Māris Zanders: Ir daži faktori, par kuriem Putina režīma oponentiem beidzamo dienu kontekstā ir iemesls justies pozitīvi 26
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Domāju, ka vairākumam Latvijā dzīvojošo cilvēku vēsts par daļējas mobilizācijas uzsākšanu Krievijā noskaņojumu pabojāja, pat ja mēs saprotam, ka principā sekas šim pasākumam pirmkārt un galvenokārt izjutīs Ukraina. Savukārt kārtējo reizi izvērsties tēmā “ukraiņi malači, ukraiņi – mēs jūs atbalstām!” man šķiet nedaudz bezgaumīgi.
Neesmu arī pārliecināts, ka komentāri par mobilizāciju žanrā “tas ir Putina izmisuma solis” ir saturīgi. Savā pilnīgi pamatotajā nepatikā pret Kremli mēs pārāk bieži uzdodam vēlamo par esošo. Vienlaikus ir daži faktori, par kuriem Putina režīma oponentiem pēdējo dienu notikumu kontekstā ir iemesls kaut nedaudz, bet justies pozitīvi.
Pirmkārt, lai cik maz Krievijā valdošais režīms rūpējas par saviem pavalstniekiem, respektīvi, ekonomē uz viņu rēķina, mobilizācija kaut ko izmaksās. Tā Krievijas ekonomiku neapdraud, tomēr vismaz mazinās naudas čupu, kas sapelnīta, pateicoties augstajām izejvielu cenām. Kā agrāk teica, sīkums, tomēr patīkami.
Tāpat skaidrs, ka ar cilvēku mobilizāciju vien ir par maz – ir nepieciešams transports, militārais aprīkojums, tas, ko ļoti vienkāršoti mēs varētu apzīmēt par “elektroniku”. Sankciju režīma apstākļos ar puslegāliem un nelegāliem līdzekļiem Krievija joprojām pie šīm tehnoloģijām tiek, tomēr skaidrs arī tas, ka mobilizācija nozīmēs, ka no jau tā sarukušā apjoma vairāk tiks militāristiem, mazāk – ekonomikai. Krievijas ekonomikas tehnoloģiskās atpalicības padziļināšanās jau pārskatāmā nākotnē ir laba ziņa.
Otrkārt, jo biežāk Putins publiski nostāda muļķīgā situācijā savus sabiedrotos, jo labāk. 19. septembrī Turcijas prezidents Erdogans paziņo (un par to, protams, raksta pasaules mediji), ka Putins vēloties beigt karu “cik iespējams ātri”. (Pilnā intervija ar Erdoganu lasāma amerikāņu “PBS News Hour”).
Faktiski 24 stundas vēlāk Vladimirs Vladimirovičs izsludina (daļēju) mobilizāciju. Pat ja esam “melnā humora” cienītāji un tādēļ pieņemam, ka mobilizācija, pēc Putina domām, tieši būs kara pabeidzēja, tad vienalga “iespējami ātri” šeit neiederas. Faktiski var teikt, ka Putins Erdoganu pazemoja, savukārt Turcijas prezidentam jau tā ir sakāpināta pašvērtības apziņa.
Nedomāju, ka tā ir nejauša sakritība: Turcijas divas lielākās bankas “DenizBank” un “Isbank” šonedēļ paziņoja, ka pārtrauc apkalpot Krievijas maksājumu sistēmas “Mir” kartes, kas līdz šim bija ļoti parocīgas bez visādām sapuvušo Rietumu “vizakard” un “masterkard” palikušajiem ļaudīm no Krievijas, aizbraucot uz Turciju.
Vai uz Kazahstānu vai Vjetnamu. Kur arī – kas to būtu domājis! – vairākas bankas šomēnes paziņoja, ka pārtrauc “Mir” apkalpošanu. Respektīvi, Putins līdz šim ir uzskatījis un acīmredzot turpina uzskatīt, ka viņam nav jārēķinās pat ar viņam salīdzinoši lojālām valstīm, savukārt šīm valstīm tas sāk apnikt.
Šajā kontekstā ierakstās arī tas, ka mobilizācija – pareizāk sakot, cenšanās no tās izvairīties – var izsmelt šādu uz diviem krēsliem vienlaikus izsēdēt mēģinošo valstu pacietību vēl citā aspektā. Šā gada pirmajos septiņos mēnešos no Krievijas Gruzijā ieradās (jo nav nepieciešamas vīzas) 404 tūkstoši Krievijas pilsoņu.
Jau šāda plūsma Gruzijas politiskajai vadībai sāka radīt iekšpolitiskas problēmas, un nav grūti prognozēt, ka vēl, tēlaini izsakoties, tikpat daudz no mobilizācijas bēgošu Krievijas pilsoņu būs lūzuma punkts. Proti, vēlme Kremli nekaitināt nekur nepazudīs, tomēr tādas, ja tā drīkst teikt, cilvēku masas objektīvi rada problēmas. Tas pats attiecas uz Kazahstānu un Kirgizstānu.
Rezumēju. Ja neskaita indivīdus, kuri ir bez gala kareivīgi – lielākoties sociālajās platformās – 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, cilvēkus jebkādas ziņas par karu, tā ieilgšanu vai, vēl sliktāk, situācijas iespējamo saasināšanos dara bažīgus. Turklāt Krievijas pastrādātais šo bažīgumu tikai pastiprina – “ja viņi var izdarīt to, ko viņi dara Ukrainā, no viņiem visu var sagaidīt”.
Tomēr atļaušos teikt, ka no mūsu, Latvijā dzīvojošo, savtīgo interešu viedokļa sliktāk tāpat nevar būt – patiešām būtiski, atvainojos, sačakarēt mums dzīvi Krievija jau ir sačakarējusi, izmantojot energoresursus kā ieroci. Šis ierocis ir jau lielā mērā izmantots, viss. Protams, švaks mierinājums, un tomēr.
