Neuzdotie jautājumi. Normunds Akots recenzē izrādi „Sliktie ceļi” Jaunajā Rīgas teātrī 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kā un kāpēc kara apstākļos cilvēks zaudē savu seju, cik ātri parādās vēlme vienam otru pazemot, cik ātri karā cilvēki sāk attaisnot noziegumus – lūk, tikai daži šobrīd īpaši nozīmīgi jautājumi, kurus izrāde “Sliktie ceļi” JRT varēja uzdot skatītājam, bet neuzdeva.
Ja palūkojamies uz cilvēces vēsturi kopumā, mēs tajā neatradīsim nevienu laika sprīdi, kad uz šīs brīnišķīgās planētas netiktu karots. Aiz racionāliem, iracionāliem un absurdiem iemesliem un attaisnojumiem paslēptā cīņa par varu neatkarīgi no tā, vai mēs to atzīstam vai noliedzam, ir iekodēta Homo sapiens kognitīvajos bioprocesoros, un karš ir pati nežēlīgākā šīs cīņas forma.
Ja tas norisinās kaut kur tālumā, mēs par to īpaši nesatraucamies, jo priekšplānā vienmēr stāv dzīves eksistenciālās problēmas, taču, tiklīdz tas pienāk tuvu klāt, kara tēma visiem kļūst nozīmīga.
Šodien viena varaskāra kretīna murgaino vīziju dēļ karš ir atnācis līdz mūsu namdurvīm un klusēt mēs par to vairs nevaram.
Informācija un kara faktu atspoguļojums masu medijos lielākoties raisa cilvēkos tūlītēju emocionālo reakciju – no šoka līdz patiesai līdzjūtībai – un dod stimulu protestam vai aktīvai rīcībai. Savukārt mākslas, tātad arī teātra, uzdevums sabiedrībā ir krietni sarežģītāks, jo tās fokusā nav tik daudz pats šausminošais notikums, cik tajā iesaistītais cilvēks. Kara apstākļi ir cits esamības slānis un, pievēršoties tam mākslā, ir krietni jāpalauza galva, kādā griezumā to atsegt uz skatuves, lai maksimāli pietuvotos tai realitātei, kuru nevar izteikt vārdos.
Natalkas Vorožbitas luga “Sliktie ceļi”, kas nupat piedzīvoja pirmizrādi JRT, ir sarakstīta 2017. gadā un to veido sešas ar karu sistītas dramaturģiskas noveles. Karš Austrumukrainā patiesībā sākās 2014. gadā, bet Eiropas politiķi, iegrimuši savā komfortablajā pašpietiekamībā, ne jau pirmo reizi (atcerēsimies 1939. gadu) to neņēma nopietni.
Ukraiņu dramaturģe bija viena no tiem cilvēkiem, kas ar teātra palīdzību centās pievērst tam uzmanību, bet, protams, netika sadzirdēta.
Savos tīkla komentāros viņa izsakās: “… tolaik kara tēma mani nelaida vaļā un mani interesēja, kas notiek ar ikdienas dzīvi un cilvēkiem šajos ekstremālajos apstākļos. Arī es augu starp šiem cilvēkiem, kas skatījās televizoru, un varu viņus labi saprast.”
Lugas nosaukums “Sliktie ceļi” nebūt nav apzīmējums kara sapostītam ceļa segumam, tā ir metafora tiem ceļiem, pa kuriem cilvēki tiek piespiesti “pārvietoties paši sevī” kara laikā, un, kā visi sliktie ceļi, tie lauž un bojā mūsu psihes smalkos mehānismus. Autore savā darbā godīgi cenšas parādīt un izprast šos procesus, lai apjaustu, kur īsti šodien ir meklējami tie spēki, kas ļauj ukraiņiem izdzīvot un saglabāt cilvēcību.
Katra no sešām izrādes epizodēm, kuras aktieri ar askētiskas darbības profesionāli minimalizētām izpausmēm izspēlē uz skatuves Katrīnas Neiburgas scenografētajā pussagrautu blokmāju pagalmā, ir pielīdzināma caur notikumu prizmu fiksētai apziņas bildei.
Žurnāliste brauc uz fronti un kaislīgi iemīlas lauka komandierī, kas civilajā dzīvē viņas uzmanību nepiesaistītu. Krievu tīnītes iet pie ukraiņu kareivjiem, lai dabūtu dāvanas apmaiņā pret seksu. Skolas direktors nejaušas aizmāršības pēc nonāk bīstamā konfliktsituācijā ar kontrolposteņa sargiem. Separātista gūstā nonākusi žurnāliste vairākas dienas tiek seksuāli pazemota kādas dziednīcas drupās, bet viņai tomēr izdodas sevi atriebt un izbēgt. Medmāsa ved maisā iesaiņotu sava mīļotā līķi bez galvas, lai atdotu piederīgajiem. Un naivas žurnālistes saruna ar sabrauktas vistas saimniekiem.
Visās ainiņās, izmantojot teksta ironisko komponenti un darbības pieteikumu ar vārdiem, Kristīne Krūze aktieriem liek distancēties no atveidojamiem personāžiem un epizožu smaguma centrus savā iestudējumā pārnes uz sižetiskās norises šausminošajiem un līdzpārdzīvojumu raisošajiem aspektiem.
Protams, to var darīt, taču jārēķinās, ka tāda režisoriskā pieeja lugu noplicina un piedāvātais lasījums faktiski turpina to pašu vēstījumu, ko dod masu mediji: ārprāts, kādas šausmas piedzīvo ukraiņi un kādas prātam neaptveramas ciešanas viņiem jāiztur! Tā šodien ir visiem labi zināma un acīmredzama patiesība. Vai mākslā ir vajadzība to vienkārši atkārtot? Izvilkt rampas gaismā noklusētas atmiņas, kad notikušo vairs nevar izmainīt un katru dienu, katru stundu karš sagādā arvien jaunus necilvēcības apliecinājumus, manuprāt, ir pārāk pieticīgs mērķis Jaunajam Rīgas teātrim.
Natalka Vorožbita pati saka: ‘’Es rakstu par cilvēkiem dramatiskos apstākļos.’’ Un viņas tekstā atainotās situācijas dāvā teātrim iespēju ielūkoties dziļākos cilvēka rīcību motivējošos un nosakošos slāņos. Starp citu, aktieri šo iespēju sajūt perfekti un epizodēs, kur dialogi viņiem uz brīdi atļauj iejusties tēlos, ātri ieskicējas no dvēseļu dzīvēm iznirstoši noslēpumi (visspilgtāk izrādē to var ieraudzīt Kaspara Znotiņa un Ingas Tropas izspēlētajā ainā, kurā pavīd šis tas no bendes un upura psiholoģiskajām niansēm), taču režisore vismaz pagaidām tos neprot izakcentēt un nostiprināt izrādes kopējā audumā.
Kā un kāpēc kara apstākļos cilvēks zaudē savu seju, cik ātri parādās vēlme vienam otru pazemot, cik ātri karā cilvēki sāk attaisnot noziegumus – lūk, tikai daži šobrīd īpaši nozīmīgi jautājumi, kurus izrāde varēja uzdot skatītājam, bet neuzdeva. Vienkārši replicēt uz skatuves blakus notiekoša kara izraisītas ciešanas un pārdzīvojumus, lai neļautu norimt emocijām, nav tā iedarbīgākā mākslas funkcija, jo jebkura drošība mūsdienu pasaulē ir tikai ilūzija. Orvels taču mums jau reiz pateica, ka “spēku nevar ierobežot ne ar kādiem ētiskiem vai reliģiskiem kodeksiem, bet tikai ar spēku”.
UZZIŅA
Natālija/ Natalka Vorožbita, “Sliktie ceļi”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Tulkotāja un režisore: Kristīne Krūze, scenogrāfe: Katrīna Neiburga, kostīmu māksliniece: Jana Čivžele, gaismu mākslinieks: Oskars Pauliņš, muzikālais noformējums: Toms Auniņš.
Lomās: Marija Linarte, Sandra Kļaviņa, Inga Tropa, Regīna Razuma, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Jevgēnijs Isajevs, Sabīne Tīkmane, Marta Lovisa, Elvita Ragovska, Dāvids Pētersons, Jānis Grūtups.
Nākamā izrāde: 15., 16., 17. jūnijā.
