Neuzrakstītās sieviešu ārstes piezīmes. Saruna ar ginekoloģi Edīti Lazovsku 0
Valsts kontroles revidenti nesen secināja, ka “ārstniecības personu vecuma struktūra liecina par intensīvu ārstniecības personāla novecošanos. (..) Atsevišķās specialitātēs veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana tiek nodrošināta tikai tāpēc, ka ārsti turpina praktizēt pēc pensijas vecuma sasniegšanas.” Viena no šīm specialitātēm ir arī ginekoloģija.
Edīte Lazovska, kura pārkāpusi pāri astoņdesmit gadu slieksnim, par ginekoloģi ir nostrādājusi sešdesmit gadus un tikai pirms pāris gadiem devusies pensijā.
Daktere pastāstīja par savu veiksmes atslēgu, kas ļāvusi tik ilgi atrasties darba ierindā.
E. Lazovska: Spēja strādāt medicīnā arī cienījamā vecumā ir atkarīga nevis no dzimšanas gada, kas ierakstīts pasē, bet gan cilvēka spējas domāt neatkarīgi no saviem gadiem, palīdzēt slimniekiem neatkarīgi no vecuma. Šīs spējas katram ir individuālas, tāpēc nedrīkstētu atlaist ārstu tikai tādēļ, ka viņš ir sasniedzis attiecīgu vecumu.
Jāatzīst, ka nereti vecākā gadagājuma ārstiem sapratne par slimnieka psiholoģisko stāvokli ir lielāka nekā jauniem cilvēkiem, kuriem bieži nav laika, kuri skatās pulkstenī, jo ātrāk grib tikt vaļā no pacienta, lai pieņemtu nākamo.
Slimniekam jau nav kur sūdzēties. Agrāk bija partijas komitejas un ārsti baidījās – ja slimnieks aizies tur pasūdzēties, būs nepatikšanas. Tagad viņš paskatās pacientam acīs un saka: “Vai jūs zināt, cik jums ir gadu? Paskatieties savā pasē! Man ir tikpat daudz, cik jums, bet es nesūdzos!” Pacientam vairs nav ko teikt, un ārsts no viņa tiek ātri vaļā. Tādu pieeju šodien uzskata par normālu.
Nesen Valsts kontrole norādīja, ka mediķu sertifikācijas un resertifikācijas process neesot vērsts uz veselības aprūpes kvalitātes uzlabošanu un rada mediķiem nepamatotu slogu. Kāds ir jūsu viedoklis?
Tā ir tiesa. Manā laikā studijas ilga piecus gadus, bet sestajā gadā tika apgūta tā specialitāte, kurā augstskolas absolvents vēlējās strādāt. Tagad, mācoties ilgāk, rezultāts nav ne labāks, ne sliktāks.
Kad veselības ministrs bija Belēviča kungs, es ļoti cerēju, ka viņam izdosies piepildīt savu ideju un atjaunot to, kas bija manā laikā, proti, trīs gadus pēc augstskolas beigšanas jaunajiem ārstiem likt nostrādāt reģionālajā slimnīcā. Viņi ir studējuši sešus gadus par valsts budžeta naudu, tad kāpēc lai trīs gadus neatstrādātu ārpus Rīgas? Ārstam tā būtu pamatīga prakse. Pavaicājiet tiem, kuri tos trīs gadus ir nostrādājuši reģionos, vai viņi ir apmierināti. Neviens neteiks, ka tas nebija vajadzīgs.
Šobrīd netiek sagatavoti ārsti, bet, mazliet ironiski runājot, labās un kreisās austiņas ārstētāji.
Es nespēju to saprast, kā var būt speciālists bez pamatzināšanām. Bumbo to slimnieku no viena ārsta pie otra, sak, tā nav mana specialitāte, dodies pie mana kolēģa! Savukārt viņš sūta pie nākamā, un beigās slimniekam apnīk tā skraidīšana no viena pie otra un viņš pats sāk ārstēties mājās vai dodas pie kādas dziednieces.
Pamatā tomēr ir tas, kāds cilvēks ir ārsts. Ja viņam ir vēlme palīdzēt, strādāt, neskatoties pulkstenī, bet visu uzmanību veltīt tikai slimniekam, tad viss ir kārtībā.
Pastāstīšu tikai vienu faktu, kas rāda, cik svarīga ir ārsta personība. Vīrs man stāstīja (profesors Ilmārs Lazovskis. – M.L.) par Itālijas vēstnieka māti, kura ieradusies pie viņa vizītē. Viņi kādu pusstundu runājuši, un beigās, kad viņš gatavojies izrakstīt zāles, paciente sacījusi: “Nē, man nekas nav vajadzīgs. Es pirmo reizi mūžā varēju izstāstīt, kas man sakrājies uz sirds, un saņemt padomu.” Tas beidzās ar to, ka viņa kā pateicību atsūtīja veselu kasti ar itāļu vīnu.
Vai pa šiem daudzajiem jūsu darba gadiem ir novērotas kādas izmaiņas sieviešu attieksmē pret savu veselību?
Atbildēšu jums komiski: kāda laime ir zeķubikses! Tās neilona zeķītes pāri celītim, mazās biksītes un īsie svārciņi un tie plikie sarkanie stilbi – tas bija kaut kas briesmīgs. Ledus auksti, un slimība klāt!
Esmu konservatīva, jo man nepatīk visāda sintētika un ķīmija. Man šķiet, ka mēs aizejam tālu no dabas, jo jūtamies vareni, kaut gan mums būtu cītīgi jāseko līdzi tam, kas notiek dabā, un jālūdz tās palīdzība, nevis jādara tai pāri. Tāpēc es uzskatu, ka no sintētikas un ķīmijas tomēr jāmēģina atsacīties.
Neesmu slēpusi no savām pacientēm, ka esmu konservatīva un tikpat kā nelietoju medikamentus. Organisms pats tiek galā, ja ar to pareizi apejies, nedarot tam pāri. Tiesa, ja ir smagas saslimšanas, tad bez zālēm nevar iztikt.
Es neticu diētām. Ja cilvēks visu lieto mēreni un aiziet no galda, kad vēl gribas ēst, tad viss būs kārtībā.
Esmu diezgan kritiski noskaņota pret kontracepcijas tabletēm, ko ārsti nereti izraksta savām pacientēm. Diemžēl nav tādu zinātnisku pētījumu, kas pierādītu, kā šo tablešu lietošana ir ietekmējusi nākamo paaudzi – dēlu vai meitu, kas piedzimis, un vēl nākamo paaudzi. Tas ir vairāku gadu desmitu pētījums. Mēs atkal sākam regulēt dabu un brīnāmies, ka vēlāk rodas problēmas ar grūtniecību, kaut kas nav kārtībā ar bērnu… Patlaban liela vērība ir pievērsta bērnu psihiatrijai.
Kāpēc bērniem arvien vairāk nepieciešamas psihiatru konsultācijas? Atbildes nav.
Hormonālajai kontracepcijai kā vienai no iespējamiem cēloņiem neviens pat nemēģinās pieskarties, jo tas ir zāļu ražotāju un aptieku ienākumu avots. Sievietes ņem pretī visu.
Jūs šos ilgos darba gadus esat bijusi ne tikai daktere, bet reizē arī psiholoģe. Vai ir palicis atmiņā kāds spilgtāks stāsts, kur bijušas nepieciešamas jūsu zināšanas šajā smalkajā jomā?
Es varētu uzrakstīt grāmatu “Sieviešu ārstes piezīmes”. Atceros, ka mans vīrs reiz teica, ja viņš rakstītu, tad būtu interesanta grāmata par prominentām personām, kuras viņš ir ārstējis.
Runājot ar slimnieku, var labi pārliecināties, kāds ir viņa raksturs, ko viņš izceļ, ko pārspīlē un kas ir tas galvenais, ar ko viņš netiek galā, un kam, viņu ārstējot, vajadzētu pievērst uzmanību. Ja ārstu tas neinteresē, tad viņam ir vienalga, ko tas slimnieks stāsta.
Esmu dzirdējusi daudz intīmu lietu no savām pacientēm. Atnāk pie manis kāda visai pikta paciente, kura no sava vīra dabūjusi kaunuma utis. Vīrs sievai stāstījis, ka pirtī nejauši samainījis skapīšus un uzvilcis sveša vīrieša bikses. Skaidri zinu, ka šo slimību var dabūt tikai tiešā kontakta ceļā. Bet to noklusēju, lai viņa tic, ka vīrs ir nevainīgs. Ja vīrs atgriezies, viņam, visticamāk, tā nav bijusi mīlestība, tikai īslaicīga aizraušanās, mirkļa apmātība. Bet sievietei to varētu būt grūti saprast un piedot. Galvenais, ka vīrs ir atnācis atpakaļ, sieva izveseļojusies un laulība saglabāta.
Kā pacientam tikt skaidrībā, kuram ārstam var un kuram nevar uzticēties?
Zviedru filozofs Svēdenborgs sacījis, ka cilvēkam ir svarīgas trīs lietas: kādiem vecākiem viņš piedzimst, kāds ir viņa pirmais skolotājs un kādu sievu vai vīru viņš izvēlas. Vecākus mēs neizvēlamies, skolotāju – daļēji, bet dzīvesbiedru gan mēs katrs izvēlamies pēc saviem ieskatiem. Tā ļoti bieži ir laimes spēle, tāpat kā ārsta izvēle.
Personīgi man saskare ar medicīnu pēdējos gados bijusi ne sevišķi spīdoša.
Laikam jau tāpēc, ka pastāv uzskats – ja esi mediķis, tev pašam jātiek galā ar savām veselības problēmām.
Man bija problēma ar kājas pirkstu, tāpēc devos pie ārsta. Bet viņa ārstēšanas metode man nepalīdzēja. Gāju pie nākamā, bet tas deva pretējus padomus tiem, ko biju saņēmusi pie viņa kolēģa. Beigās atmetu ar roku un izārstēju savu pirkstu ar ceļmallapām.
Jūs darbojaties profesora Ilmāra Lazovska Medicīnas fonda komisijā, kas izrauga labākos studentus profesora stipendijai. Kā jūs raksturotu pašreizējo studentu paaudzi?
Man patīk, ka viņu piegājiens medicīnai un vēlme strādāt noteikti ir daudz plašāka nekā mūsu laikā. Viņi aktīvi piedalās konferencēs, interesējas par zinātni, darbojas ar vērienu, bet tajā pašā laikā viņiem tikpat kā neatliek laika kam citam. Kad viņiem pajautāju vispārizglītojošus jautājumus par mākslu, mūziku, par novadu, kur students dzīvo, tad man šķiet mazliet dīvaini, ka tās zināšanas, mīksti izsakoties, ir ļoti vājas. Vēlāk, kad viņus satieku, jaunieši man stāsta, ka meklējuši atbildes uz maniem jautājumiem, ka tie rosinājuši vairāk palasīt, ieskatīties enciklopēdijās.
Ārsti ar tik lielu pieredzi kā jums nereti tiek uzskatīti par vecmodīgiem. Vai tas jums nav traucējis?
Drīzāk palīdzējis, nevis traucējis. Pastāstīšu jums kādu atgadījumu ar borskābi. Vienai no manām slimniecēm, kura strādāja Londonā, bija smags sēnīšu izraisīts iekaisums. Viņai tika izrakstītas visādas zāles, bet tās nepalīdzēja. Slimniece atbrauca no Londonas, atnāca vizītē pie manis, un es viņai ieteicu ārstēties ar borskābi. Pateicoties vecajai labajai borskābei, viņa izārstējās.
Kādreiz maziem bērniņiem izsutumus ārstēja ar kartupeļu miltiem, tagad to dara ar visādām smalkām zālēm un krēmiem, un dupsītis kā sarkans, tā sarkans. Kartupeļu miltus neizmantos, jo tie taču ir vecmodīgi! Mēs gribam izlīst caur adatas aci, lai tikai būtu savādāk.
Kurā brīdī jūs izlēmāt atstāt savu ārsta kabinetu uz visiem laikiem?
Tas notiek dabiski. Es nejutu vairs vēlmi veltīt visas pūles slimniekam. Ja šī vēlme pazūd, tad labāk nestrādāt.
Tagad mans piepildījums ir mazbērni un dārzs, kur es roku un pļauju. Tas ir mans dopings, kas liedz sēdēt pie loga un lamāt valdību. Es diezgan daudz ceļoju, dodos vienas dienas ekskursijās un pārgājienos pa Latviju, kur smeļos garīgo bagātību. Tā ir daudz vairāk vajadzīga nekā mantu kalns un liela nauda.
