eksāmenā jāzina vairāk
Skola, kurā strādā D. Mihaiļičeva, ir mazākumtautību, taču vidusskolas klasēs skolēni mācās latviski, tostarp matemātiku. Latviešu valoda nav arī D. Mihaiļičevas dzimtā valoda, tomēr viņa atzīst: mūsdienu Latvijā arī matemātikas jēdzieni jāzina latviski. Gadās gan, ka stundās kāds jēdziens jāpārtulko arī krieviski, lai skolēns saprastu, par ko runa: arī skolēnu latviešu valodas prasmes ir atšķirīgas. “Taču vienmēr atgādinu: iemācieties to latviski, eksāmenā jums tulka blakus nebūs,” saka skolotāja.
Vai ilgus gadus, mācot matemātiku, pamanījusi, kā mainās centralizētais eksāmens matemātikā? Skolotāja atbild: grūtības pakāpe sevišķi nemainās, bet eksāmens kļuvis plašāks: lai nokārtotu, jāpārzina vairāk tēmu. D. Mihaiļičevas skolēniem eksāmenos gan sokas gluži labi: pagājušā gada absolventi vidēji to nokārtojuši par 55 procentiem, kamēr valsts vidējais rādītājs bija par vairāk nekā 20 procentiem zemāks.
“Diemžēl gadu no gada skolēnu interese par matemātiku un zināšanu līmenis krītas,” secinājusi pedagoģe. “Matemātikas mācīšanās prasa pacietību, centību. Skolēnu, kas gatavi piepūlēties, kļūst aizvien mazāk. Tas ir arī audzināšanas jautājums. Ja vecāki iedziļinās, kā bērni mācās, ko mācās, bērni ir centīgāki. Taču ģimeņu, kurās pievērš lielu uzmanību bērnu mācībām, kļūst mazāk. Tāda dzīve, daudz vecāku laika paņem darbs.”
Runājot par gaidāmo eksāmenu nokārtošanas latiņas celšanu no pieciem procentiem līdz 20, D. Mihaiļičeva atzīst, ka daļai skolēnu būs daudz grūtāk pabeigt vidusskolu. Tomēr tas var dot arī labumu: “Jāpiespiež skolēnus saprast, ka jāmācās centīgāk, jāattiecas pret mācībām nopietnāk, nevis jāpaļaujas, ka kaut kā jau tos piecus procentus savāks.”
Trūkst mācību materiālu
Skolotāja vērtē, ka ar gadiem skolā strādāt kļuvis tikai grūtāk: metodika mainās, tāpat aizvien vairāk pedagoga darbā ienāk birokrātija. “Projekta “Skola 2030″ metodika prasa, lai skolēni paši atklāj, analizē. Taču tie bērni, kuri tagad ir vidusskolā, iepriekš mācījās pēc citām metodēm. Kā lai viņi tagad pēkšņi mācās citādi? Nav viegli. Man žēl tā laika, kas jāpatērē, gaidot, kamēr skolēns pats konstruē zināšanas. Tad labāk dodu kādu mājienu, kas jādara, lai ātrāk tiekam uz priekšu. Vieglāk būs tiem skolēniem, kuri jau no pirmās klases vai pat bērnudārza mācīsies pēc jaunās sistēmas,” spriež D. Mihaiļičeva.
Pēc jaunā satura ieviešanas ļoti trūkst mācību materiālu. Tad nu skolotāja no veselas grāmatu kaudzes meklē derīgo, pati veido pārbaudes darbus un plakātus, ko likt klasē pie sienas. “Šobrīd kā skolotāja varu izdzīvot tikai tāpēc, ka man ir liela pieredze. Projektā “Skola 2030″ mācību materiālu ir tik maz, ka tie tikai parāda virzienu, kurā doties. Pārējais ir uz skolotāju pleciem,” skarba ir D. Mihaiļičeva. Viņa nepiekrīt izglītības politikas veidotāju deklarētajai nostājai, ka mūsdienu digitālajā laikmetā var iztikt bez mācību grāmatas: tā joprojām ir pamatu pamats. Arī skolēni, piemēram, atkārtošanai nepieciešamo pirmkārt meklē grāmatā.
Vairāk darba skolotājai, protams, ir arī pandēmijas dēļ. Joprojām ik pa laikam kāda klase ir karantīnā un jāmāca attālināti. Iepriekšējā mācību gadā skolotājai strauji nācās apgūt attālinātās mācīšanas prasmes. Pati nopirkusi planšeti, lai skolēni ekrānā redzētu, kā jārēķina uzdevumi. “Grūti, ka ir skolēni, kas neieslēdz kameru, un es nezinu, kur viņš ir, ko dara. Ir noteikums, ka kamerai jābūt ieslēgtai, bet ne visi to ievēro. Prasu tādam – vai esi šeit? Ne skaņas. Kā ir, tā jāstrādā.”
Bez jokiem nevar
Pedagoģe uzskata, ka skolotājs nedrīkst būt vienmēr nopietns: “Stundā gadās tādi brīži, kad nepieciešams noņemt spriedzi, pajokot. Tomēr jāzina arī, kā to darīt, lai nevienu neaizvainotu, neaizskartu. Mana publika tomēr jau ir pieaugusi – strādāju tikai ar vidusskolas klasēm.”
Skolēni par D. Mihaiļičevu rakstījuši arī šādus vārdus: “Matemātikas stundas nav stīvas un akadēmiski garlaicīgas! Skolotājai padodas vadīt šo nopietno mācību priekšmetu aizraujoši, reizēm pat smieklīgi, jo matemātiskās formulas un jēdzieni tiek apspēlēti arī anekdotēs. Ar skolotāju Dinu nekad nav garlaicīgi!”
Sapņos rēķināja
Jautāju arī par skolotājas ceļu uz savu profesiju. Viņa atbild: nekad nav gribējusi kļūt ne par ko citu kā vien par matemātikas skolotāju. “Man jau no bērnības patika pašai rēķināt matemātikas uzdevumus. Ja kādreiz kādu nemācēju atrisināt, nebija miera, pat sapņos redzēju šo uzdevumu un no rīta atrisinājums bija klāt. Tikai matemātika! Nekas cits mani neinteresēja. Visvairāk mani saista ģeometrija,” atklāj D. Mihaiļičeva.
Skolotāja nāk no Līvāniem, studējusi toreizējā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. “Tie laiki ar mūsu laikiem nav salīdzināmi. Lai iestātos institūtā, man bija jāiztur konkurss: 3,5 pretendenti uz vienu vietu. Bet tagad jaunie nenāk strādāt uz skolu,” teic D. Mihaiļičeva. “Ir jau gan arī tā, ka ne katrs var būt par skolotāju. Tas vien, ka tev ir augstākā pedagoģiskā izglītība, tevi par pedagogu nepadara.”
Neraugoties uz grūtībām, D. Mihaiļičeva savā izvēlē kļūt par skolotāju nav vīlusies. Kad jautāju, kas notur skolā, pasmejas un attrauc: “Nemāku neko citu darīt! Vecākā paaudze turas pie šī darba. Jaunie gan bieži vien atnāk, gadu nostrādā un saprot, ka par grūtu, alga par mazu. Jaunie mūsdienās ir racionāli domājoši, viņi sevi neziedos, viņi ir ļoti mobili un nebaidās mainīt darbavietu. Bet es par to pat neesmu domājusi. Taču, protams, ne jau tikai pieradums notur skolā. Kad esmu kopā ar skolēniem, jūtos jauna: it kā būtu viņu vecumā. Smeļos enerģiju, tas mani ceļ.”
Bet kā tad no Daugavpils toreiz jaunā skolotāja nonāca Liepājā? Gribējusi strādāt pilsētā, bet Latgales pilsētu skolās brīvu darba vietu nav bijis. Toties Rīgā, kur darbs piedāvāts, nav bijis kur dzīvot. Atbraukusi uz Liepāju, kur gan arī piedāvātā dzīvesvieta nav bijusi nekāda sapņu pils: koka nams pilsētas nomalē, kur labierīcības bijušas pagalmā un ūdens arī pašiem bijis jānes no akas.
“Apstākļi tur bija tādi, ka skolas direktors piedāvāja nakšņot skolā. No tā gan atteicos: naktī vienai pašai visā skolā bail. Tad direktors panāca, ka man piešķir tomēr nedaudz labāku mitekli,” atceras skolotāja. “Sākumā man te neviena nebija: ne draugu, ne radu. Pēc tam apprecējos, iedzīvojos un tagad man te ļoti patīk. Piecpadsmit minūtēs var aiziet līdz jūrai.”
Akcija “SirdsSkolotājs”
Žurnāla “Skola & Ģimene”, portāla “E-klase” un laikraksta “Latvijas Avīze” akcijā “SirdsSkolotājs” ikvienam ir iespēja cildināt pedagogu, kurš ar savu darbu ir iedvesmojis, darījis vairāk vai citādi, nekā minēts profesijas priekšrakstos.
Ar akciju “SirdsSkolotājs” vēlamies parādīt, kādi lieliski skolotāji strādā Latvijas skolās un citās izglītības iestādēs.
Akcija turpināsies visu mācību gadu, tāpēc gaidām pieteikuma vēstules ar stāstu par sirdsskolotāju pa e-pastu “[email protected]” vai pa pastu uz žurnāla redakciju Rīgā, Toma ielā 4, LV-1003.
Akciju atbalsta arī saldumu ražotājs “Laima”.
