Mūsējie tā nerīkojas? Daži rīkojas 6
Jaunieši biežāk nekā iepriekšējās paaudzēs precas, bēgot no vientulības un izmisuma. Arī tāpēc, ka garlaicīgi, bet pasaules vilinājumam krāsu un smaržu vairāk. Ārkārtīgi liels spēka sakņojuma sajaukums. Bet dvēselei svarīgi zināt savu Dieva nolikto vietu sasaistē, kas ved uz nemirstību.
Māte, bērns, tēvs. Kaut kur tālāk, bet sasniedzami – tantes un onkuļi, brālēni un māsīcas. Komanda. Mūsējie. Veikalā bērns saniķojas, jo grib mantiņu. Uzkliegšana neiedarbojas, bet pietiek mammai klusi pačukstēt: Jānīt, Vītoliņi tā nerīkojas, un puika norimst.
“Godāt vīrieti? Cienīt tēvu? Nenicināt šķirto vīru? Bet kāpēc, par ko?” šņukst jauna sieviete, beidzot aiztriekusi sava bērna tēvu – slaistu un varmāku. Jau trešajā paaudzē atkārtojot savas dzimtas sieviešu likteni.
Runa ir par piemēru, ko iekodē kopā ar mātes pienu.
“Godāt vīrieti? Cienīt tēvu? Nenicināt šķirto vīru? Bet kāpēc, par ko?” šņukst jauna sieviete, beidzot aiztriekusi sava bērna tēvu – slaistu un varmāku. Jau trešajā paaudzē atkārtojot savas dzimtas sieviešu likteni.
Arī tāds var būt piemērs par piesaistīšanu, piesaukšanu, turpināšanos.
Un tad jau par vēlu kādu pierunāt spriedelēšanai par karmu, pārdzimšanu un dzimtas mustura nepārtrauktību, jo jārīkojas šeit un tagad.
Sarkanās līnijas attiecībās, kuras nekādu apsvērumu vārdā nevajag pārkāpt
* No jebkura veida vardarbības jāraisās vaļā.
* Kopdzīve nav iespējama bez savstarpējas cieņas vienam pret otru.
* Katra cilvēka pienākums šajā dzīvē – augt, attīstīties, pilnveidoties. Ja viens atsakās to darīt, bet otram pieprasa vilkt sevi līdzi kā smagu nastu – nevajag kopā.
Mēs nepratām citādi – piedod
Taču dažkārt pār viņa lūpām vēlāk veļas vārdi: “Kāpēc laidi mani pasaulē? Kaut es nekad nebūtu piedzimis!”Būt debesu svētītās attiecībās ar mīļoto cilvēku nozīmē apzināties, ka tā ir ceļa sataisīšana vēl kādam, kam šajā pasaulē tikai jāienāk.
Tā sacīt liek ārkārtīgi lielas sāpes, kuru dzēšanai der tikai vēl stiprāki vārdi. Vienalga, vai izteikti apgalvojuma, jautājuma, padoma vai paskaidrojuma veidā. Ka jebkurš bērns, arī visnelaimīgākais, ir dievišķās gaismas materializācija, kas pats izvēlas savus vecākus. Tieši tos, kuri viņa dvēseles izaugsmei visvairāk nepieciešami. Un kuriem nepieciešams viņš. Lai tieši no tuvākajiem mācītos gan to, kā ir labi, gan to, ko negribētu nevienam citam novēlēt.
Sāpju un izmisuma sagrauztais arī tam, ar kuru nonāk attiecībās, spēj dot tikai savu trauksmi un nemieru.
Lai cik biezs kļuvis svešuma ledus starp tiem, kuri savulaik bijuši tuvi, atcerēties: zem tā vienmēr ir dziļi ūdeņi, sāpoša un asiņojošas sirdis.
Ja vecāki šķīrušies, nevajadzētu steigties izskaidrot bērnam attiecību jautājumus, iekams viņš pats to neprasa. Melot nedrīkst, taču patiesību visiem spēkiem jācenšas pateikt tā, lai jau tā salauztajā sirdī nerastos priekšstats, ka viņš ir pamests, aizmirsts, nodots, nevajadzīgs, nemīlēts. Tas pārvēršas naidā, bet naida enerģija visvairāk saārda pašu ienīdēju.
Jā, tā noticis, ka pieredze, ko esam devuši tev līdzi, nav tā labākā. Bet tavs tētis savādāk nemācēja. Es nemācēju. Mēs abi nepratām dzīvi saturēt. Taču tev jāzina un jāatceras, ka, tikai pateicoties mums abiem, tu esi šajā pasaulē. Tu – mūsu lielākais dārgums, mūsu patiesais brīnums. Jo tajā mirklī, kad tu mūs izvēlējies, mums bija lielas jūtas, skaists apskurbums, patiesa kaisle. Mēs bijām dievišķi, jo mīlējām viens otru. Un tu esi dievišķs, jo dzimis mīlestībā. Mans dārgums. Un tētim arī dārgums. Pat tad, ja viņš to neapzinās un joprojām nesaprot atbildību pret mums abiem.
Atlaist no sevis to, kas smacē ar nosodījumu un pārmetumiem, lai iztaisnotos tālākam ceļam, iespējams tikai piedodot. Tas padara cilvēku brīvu un stipru. Spējīgu mīlēt un mīlestībai ļauties.
