Neuzticība var nebūt saistīta ar pāra attiecību konfliktu. Atziņas par krāpšanu 0
Partnera neuzticība rada sāpes, pazemojumu, vilšanos otrā cilvēkā un uzticības zaudēšanu viņam. Un vēl… vainas sajūtu. Bet ne tam, kurš bija neuzticīgs, bet tam, kuru krāpa. Cilvēks sāk just bailes: “ar mani kaut kas nav kārtībā, es nepietiekami centos”, “tas ir manis dēļ”. Kad šī hipotēze ir kaitīga un nepieņemama? Par to spriež klīniskā psiholoģe Jūlija Lapina, grāmatas “Ķermenis, pārtika, sekss un trauksme. Kas satrauc mūsdienu sievieti” autore portālā Psychologies.ru.
“8 veidi, kā noturēt vīrieti”, “Kā glābt laulību” – apmācības un semināri par līdzīgām tēmām bieži balstās uz ideju par attiecību kontroli. Daudzi uzskata, ka mūsu spēkos ir kontrolēt “attiecību kvalitāti” un ka no mums pašiem atkarīgs, vai partneris spers sānsoļus. Manuprāt, šis uzskats balstās uz trim mītiem. Precīzāk, tie īsti nav mīti, jo dažreiz izrādās patiesi, bet par problēmu pārvēršas tikai tad, kad katru neuzticības gadījumu aplūkojam caur mītu prizmu. Cilvēces pieredze ir daudzveidīgāka, nekā mūsu priekšstati par to.
Mīts Nr.1: “Neuzticība saistīta ar problēmām attiecībās”
Un patiešām, kā gan laimīga laulība var būt savietojama ar neuzticību? Vai tad tas automātiski nenozīmē faktu, ka laulība cietusi neveiksmi? Izrādās, ka dažreiz tomēr nē.
Bieži vien krāpjošais partneris nerīkojas ar nodomu izbeigt attiecības, vēl jo vairāk – esošās attiecības viņam ir ļoti dārgas.
Mūsu kultūrā ir ļoti grūti pieņemt domu, ka neuzticība var gadīties arī tajās laulībās, kurās nav nopietnu problēmu. Patiesībā pavisam bez problēmām nav nevienas attiecības. Uzmanīgi ieskatieties partneru savienībā, kura vakar šķita nesatricināma, bet šodien tanī ir radusies plaisa, un noteikti tam atradīsies kāds izskaidrojums.
Bija neuzticīgs, jo sieva par viņu vecāka. Vai arī viņš nopelna pārāk maz. Vai abiem ir atšķirīgs sociālais statuss. Varbūt viņai (viņam) vajadzēja mazāk savaldīt emocijas. Saraksts ir bezgalīgs. Partneris, kurš tika krāpts, sāk ienirt vainas bezdibenī, pat ja līdz šim brīdim viņš neuzskatīja minētos apstākļus par problēmu. Un drīz viņš sāk sev jautāt: kādi bija visi šie gadi? Vai tikai ilūzija? Vai tiešām laulība nebija laimīga?
Lai arī neuzticība ir cilvēka rīcība attiecībā uz savu partneri, patiesībā šī rīcība ne vienmēr ir saistīta ar partneri.
Dažreiz tā ir izeja no ļoti dziļa personīgā konflikta. Kopš bērnības katram no mums ir dilemma – izvēlēties mātes apskāvienu drošību vai riskanto pasaules izpēti.
Senie grieķi redzēja minēto vajadzību sadalīšanu Apolona (kā saprātīgās daļas) un Dionīsa (jutekliskās) tēlos. Beļģijas seksologs un psihoterapeits Esters Perels savā jaunajā grāmatā “The State of Affair: Rethinking Infidelity” izskata šo dilemmu partnerattiecību kontekstā. Mēs varam vienlaicīgi gan tiekties pēc pārmaiņām un jaunā, gan pēc stabilitātes. Mēs novērtējam uzticamas attiecības, aizmuguri, kas mums neliedz tiekties iepazīt kaut ko jaunu.
Mūsu iekšējais Apolons – saprātīgs sākums – prasa pastāvību, bet mūsu iekšējais Dionīss – asas, daudzveidīgas emocijas, jutekliskumu. Mūsdienu attiecību koncepcija pieņem, ka vienā cilvēkā mums jāatrod viss – gan emocijas, gan uzticamība, gan tuvība un seksualitāte kaut vai tāpēc, ka mēs, kā nekad agrāk, esam brīvi, varam uzsākt jaunas attiecības un tikpat ātri tos pārtraukt. Bet tā, protams, ir ilūzija.
Dažādas mūsu “Es” daļas vienlaikus nevar saņemt apmierinājumu laulībā – vismaz ne automātiski. Ir sāpīgi to saprast, bet tāda ir dzīves realitāte. Daži dilemmu mēģina atrisināt poligāmās attiecībās, bet tādam kompromisam ir daudz zemūdens akmeņu. Un, starp citu, paturiet prātā: “Es esmu poligāms, bet mana sieva to nezina” – tā nav atvērta laulība. Tiklīdz kļūst zināms par neuzticību – personīgais konflikts uzreiz kļūst par attiecību konfliktu un jautājums “kas ar mums nav kārtībā” izvirzās priekšplānā.
No pirmā mīta izriet otrais, kas var kļūt postošs tam, kuru piekrāpa.
Mīts Nr2: “Partneri krāpj, jo viņā kaut kas pietrūkst”
Atceraties anekdoti par vīrieti, kurš pazaudēja savas atslēgas mežā, bet centās tās atrast uz ielas zem gaismas laternas, jo tur ir vairāk gaismas? Ar to bieži vien nodarbojas cilvēks, kurš uzzinājis par partnera nodevību. Pirmām kārtām viņš sāk vainot sevi: “Es par maz veltīju viņam laiku”, “Es esmu vecāks (a)”, “Es viņu neapmierināju gultā.”
Rūgtā patiesība ir tāda, ka cilvēki dažkārt sper sānsoļus, neapzināti saceļoties pret to, ko visaugstāk vērtē partnerī.
Iedomājieties sievieti, kurai ir brīnišķīgs vīrs, divi bērni, Draudzīgā ģimene kopīgi piedzīvojusi daudzus labus un grūtus brīžus. Sieviete ļoti novērtē partnera rūpes un uzmanību. Un tajā pašā laikā visa prognozējamība un labi organizētā struktūra viņu nomāc. Sieviete iemīlas kādā vieglprātīgā atslēdzniekā, kuram nav pastāvīga darba un prātā svilpo vējš.
Viņa, protams, jūtas ļoti vainīga, bet tajā pašā laikā neticami iedvesmota un pacilāta: šī dēka palīdzēja viņai atkal sajust, ka ir dzīva!
Viņa atklāja sevī kaut ko jaunu, viņa nekad nedomāja, ka ir spējīga uz ko tādu.
Bet tajā pašā laikā viņa patiešām novērtē to, kas ir laulībā. Tā viņai ir neticami svarīga. Tikai kāda daļa no viņas “Es” nevarēja izpaust sevi šajās stabilajās attiecībās.
Katrs mūsu draugs, mīļākais atspoguļo mūsos kaut ko īpašu. Dažreiz to, par ko mēs pat nenojautām. Ir grūti samierināties ar domu, ka kāds cits, cilvēks no malas atklāja partnerī ko tādu, ko tu pats nevarēji atklāt. Tā ir sāpīga pieredze, īpaši vīriešiem, kuri pēkšņi saprot: “Es domāju, ka viņa nevēlas seksu, bet izrādījās, ka viņa nevēlas seksu ar mani.”
Gadās arī tā, ka cilvēks sper sānsoli nevis pēc tā, ko viņš nevar atrast mājās, bet tā, ko nemaz nevēlas atrast mājās. Piemēram, vīrietis nevēlas noteiktas emocijas ģimenē baidoties, ka tās pāri iznīcinās – pāri, kuru viņš vērtē augstu. Var patikt apmesties viesnīcās, bet nepavisam nevēlēties tur dzīvot. Partneris, kurā viss patīk, var būt dārgs un nozīmīgs, bet tajā pašā laikā ir arī citas attiecības.
Mīts Nr.3: «Vīriešu un sieviešu neuzticība būtiski atšķiras”
Vīrieši sper sānsoļus viegli un piedzīvojuma pēc, sievietes tikai tad, ja jūt emocionālu saikni – vēsta sociālie stereotipi. Faktiski, emocionālās un seksuālās vajadzības ir gan vīriešiem, gan sievietēm.
Bet sabiedrība, kā mēs zinām, diezgan iecietīgi raugās uz to, kā vīrietis apmierina gan vienas, gan otras – esot uzticamai aizmugurei ģimenes veidā, meklē seksuālus piedzīvojumus citur. Bet sievietei ģimenes labā nākas upurēt savas seksuālās intereses.
Faktiski mīlošas mātes loma, kuri parasti izvēlas sieviete, ir partnerības anti afrodiziaks. Tā vai citādi, izvēloties starp emocionālo piedzīvojumiem un uzticamību, sievietes izvēle parasti nav Dionīsa labā.
Atbildība par citiem traucē koncentrēties uz savām vēlmēm. Bezgalīga pienākumu un padarāmā virkne – tā nav Dionīsam piemērota vide. Tas nav ne labi, ne slikti, vienkārši tā ir. Vai tas ir labi vai slikti, ka zivis nevar dzīvot uz sauszemes?
Erotikas apvienošana ar mājas drošību un mājīgumu nav problēma, kas jāatrisina, tas ir paradokss, ar kuru kaut kā jātiek galā.
Kā tieši – atsakoties vai ierobežojot savas vēlmes, poligāmas attiecības, atklātas laulības, to katrs izlemj pats. Neviens to nevar izlemt otra vietā.
