Uldis Šmits: Neuzdoto jautājumu cena 0
Tagad, kad tiek apcerēta putinisma divdesmitgades bilance, daudzi atceras, ka savulaik īpaši Rietumos bija ierasts vaicāt – kas ir misters Putins? Publicists Deivids Saters nesen intervijā “Radio Svoboda” atgādināja par pērn ASV atslepenotajām Bila Klintona un Borisa Jeļcina sarunām, pareizāk, vienu no tām, kurā Krievijas pirmais prezidents stāsta, ka izraudzījies demokrātisko reformu turpinātāju, kam nodos varas stafeti.
Nolūkotā un jau premjera krēslā ieceltā pēcteča reitings tobrīd bija pāris procenti, bet tūlīt pēc minētās sarunas 1999. gada septembrī Maskavā un citās pilsētās nogranda nāvējošie sprādzieni, kas kļuva par ieganstu otrajam Čečenijas karam.
Tolaik Krievijā pastāvēja preses brīvība un parādījās ne mazums liecību par specdienestu iesaistīšanos sprādzienu rīkošanā. Savukārt Putins ieguva terorisma apkarotāja oreolu.
Saters – viņš, būdams žurnālists, ir labi iepazinis Padomju Savienību jau kopš 70. gadiem un labi pazīst Krieviju – apgalvo, ka arī Rietumos toreiz nonāca pietiekami daudz informācijas, lai izdarītu secinājumus, taču tur nolēma to ignorēt un neizvirzīja “vajadzīgus, acīmredzami nepieciešamus jautājumus”.
Vēlāk šī ieilgusī izlikšanās politika noveda pie smagām sekām, un, viņaprāt, par to samaksāja ar dzīvību arī virs Ukrainas notriektā Malaizijas “Boeing” pasažieri.
Gan jāpiebilst, ka Rietumos uzticējās Jeļcina izdarītajai izvēlei, kas galvenokārt bija viņa ietekmīgāko tuvinieku izdarīta izvēle, un pašā Krievijā to atbalstīja pazīstamas par liberāļiem un demokrātiem uzskatītas personas. Netrūka arī trauksmes cēlēju, bet viņos neieklausījās.
Klintona sekotājs Džordžs Bušs jaunākais saskaņā ar viņa paša izpausto politiskajā folklorā iegājušo atklāsmi esot ieskatījies Putinam acīs, kur saredzējis lāga dvēseli. Pēc “Al Qaida” uzbrukuma Ņujorkai abus tuvināja kopīgi pretterorisma cīņas lozungi.
Taču tikai līdz (2003. gadā uzsāktajam) Irākas karam, ko Kremlis izmantoja par ilustrāciju Vašingtonas Baltā nama vēlmei diktēt vienpolāru pasaules kārtību, un vēlāk formulēja tēzi – ja reiz amerikāņu tanki bez ANO akcepta devās uz Bagdādi, kas var liegt mūsējiem mērot ceļu uz Tbilisi.
Tikmēr Eiropā vairs īsti nebija vadītāju, kuri gribētu “nepieciešamos jautājumus” izvirzīt, un politiku diezgan stipri ietekmēja Šrēdera un Berluskoni tipa cilvēki. Krievijas nauda jau bija biezā slānī nogulsnējusies Rietumu bankās vai pārvērtusies dārgos nekustamos īpašumos.
Jo sevišķi jaunbagātnieku iecienītajā Londonā, un arī tas veicināja Apvienotās Karalistes augsto amatpersonu mazrunību, piemēram, britu pilsonību ieguvušā Aleksandra Ļitviņenko slepkavības lietā (viņš daudz zināja par Krievijā rīkotajiem sprādzieniem un varas saitēm ar organizēto noziedzību). Tāds diskrētums, protams, iedvesmoja tos, kuri nolēma pērn izmantot indīgas kaujas vielas Solsberijā pret Skripaļu.
Tālajā 2004. gadā leģendārais disidents Sergejs Kovaļovs laikrakstam “Le Monde” raksturoja Krievijas situāciju šādi: “Iedomāsimies, ka Vācijā dažus gadus pēc Otrā pasaules kara kāds bijušais SS kadrs tiek ievēlēts par prezidentu un ka šis cilvēks, taujāts par savu pagātni, deklarē: “Es ar to lepojos.”
Un pēc tam Rietumu vadītāji drūzmējas rindā, lai viņam spiestu roku… Bet noteikti iebildīs, ka mani izteikumi ir vienkārši moralizēšana un ka vajag būt pragmatiskiem.” Turpmākās Eiropā piedzīvotās traģēdijas jeb tiesiskajā izpratnē starptautiskie noziegumi lielā mērā bija arī Kovaļova pieminētās oficiālo Rietumu pieejas rezultāts.
Putina viesošanās Francijas prezidenta vasaras rezidencē gandrīz sakrita ar datumu pirms divdesmit gadiem, kad Krievijas Valsts dome viņu 1999. gada 16. augustā apstiprināja premjerministra amatā ar drīzu perspektīvu iesēsties Jeļcina vietā.
Bet diez vai šis vēstures fakts tika īpaši piesaukts. Preses konferencē Emanuels Makrons toties palepojās ar Parīzes ieguldījumu, lai Krievijas delegācija varētu atgriezties Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā (Francija veic EP ministru komitejas rotējošo prezidentūru), prātoja par drošības sistēmu Eiropā no Lisabonas līdz Vladivostokai, kā arī izteica vēl citas ciemiņa ausij patīkamas frāzes.
Tādējādi “pragmatisms”, ko drusku aizēnojušas pret Kremļa agresiju vērstās sankcijas, atgūst jaunu sparu. Ar tām pašām viegli paredzamajām sekām.
Pagaidām tās pārsvarā skar Ukrainu. Kā arī Maskavu, kur ļaudis protestē pret vēlēšanu kārtējo imitāciju, tāpēc tiek pakļauti represijām un iebiedēšanai.
Satīriķis Viktors Šenderovičs nesen publicētā rakstā atzina: viņš lāga nezina, kā būtu jārīkojas tiem, kuri no Krievijas aizbraukt tomēr negrib, “bet jebkurā gadījumā jāsāk ar to, ka jāsauc lietas savos vārdos”.
Saters saka līdzīgi – jārunā un jāatklāj patiesība par putinismu. Respektīvi, tas, ko ne Makrons, ne Merkele nedarīs.
