Monika Zīle: Ne visi Latvijā mājvietu atradušie Krievijas žurnālisti saprot, kādā valstī nokļuvuši 85
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Vislabākais ciemiņš ir tāds, kura klātbūtnē saimnieks jūtas kā mājās.” Staņislavs Ježi Lecs, poļu humorists
“Mūs šurp aicinot, solīja ideālus darba apstākļus, bet sastopamies ar neparedzētiem šķēršļiem,” par strādāšanu Latvijā nesen izteicās Krievijas žurnāliste, komentējot sabiedrības diezgan nelabvēlīgos komentārus pēc Rīgas mēra Mārtiņa Staķa intervēšanas televīzijas kanāla “Doždj” ekrānā.
Kas tieši solīts un ar kādu ēsmu šurp vilināti austrumu kaimiņa žurnālisti, palika neatklāts.
Tāpat kā aicinātāju personības. Pēc visa spriežot, ievedēju saraksta galvgalī atrodas Ārlietu ministrija (ĀM) un Baltijas mediju izcilības centrs.
ĀM pārstāvis Viktors Makarovs nesen sacīja: ja vēlamies, lai Krievijā beidzot notiek demokrātiskas pārmaiņas, mums jāveicina objektīvas informācijas pieejamība turienes sabiedrībai, atbalstot Kremlim opozicionārus masu medijus.
Vēl tikai jāpiebilst, ka šo mediju saturs – arī kanālā “Doždj” – adresēts Krievijas auditorijai un tās uzrunāšanā, latviešuprāt, ir pārāk maz pret Vladimiru Putinu vērsta skarbuma, un tādi “zīda cimdiņi” liek žurnālistus uzlūkot ar aizdomām.
Kamēr vietējā inteliģence un mediju brālība krusto zobenus diezgan neauglīgā diskusijā par preses brīvību un ienācēju atļaušanos uzdot M. Staķim it kā Latvijas Krievu savienībai simpatizējošus jautājumus, Baltijas mediju izcilības centra izpilddirektore Gunta Sloga nenoliedz – ne visi patvērumu šeit radušie kaimiņvalsts žurnālisti izpildījuši mājasdarbu un tāpēc īsti nesaprot, kur nokļuvuši.
Sacīts godīgi, taču būtu gribējies zināt, kāds mājasdarbs bija uzdots un kurš “skolotājs” to beigās pārbaudīja.
Ļoti iespējams, krāsas pamatīgi sabiezina tas ASV izlūkdienesta darbinieks, kurš vairāk nekā divos simtos Latvijā apmetušos Krievijas masu saziņas līdzekļu pārstāvju saskata Kremļa drošības iestāžu aģentus.
Tomēr atsevišķu austrumzemes “frīlanseru” paudumi ir atklāti nedraudzīgi mītnes zemei, un viņu ņirdzīgie izteikumi sociālajos tīklos iedrošina agresijai vietējos Kremļa atbalstītājus.
Stipri šaubos, vai jelkādu mājasdarbu šeit pildīt bija gatavs uzturēšanās atļauju saņēmušais ar “Eho Moskvi” saistītais Krievijas pilsonis, kurš sociālajos tīklos Latvijas valdību dēvē par ASV ieceltām marionetēm.
Protams, “Doždj” un lielākā daļa tagad no Latvijas savus skatītājus un klausītājus apkalpojošo ir antiputinisti.
Bažas vienīgi, ka šie žurnālisti, it kā neko sliktu negribēdami, bet savlaicīgi neapsaukti, sāks šeit veidot to mazo Krieviju, kuru mājās nepieļāva Kremlis.
Tādas pazīmes piemita arī jau daudzkārt analizētajai Rīgas mēra intervijai kanālā “Doždj”. M. Staķis tajā nudien izskatījās pēc padotā, kuru augstāks priekšnieks izsaucis “uz paklāja” atskaitīties par pieļautajām kļūdām.
Runa šeit nav par preses brīvību un žurnālistu tiesībām uzdot neērtus jautājumus jebkuram sarunas biedram, bet jau par neētisko atļaušanos bezceremoniāli iejaukties Latvijas iekšējās lietās.
Esmu dzirdējusi, ka “Doždj” vadība pēc savas inciatīvas plāno tikties ar dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem, lai labāk sasprastu šo valsti.
Ir tikai jautājums – kāpēc par to neparūpējās kanāla ielūdzēji pirms mītnes piešķiršanas.
“Rīgā sākta Atbrīvotāju pieminekļa demontāža,” 23. augustā savai auditorijai vēstīja ziņu vietne “Meduza”. Šī vēl pirms pandēmijas pie mums mājvietu radusī no Krievijas “lenta.ru” aģentūras atšķēlusies vienā darbavietā organizētā žurnālistu grupa liekas gana apguvusi vietējos apstākļus, lai izvairītos no latviešus aizvainojošiem jēdzieniem. Tomēr ne – kas mums okupeklis, viņiem joprojām piemineklis brīvības nesējiem.
