Lielākā daļa šobrīd uz Zemes dzīvojošo organismu sastāv no šūnām, un vienīgi vīrusiem nav šūnu uzbūves. 0
Pēc šīs ļoti svarīgās pazīmes zinātnieki visas dzīvās būtnes šobrīd iedala divās sfērās:
- pirmsšūnu (vīrusi un fāgi),
- šūnu (visi pārējie organismi: baktērijas un tām tuvās grupas, sēnes, augi, dzīvnieki un cilvēki).
Vīrusi ir sīki organismi, kuru izmērs svārstās no 12 līdz 500 nanometriem. Vīrusus nevar redzēt optiskajā mikroskopā, jo to izmērs ir īsāks par gaismas viļņa garumu. Sīkos vīrusus var ieraudzīt tikai ar elektroniskā mikroskopa palīdzību. Sīko vīrusu izmērs līdzinās lielajām olbaltuma šūnām. Svarīgākās vīrusus raksturojošās īpašības ir sekojošas:
To sastāvā ir tikai viens nukleīnskābju veids – vai nu ribonukleīnskābe (RNS), vai arī dezoksiribonukleīnskābe (DNS), taču visi šūnu organismi, tai skaitā pat visprimitīvākās baktērijas, satur gan RNS, gan DNS.
Vīrusiem pašiem nav savas vielmaiņas, tie satur ļoti ierobežotu aminoskābju skaitu. Vairošanās nolūkos tie izmanto saimniekšūnas vielmaiņu, tās fermentus un enerģiju.
Vīrusi, pēc Satprēma vārdiem, “izmanto šūnu saprātu”.
Vīrusi spēj pastāvēt vienīgi kā iekššūnas parazīti un tie nevairojas ārpus to organismu šūnām, kurās tie parazitē.
Visprimitīvākie vīrusi sastāv no RNS (vai DNS) molekulas, kuru aptver olbaltumvielu molekulas, kas veido vīrusa apvalku. Dažiem vīrusiem ir vēl viens ārējais (vai dubultais) apvalks; sarežģītāki vīrusi satur vairāk fermentu.
Nukleīnskābe ir vīrusa pārmantoto īpašību nesēja. Tās aizsardzībai kalpo ārējā un iekšējā apvalka olbaltumvielas.
Tā kā vīrusiem nav savas vielmaiņas, ārpus šūnas tās eksistē kā “nedzīvas” daļiņas. Šinī gadījumā var teikt, ka vīrusi ir inerti kristāli.
Nokļūstot šūnā, tie atkal “atdzīvojas”.
Vairošanās procesā, lai radītu savu daļiņu komponentus, vīrusi izmanto inficēto šūnu uzturvielas, informatīvo vidi un enerģētiski metaboliskās sistēmas. Iekļūstot šūnā, vīruss sadalās tā sastāvdaļās – nukleīnskābē un apvalka olbaltumvielās. No šī brīža saimniekšūnas biosintētiskos procesus sāk vadīt ģenētiskā informācija, kas ir iekodēta vīrusa nukleīnskābē.
Saimniekšūnā notiek atsevišķa vīrusa apvalka un nukleīnskābes sintēze. Tālāk tās apvienojas un izveido jaunu virionu (pilnībā izveidojušos nobriedušu vīrusu).
Vīrusi nevairojas mākslīgā vidē – tie ir ļoti izvēlīgi “barības izvēles” ziņā. Tiem ir vajadzīgas dzīvas šūnas, pie kam, ne visas, bet stingri noteiktas.
Zinātnē ir pazīstami baktēriju, augu, kukaiņu, dzīvnieku un cilvēku vīrusi. Pavisam to, kas ir atklāti, ir vairāk kā tūkstotis. Procesi, kas saistīti ar vīrusa vairošanos, visbiežāk (bet ne vienmēr) bojā un iznīcina saimniekšūnu. Vīrusu vairošanās, apvienojumā ar šūnu sabrukšanu, izraisa dažādas organisma saslimšanas.
Vīrusi rada daudz cilvēka slimību: masalas, epidēmisko parotītu, gripu, poliomielītu, trakumsērgu, bakas, dzelteno drudzi, trahomu, encefalītu, dažas onkoloģiskās saslimšanas, AIDS, herpes vīrusu.
Šobrīd zinātnieki uzskata, ka vīrusi ir iemesls nervu sistēmas traucējumiem un psihiskām saslimšanām. Piemēram, Vīnes universitātes profesors Norberts Novotnijs (Norbert Novotny) ir pierādījis, ka Borna vīruss, kurš rada nāvējošas smadzeņu slimības dzīvniekiem, taču, kā līdz šim tika uzskatīts, nerada draudus cilvēkiem, tomēr spēj inficēt arī cilvēka smadzenes, provocējot šizofrēniju, depresiju un hronisko nogurumu.
Ir zināms, ka zirgiem un aitām Borna vīruss rada smagus smadzeņu iekaisumus. Slimības rezultātā dzīvnieki pārstāj ēst, zaudē interesi par apkārtējo vidi un vairumā gadījumu mirst no paralīzes trīs nedēļu laikā. Uz šo dienu nav atrasts efektīvs ārstēšanas veids, lai palīdzētu šiem dzīvniekiem. Pēdējie pētījumi liek nojaust, ka šis vīruss spēj radīt noteiktas izmaiņas arī cilvēka organismā, t.i., notiek izmaiņas nervu impulsu pārvadē, kas noved pie psihiskiem traucējumiem.
Ir pierādīts, ka cilvēkiem, kuri cieš no nervu traucējumiem, ir paaugstināts šī vīrusa antivielu līmenis. Bez tam, šis vīruss tiek atrasts daudziem, kas cieš no hroniska noguruma.
Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēka organismā dzīvo daudz vīrusu, taču tie ne vienmēr aktivizējas. Tikai novārdzis organisms ir pakļauts slimību izraisošā vīrusa iedarbībai.
Ar vīrusiem var inficēties dažādos veidos: caur ādu – ar kukaiņu, ērču kodumiem; caur siekalām, gļotām un citiem izdalījumiem; pa gaisu; ar barību; dzimumceļā u.c.
Ir zināma virkne vīrusu, kas nav slimības nēsātāji. Daudzi no tiem nokļūst cilvēka organismā, taču nerada nekādas klīniski nosakāmas saslimšanas. Tie var ilgstoši dzīvot saimnieka organismā, neradot nekādus sarežģījumus.
Lai arī vīrusi nav pilnvērtīgi dzīvi organismi, to evolucionārajai attīstībai ir daudz kā kopīga ar citu patogēno organismu evolūciju. Lai tie varētu pastāvēt kā suga, neviens parazīts nevar būt pārāk bīstams savam saimniekam, kurā tas vairojas.
Pretējā gadījumā tiktu iznīcināts saimnieks kā bioloģiska suga un, līdz ar to, arī pats vīruss. Tai pat laikā jebkurš patogēnais organisms nav spējīgs eksistēt kā bioloģiska suga, ja galvenajam saimniekam ir pārāk labi un efektīvi attīstīta imunitāte, kas spēj novērst vīrusa aktivitāti.
Tāpēc vīruss, kurš rada kādas sugas akūtu un smagu saslimšanu, uztur šī vīrusa apriti dabā. Piemēram, trakumsērgas vīruss dabā saglabājas grauzēju vidū, un tas viņiem nav nāvīgs.
Daudziem vīrusiem, piemēram, masalām, herpes vīrusam un, daļēji, gripai galvenais dabas “rezervuārs” ir cilvēks. Inficēšanās ar šiem vīrusiem notiek gaisa-pilienu vai kontakta ceļā.
Avots: econet.ru
