Atis Klimovičs: Neuzķerties uz “labajiem” aicinājumiem! 14
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainā bez ironijas nav iespējams runāt par dažu Rietumu līderu aicinājumiem vēl vairāk neeskalēt situāciju Ukrainā, kur jau deviņus ar pusi mēnešus turpinās Krievijas iebrukums. Dzīve bez elektrības, ūdens un aukstumā jau vien ziemas laikā būtu liels izaicinājums, taču vēl tam jāpievieno tādi “nieki” kā karadarbība plašā teritorijā, kārtējo ziņu saņemšana par cilvēku upuriem ikdienu, gaisa trauksmes un raķešu uzbrukumi. Tam pakļauti visi – gan karavīri frontē, gan civilie iedzīvotāji.
Tikai nedaudzās skolās ir iekārtoti pagrabi, kur gaisa trauksmes laikā var izvietoties visi skolas audzēkņi. Francijas un Vācijas līderiem, kad viņi kārtējo reizi centīsies glābt Krievijas režīma neglābjami cietušo tēlu, būtu jārāda tieši šādi kadri ar bērniem, kas gaisa trauksmes laikā no klasēm organizēti dodas uz pagrabu.
Berlīnē un Parīzē kopš februāra beigām līdz pat šim laikam nav saprasts, ar kādu fašistisku režīmu eiropiešiem šobrīd ir darīšana.
Var retoriski jautāt, kam vēl būtu jānotiek Ukrainā, kādiem jauniem noziegumiem jānāk gaismā, lai varētu ar daudz lielāku jaudu nākt palīgā ukraiņiem. Kur palikusi vēl pavasarī izteiktā rietumvalstu apņemšanās kopīgiem spēkiem uzveikt agresoru? ASV gatavojas pasludināt krievu darbības par genocīdu, bet Vācija un Francija aicina padomāt, kā varētu atgriezties normalitātē, kāda eksistējusi vēl gada sākumā.
Šādu nostāju iespējams nosaukt vienīgi par eļļas pieliešanu ugunī. Spriežot pēc dažādu analītiķu izteikumiem, Krievijas diktators vēlas iegūt pauzi karā. Iespējams, līdz pavasarim, lai mobilizētu nākamos 300 tūkstošus, ko ukraiņi sauc par “mobikiem”.
Šajā laikā krievu pavēlniecība cer sagatavot viņus, lai būtu iespējami jauni un lieli uzbrukumi. Kremlis neko savā noskaņojumā nav mainījis, skaidri tiek sludināta vecā iecere gāzt “fašistiski banderisko” režīmu Ukrainā.
Lai nu kur, bet Ukrainā to zina pat pārāk labi un neietekmējas no “labi” domātajiem “sabiedroto” aicinājumiem mēģināt atgriezties pie kādreizējā miera.
Neizprotami paziņojumi Rietumeiropā parādās ar pārsteidzošu regularitāti. Te vien divi no tiem – viens par pretgaisa aizsardzības iekārtu “Patriot” nepiešķiršanu ukraiņiem, otrs – par kritušiem 100 tūkstošiem ukraiņu karavīru. Pēdējais paziņojums gan pavisam ātri pēc publicēšanas pazuda no oficiālās mājaslapas, taču savu negatīvo darbiņu jau bija paveicis.
Tālredzīgi komentētāji, pat dažs patiesi opozicionārs politikas speciālists no Krievijas, tieši aicina NATO beidzot izšķirties par konvenciāla kara vešanu Ukrainas teritorijā.
Taču par šādu lēmumu iespējams izšķirties, ja skaidri atzīstam mērķi – krievu okupantu totālu sakaušanu
. Pretējā gadījumā, palīdzot ar maziem solīšiem, tiek darīts tas, par ko runā daudzi ukraiņi – neļauj uzvarēt agresoram, bet to nespēj arī Ukrainas armija.
Tā, protams, ir lielā politika, taču arī daudziem, kas apzinās savu lomu tajā, piemēram, prāvai Latvijas sabiedrības daļai, ir ko paveikt. Tas redzams regulārajās palīdzības kravās, kas bez pārtraukuma pienāk Ukrainā. Par to rūpējas paši mūsu valsts pilsoņi, palīdzot ukraiņiem gūt uzvaru. Frontē vajadzību ir ļoti daudz. Palīdzot tās sagādāt nepieciešamo, tuvinām mieru ne tikai Ukrainā, bet arī visā Eiropā. Bez brīvas Ukrainas, atzīsim, apdraudēta būs arī brīvā Latvija.
