Neuzdrīkstos pārdot sēnalas. Saruna ar aktrisi Lidiju Pupuri 2
16. februārī Dailes teātra Kamerzālē gaidāma pirmizrāde vācu rakstnieka Paula Barca lugas “Iespējamā tikšanās” iestudējumam. Visai neparasts ir viņa darba sižets: tā uzmanības centrā ir divu klasiskās mūzikas dižgaru – Hendeļa un Baha – sastapšanās, kas viņu dzīves laikā tā arī nav notikusi. Galveno varoņu – komponistu – lomās režisora Dmitrija Petrenko veidotajā iestudējumā neparastā kārtā iejūtas… aktrises – Olga Dreģe un Lidija Pupure. Tomēr ne jau aktrises vīriešu lomās te ir svarīgākais, bet gan tēmas, kas nav svešas arī mūsdienās: godkāre, slava, talants. Kā vienam trūkst, citam ir pārpārēm, tā sarunā pirms pirmizrādes teic Lidija Pupure, atzīstot – klusā ģēnija, baznīcas kantora Baha loma viņai ir personiski tuva.
Pēdējais pusgads Lidijai Pupurei bijis ārkārtīgi intensīvs. Septembrī pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvoja traģikomēdija “Farjatjeva fantāzijas”, kurā Lidija spēlē kopā ar Dailes teātra un Jaunā Rīgas teātra kolēģiem. Gada nogalē Lidijas Pupures spēlētā burvīgā seniore Trīne atgriezās uz Dailes teātra skatuves režisora Kārļa Auškāpa aizsāktajā senioru stāstā “Ērtas dzīvošanas mirklīši”, kas ir kā turpinājums Ērika Hānberga lugas “Pirmā grēka līcis” iestudējumam. Tūlīt pēc mūsu sarunas Lidija steidz uz grimētavu, tovakar paredzēta Aleksandra Morfova iestudētā izrāde “Finita la comedia”. Lidijas lielisko spēli Podsekaļņikova sievasmātes Serafimas lomā kritiķi novērtējuši ar nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai. Savulaik filmējusies virknē kinofilmu, Lidija priecājas par atgriešanos filmēšanas laukumā – gan seriālā “Sirdsmīļā Monika”, gan telenoveles “Māja pie ezera” filmēšanā. “Ilgi nebiju bijusi nedz televīzijā, nedz uz ekrāna. Pēdējos gados arī šāda iespēja ir radusies. Arī tad, ja tie ir nelieli uzdevumi, man ir ļoti interesanti. Atkal ieraudzīt sevi, pakritizēt. Atzīstos, biju mazliet nobijusies, jo kādu laiku tas nebija darīts.”
Darbu virpuli rudenī apturēja smags likteņa sitiens – gandrīz vienā laikā rudenī viņsaulē aizgājuši aktrises māsa un brālis. “Viss bija lielā kūlenī. Darbs, filmēšana Alsungā, mēģinājumi. Viņi šajā laikā bija pie manis. Paldies Dievam, ka tajā brīdī man bija šis darbs – tas bija grūti, bet reizē glābiņš.” Par grūtībām Lidija nerunā, tikai laiku pa laikam iegrimst pārdomās. “Ļoti vērtīgi ir tas, ka mana paaudze ir augusi grūtos apstākļos. Gandrīz katra ģimene cietusi kara laikā, katrs gājis cauri kādām grūtībām. Mēs zinājām, ka viss ir atkarīgs tikai no pašiem. Neesam pieraduši no kāda kaut ko prasīt. Pat būdama bērns, neuzdrīkstējos arī vecākiem kaut ko prasīt, tāpēc ka zināju – nav. Mēs agri kļuvām par palīgiem saviem vecākiem, patstāvīgi, pieticīgi. Tas ļauj izdzīvot jebkuros apstākļos – mana pirmā profesija ir šuvēja. Nav nekā tāda, ko mēs neprastu. Ja vajag izremontēt savu dzīves telpu, mēs to varam. Tas mums bija pat interesanti. Man šobrīd ir kauns, kad dzirdu, ka tiek prasīta nauda par piedalīšanos barikādēs. Saprotu, ka atbalsts ir nepieciešams upuru ģimenēm, bet materiālā pasaule ir izteikti traka. Tā noved pie atsvešinātības attiecībās. Atceros, kad tikko sākām strādāt Dailes teātrī, Rūdolfs Krūmiņš, brīnišķīga, vieda personība, lasīja mākslas psiholoģijas lekcijas – toreiz zināmā mērā aizliegtu priekšmetu. Viņš teica, ka pienāks laiks, kad galvenais būs viss materiālais. Toreiz bijām izslāpuši pēc informācijas, tās bija krietni maz, bet viņš teica – jums drīz būs jāmācās informāciju ignorēt. Vienmēr atceros viņa brīdinājumu – jūsu smadzenes nav mēslu kaste. Šodien es to saprotu un atgādinu sev. Man ir sajūta, ka tagad daudzi cilvēki neiedziļinās, trūkst izvērstāka skatījuma, izpratnes. Šobrīd galvā tiek bāzts tik daudz lieka. Mēs bijām pieraduši pie iekšējās politiskās sistēmas “falšības”, meliem, bet šobrīd mēs dzīvojam reklāmas nepatiesībā. Manai paaudzei nav vienkārši to pieņemt – apzināti reklamēt, iestāstīt to, kā nav, mums kaut kā automātiski tūlīt ierunājas sirdsapziņa. Neuzdrīkstos pārdot sēnalas.”
Lidijas dabā nav sūdzēties, viņa saka: “Ir labi tā, kā tagad ir! Ir bijuši laiki, kad lomu nav bijis tik daudz, bet tagad darba pietiek un ir pat jādomā, kā slodzes un aizņemtības dēļ visu pagūt, apjēgt. Kādreiz, kad “tukšie” periodi ieilga, tas nebija vienkārši. Īpaši, ja pirms tam ir bijušas atbildīgas lomas, bijis aktīvi jāstrādā, jādomā. Ja pēkšņi ir pauze, tu nemāki vairs dzīvot. Toreiz es atradu lielisku nodarbi – piedalījos koncertos, lasīju dzeju, kur varēju paust arī savu pārliecību, un tas bija arī ārkārtīgi pieprasīti. Venta Vecumniece veidoja dažādas koncertprogrammas. Vēl tagad man ir pilnas atvilktnes ar tā laika darbiņiem, kurus neesmu varējusi izmest, jo katrs no tiem ir bijis skaists. Sēžu plāniņa vidū un lasu! Šobrīd pēc kaut kā tāda pieprasījums ir mazāks. Vairāk tiek aicināti kolēģi, kuri prot izklaidēt publiku. Protams, bija svētki, cilvēki tāpat sēdēja pie galdiņiem, tomēr ļoti labprāt uzklausīja un ņēma pretī arī nopietnas lietas, ne tikai humori.”
Lidija Pupure nav no tām aktrisēm, kuras “ar elkoņiem pa priekšu” izcīna lomu pēc lomas. Bijusi gan Kristīne Blaumaņa “Ugunī”, gan Baiba Raiņa “Pūt, vējiņi!”, Lidija spēj uzburt spožu pasauli niecīgākajās epizodēs vai pat lomā bez teksta. Kopā ar Ģirtu Krūmiņu Jaunajā Rīgas teātrī spēlētajā izrādē “Vigīlija. Sapnis par nomodu” Lidijas varone tikai finālā pasaka dažus vārdus – par klusējošās krustmātes lomu Lidijai Pupurei “Spēlmaņu nakts” balva kā labākajai otrā plāna aktrisei.
“Trāpīt desmitniekā atsevišķā epizodē vai vienā uznācienā neapšaubāmi ir daudz grūtāk. Galvenā, centrālā loma pati nes aktieri – tu jau esi vadošais, to ir devis autors. Reizēm tava loma ar vienu uznācienu ir galā, un tomēr tas nav mazāk interesanti. Ja tu zini, cik ļoti tava loma ir vajadzīga visam notikumam, tu nemaz nedomā, ka tā ir maza. Lai kā ir kādreiz sāpējusi sirds, kad ir bijuši periodi, kad ir mazāk darba vai tā nav vispār, tas nenozīmē, ka es kaut ko darīšu vai atņemšu kolēģim viņa vietu. Droši vien katram no mums ir bijusi tāda doma: vai, kā gribas to lomu nospēlēt, risināt to tēmu, man ir ko teikt šajā lomā. Tomēr tas neliedz priecāties, ja kolēģim izdodas. Teātris ir kolektīvs darbs. Atkarīgs no vadības, režisoriem. Katrā ziņā šī profesija arī prasa cilvēcisku izaugsmi. Šodien mani jaunie kolēģi ir ārkārtīgi varoši. Ir ļoti daudz izrāžu, kur vajadzīgi daudzi dotumi. Tagad mums ir “Žanna D’Arka”. Lieliski! Apbrīnoju visus savus jaunos kolēģus. Redzu milzu ieguldīto darbu. Tomēr man reizēm gribētos, lai viņiem dotu iespēju patrenēt sevi dramatiskā aktiera jomā.”
Vācu autors Pauls Barcs savā 1985. gadā tapušajā lugā rakstījis par divu klasiskās mūzikas dižgaru – Hendeļa un Baha – sastapšanos. Stāsts atnesa tā autoram pasaules atpazīstamību, vēstot par Bahu, kurš centās izprast Hendeļa fenomenu – viņa plašo slavu un pasaulē vislabāk apmaksātā mūziķa statusu, un par Hendeli, kurš apskauda Bahu par viņa un visas viņas dzimtas milzīgo apdāvinātību.
“Klausoties Hendelī, Bahs saprot, ka cenšanās pēc slavas, varas un popularitātes, prasa daudz upuru, un tas ir pat postoši. Šādus piemērus mēs visi varam redzēt ne tikai mākslā, ne tikai teātrī. Ir ārkārtīgi daudz personību, kuras ir klusas, kuriem rūp viņu radošais darbs, nevis slava, un otrādi. Mēs arī šodien dzīvojam laikā, kad ļoti talantīgu, izglītotu, radošu cilvēku – kaut vai mūsu zinātnieku – darbs ir nenovērtēts. Vēl ļaunāk, tas tiek atdots citai valstij. Mēs tik viegli ļaujam, mūsu tautas vērtības aizplūst prom,” saka Lidija.
Lidija atzīst: iejusties mūzikas ģēnija vīrieša lomā bijis negaidīts uzdevums. “Atbildi uz jautājumu, kādēļ sievietes vīriešu lomās, režisors mums īsti nav devis. Mēs necenšamies spēlēt vīriešus. Svarīga ir tēma. Kāpēc viens bauda pasaules slavu, bet cits varbūt ir laika nesaprasts, nesadzirdēts un nepieņemts? Tas, kurš bauda slavu, popularitāti, pēc gadu simtiem šo slavu zaudē, bet otrs – to iegūst. Tajā laikā viņi gan apstākļu, gan pašu gribas dēļ nav satikušies. Šodien gan Hendelis, gan Bahs bieži skan vienā koncertprogrammā. Mūsu mērķis ir izspēlēt viņu, laikmeta un radošo cilvēku problēmas. Gribētos, lai skatītājam par šīm problēmām ir jāpadomā vēl pēc izrādes – neko jau vairāk nevajag. Esmu priecīga, ka, veidojot izrādes kopā ar jaunajiem režisoriem, mēs saprotamies. Tad man arī šķiet, ka es nemaz neesmu tik veca, un drīkstu šodien izteikt arī savu viedokli.”
Nedēļu pirms gaidāmās pirmizrādes aktrisei iekrīt dzimšanas diena. Lidija pasmaida savu trauslo, mazliet uzmanīgo smaidu – svinēšanai nemaz neesot laika, varbūt kādā brīdī starp diviem mēģinājumiem. “Mēs jau te, kolektīvā, viens otru atceramies, apsveicam, saprotam un kopā dzīvojam šo varbūt pat citiem nesaprotamo un nepazīstamo teātra iekšējo dzīvi.”
