Māris Antonevičs: Putinam pašam nevajag “smērēt” rokas, ja ir citi, kas to dara 6
Ukrainas specdienesti nesen publiskoja kādu sarunu, kurā dzirdams, kā Krievijas radikālās organizācijas “Krievu nacionālā vienotība” vadītājs Aleksandrs Barkašovs pamāca Austrumukrainas separātistus neatcelt plānoto “referendumu” par Doņeckas “tautas republikas” pasludināšanu. Uz iebildumiem, ka esot organizatoriskas problēmas, Barkašovs rupji norāda, ka tam taču nav nekādas nozīmes, jo var nosaukt jebkuru iedomātu skaitli. Piemēram, ka par atdalīšanos bijuši 89 procenti (zīmīgi, ka tieši šāds skaitlis tagad arī figurē paziņojumos).
Barkašova “skolnieks” Latvijā, starp citu, ir zināmais Jevgeņijs Osipovs, kurš savulaik vadīja barkašoviešu organizācijas Latvijas atzaru, kamēr viņa tagadējais cīņubiedrs Vladimirs Lindermans bija citas Krievijas radikālās organizācijas – Eduarda Ļimonova vadītās Nacionālboļševiku partijas – vietējais “fīrers”. Vai abi biedri saņem līdzīgas instrukcijas no saviem garīgajiem līderiem Maskavā? Cerams, ka Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs to zina (un varbūt pat kādreiz aplaimos mūs ar kādas noklausītas sarunas ierakstiem raidījumā “Nekā personīga”), tomēr tas, ka 9. maijā Lindermanam un viņa domubiedriem tika ļauts netraucēti vicināt Doņeckas “republikas” karogus pie “uzvaras” pieminekļa Pārdaugavā, ir pamatīgs spļāviens uz Latvijas specdienestu mundiera. Arī Barkašova ieteiktā metode manipulēt ar skaitļiem, kurus nevar pārbaudīt, Latvijā jau tikusi izmantota – Nepilsoņu kongress šādā veidā pat ir ievēlējis savu “parlamentu”, kas sevi pasniedz kā alternatīvu varas struktūru.
Nelielu mulsumu sakarā ar Austrumukrainas separātiskajiem referendumiem gan bija radījis Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš neilgi pirms 11. maija pēkšņi ieteica tos “atlikt”. Tūlīt pat sākās minējumi, ko šis Putina paziņojums īsti nozīmē. Bailes no Rietumu sankcijām? Pauze? Varbūt pat atpakaļgaita, mēģinājumi nomierināt situāciju? Taču tikpat labi tā var izrādīties viltīga spēle. Separātisti savus “referendumus” neatcēla, it kā parādot, ka Maskavai tieši nepakļaujas. Tagad Krievijas prezidents var teikt rietumvalstu līderiem: “Jūs taču redzējāt, es mēģināju runāt, bet tas nav mūsu varā. Tur cilvēki paši pieņem lēmumus.” Starp citu, ir versija, ka Krievija tiešām pagaidām ieņēmusi pasīvu pozīciju, un nemierus Austrumukrainā patiesībā rīko gāztais prezidents Viktors Janukovičs un viņam uzticīgie spēki. Protams, tas notiek ar Kremļa ziņu un rekomendācijām, taču Putinam pašam pagaidām nav “jāsmērē” rokas. Atskaites punkts esot 25. maijā paredzētās Ukrainas prezidenta vēlēšanas, un ar to skaidrojama arī Ukrainas varas salīdzinoši kuslā reakcija pret separātistiem – likumīgi ievēlētam prezidentam stingrus lēmumus pieņemt būs vieglāk nekā pagaidu varai. Bet to, ka Putins nevis mazina, bet vairo spriedzi reģionā, liecina viņa nosūtītā emisāra, pārliecinātā impērista Dmitrija Rogozina 9. maija vizīte pašpasludinātajā Moldovas Piedņestras republikā un sekojošā “saķeršanās” ar Moldovas varas iestādēm, mēģinot Maskavā nogādāt “darbaļaužu lūgumus” par Piedņestras pievienošanu Krievijai.
Spēles turpinās arī pie mums, kur pirms 9. maija tiek “noplūdināta” informācija, ka “Saskaņas” priekšsēdētājs, Rīgas mērs Nils Ušakovs parūpējies, lai pie “uzvaras” pieminekļa oranžmelnās lentītes (t. i., prokrievisko teroristu pazīšanas zīmes) šogad netiktu dalītas, bet beigās izrādās, ka ir daudzi citi, kas to gatavi darīt viņa vietā. Un iet arī tālāk, kā jau pieminētais Lindermans.
