“Neuzmanīgo pilsētnieku galvaskausi” 0
Pirmās dzejas publikācijas un nopietns darbs ar tekstiem sākās 2013. gadā, kad Kristiāna pirmo reizi piedalījās literārajā nometnē “Aicinājums”, pēc tam pamazām sāka tapt arī prozas darbi, teātra un literatūras recenzijas un publicistikas teksti. Viņa ir publicējusies dažādās interneta platformās un laikrakstos, bijusi redaktore jauniešu kultūras interneta portālā “Jest.lv” un šobrīd darbojas kā autore un redaktore literatūras laikrakstā “KonTEKSTS”. Kristiāna vēl nezina, kam nopietnāk pievērsīsies nākotnē, bet ir diezgan droši, ka viņa turpinās studēt, nodarboties ar mūziku un rakstīt.
– Vai tu uzskati sevi par jauno dzejnieci? Un kurā brīdī mēs nobriestam?
K. Šuksta: – Esmu pārliecināta, ka man nekad neradīsies sajūta, ka esmu “laba” vai kaut “īsta” dzejniece, tomēr ceru, ka pienāks brīdis, kad būšu pavadījusi tik daudz laika rakstot, lasot un domājot, lai varētu teikt, ka esmu vismaz “pieredzējusi” šajā jomā. Tas nav izmērāms stundās, bet tas noteikti nebūs drīz.
– Kā tev šķiet – vai izglītība ir veicinājusi tavu radošo darbību?
– Radošo darbību noteikti ne, jo tā prasa laiku, kuru jebkura cita nodarbe, tostarp studijas, burtiski atņem. Toties izglītība, it sevišķi radošā jomā, dod ļoti spēcīgu impulsu radošajai domāšanai, turklāt tādā formā, kas īsti nelīdzinās nevienai citai.
– Pirms laika centos izklaidēties, jautājot jaunajiem dzejniekiem: ko viņi darītu, kādreiz satikuši Raini? Vai tu gribētu satikt Raini vai Čārzlu Bukovski un ko tu iesāktu?
– Ja es satiktu Raini, es noteikti gribētu papļāpāt, bet diez vai par literatūru. Droši vien paprovocētu viņu ar šokējošiem stāstiem par internetu un viedtālruņiem. Īpašu “randiņu” vēlmju ar autoriem man nav, jo tekstu kvalitāte un saturs, manuprāt, nav interesantas personības rādītājs.
– Iesaki ideālu vasaras kokteiļa recepti!
– Ideāls vasaras kokteilis būtu katru dienu cits kokteilis. Šodien rums ar kolu un laimu un pretenciozas sarunas piesmakušā bārā, rīt – ūdens un skābenes pļavas vidū.
Dzejas ABC
Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Neparasts vieglums gan saturā, gan, gribētos ticēt, arī formā pavada Kristīnes tekstus. Varbūt tās ir palmas un smiltis, kas ir sajūtamas neparastā leņķī (jā, smiltīm noteikti ir vairāki leņķi, kas to būtu domājis!), jo dzejniece atlasījusi vai sarakstījusi šos mazos, bet ietilpīgos tekstus, domājot par savu lasītāju pēcjāņu trakajā vasarā. Patīkams pārsteigums, iespējams, režisorisks viedums, uzņemot mazas filmiņas par nopūtu.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Kristiānas dzejprozas pasaulē.
***
Palmām gribas ražot kokosriekstus, bet piens ir iebiezinājis stumbra artērijas. Palmas slauka zemi ar sulīgajām lapām, ik pa laikam aizslaukot kādu tūristu, kurš iekvēpinājis okeāna smiltīs pēdējo kūrorta ceļveža teikumu. Smilšu vīraks spiežas stumbru porās, un palmas zem šī tvēriena lēnām atsāk elpot. Lapas kā tauriņa spārni sveicina viesnīcu pārgurušos kondicionierus. Tie iesūc pārpludojušās domas, bet zaudē elpas aizturēšanas spēli, un vīraks ievirmo pa kāda skumja pusaudža atvērto logu. Ja viņš nekļūs par dzejnieku, tad aizbrauks apciemot palmas.
***
Tur traukus vāc trijos no rīta, bet vegāniem ir atsevišķa panna. Divi ledusskapji, no kuriem neviens nav vietējais, vaskadrāna, uz kuras neviens nekad neatbalsta elkoņus. Pie galda neviens nekad neēd. Galda galā ir komunāls dīvāns, uz tā – komunāls guļammaiss. Smaržo pēc cigaretēm, daudzdzīvokļu kulinārijas, kaķa un sviedriem. Izlietni izmanto kā metronomu, jo pie galda kāds vienmēr dzied.
Es tur nonācu mierīgā pievakarē. Man atnesa glāzē sabērtas konfektes, un es nejauši paliku.
***
Ziemassvētku naktī jāiet uz blakusmāju un jāklausās, ko kaimiņi runā. Ja noticēsi, tad nākamais gads būs izdevies un zirgiem pilns. Ja nenoticēsi, tad klusēšanas zvērests paņems tevi uz trim naktīm un piesies pie zirgu luktura pie citiem naktstauriņiem.
Ziemassvētku naktī jāiet trīs reizes apkārt savai gultai un jāgaida. Ja pietiekami ilgi nogaidīs, tad nākamajā vasarā mazāk ciemiņu kritīs uz nerviem un kartupeļi mazāk piedegs pie katlu dibeniem.
Ziemassvētku naktī jāatrod sava svece un jāpiešķiļ cigarete. Kuram pirmajam nodegs, tas pirmais aizbrauks ceļojumā uz Havaju salām.
***
Reiz mums pat bija strūklaka. Tagad aiz īrisiem paslēpta izdrupusi betona bedre, skumīga kā nomaldījies tetra klucītis. Saules uzdzīts gurdenums un reibonis mijas ar Pedro rotaļām un Natašas mīlas viesuli. Es cenšos ievest virtuvē tikko ceptas kūkas smaržu, bet miltainās bļodas veras manī kā aizpampušas acis un uz lieveņa kalst rabarberu lapas. Par pliku pirkstu nevienam vairs nenāk smiekli.
***
Visi dzīves baudītāji brauc uz jūru un pludmales smiltīs ārstē plakanās pēdas. Es stāvu ar zilganiem pirkstiem, piesējusies pie niedres, lai neiepūš atpakaļ pilsētā.
Smiltīs mētājas gludeni zari, neuzmanīgo pilsētnieku galvaskausi. Krasta peļķēs samētāti apdrupuši, nomelnējuši nagi. Tos reizēm lasa un ved mājās – uz laimi, un tad pilsētā smaržo pēc dzīves baudīšanas.
Pārbaudījušie un izbaudījušie guļ pie jūras, ļauj dzīvei iesārtot plecus un nesteidzīgi apsmilst par kāpām. Es staigāju tur, kur aizvējš, bet tur manī ieplūst tikai apsvilušas ādas smaka.
Pilsētā uz mani skatās spīdīgas sejas un iesaka aizbraukt uz jūru.
