“Neticu sazvērestības teorijai.” Saruna ar Juri Jansonu 2
Tiesībsargs JURIS JANSONS ir oficiāls Zaļo un zemnieku savienības izvirzīts Valsts prezidenta amata kandidāts. Taču viņš par politiķu balsīm necīnīšoties. Tad kāpēc Jansons piekritis kandidēt? Ar tiesībsargu tikās žurnālisti Māris Antonevičs un Māra Libeka.
Jūs esat parakstījies zem aicinājuma: “Uzskatām, ka labākais kandidāts nākamajam Valsts prezidenta amatam ir Egils Levits.” Kā tad saprast to, ka tagad pats esat kļuvis par kandidātu?
J. Jansons: Esmu par Levitu, bet neesmu pret sevi.
Ar šo soli jūs palielināt iespēju, ka Levits netiek ievēlēts par prezidentu.
Domāju, ka ne. Ja koalīcijas politiķi pieturēsies pie saviem publiskajiem paziņojumiem un balsos tā, kā viņi ir solījuši, tad Levits būs prezidents.
Tiesībsarga amatā man nav daudz instrumentu, kurus es varētu izmantot, lai procesus vērstu par labu sabiedrībai. Ja kļūtu par Valsts prezidentu, man būtu daudz lielākas iespējas aktualizēt to problemātiku, kas pastāv valstī, un piedāvāt iespējamos risinājumus.
Prezidentam vajadzētu būt kā līdzsvarotājam starp varas atzariem un zināmā mērā arī politiskās dzīves līdzsvarotājam. Kā mēs redzam, diezgan liela sabiedrības daļa neuzticas politiķiem.
Vai, jūsuprāt, šobrīd Valsts prezidenta pilnvaras ir pietiekamas, lai risinātu tos jautājumus, par ko runājat? Vai jūs apmierina prezidenta ievēlēšanas process – tas, ka prezidentu ievēl Saeima, nevis tauta?
Esmu vienisprātis ar tiem, kas saka, ka prezidenta pilnvarām šobrīd ir pietiekams apjoms. Prezidents var izdarīt diezgan daudz. Piemēram, sasaukt Ministru kabineta sēdes un arī Saeimas ārkārtas sēdes. Valsts prezidenta aicinājums publiskajā telpā politiķiem ir ar pilnīgi citu ietekmi un uztveršanu, vērtību un svaru.
Ir likumi, kas izstrādāti kvalitatīvi, bet diemžēl sociālā realitāte neatbilst likumā ierakstītajam. Tas nozīmē, ka izpildvara, valdība kopumā vai ministrijas un pašvaldības nav izdarījušas to, kas ir jāizdara.
Tad es kā prezidents varētu sasaukt valdības sēdi un norādīt, ka netiek pildīts tas, kas ir iekļauts likumos vai Ministru kabineta noteikumos. Tas notiktu publiski, un sabiedrībai būtu iespēja būt informētai un vērtēt. Līdzīga attieksme varētu būt arī pret parlamentu. Epitetos esmu diezgan skarbs, bet man ir svarīgi, lai mani sadzird un problēma tiek saklausīta.
Runājot par visas tautas vēlētu prezidentu, jāteic, ka šādā situācijā pastāv vairāki riski. Būdams tiesībsargs, pastāvu par visas sabiedrības interesēm un viedokļu uzklausīšanu, lai mums nebūtu atstumtības sociālajā, politiskajā vai kādā citā jomā. Bet, ja tiks pieļauts, ka prezidentu vēl tauta, tad noteikti tiks rīkotas arī vēlēšanu kampaņas.
Ja ir izveidots ļoti kvalitatīvs juridiskais ietvars jeb likums, kur noteikti konkrēti mehānismi, kā mēs varam izvairīties no manipulēšanas ar sabiedrību, tad tas būtu apsveicami. Bet šobrīd, pavērtējot dažādas Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu priekšvēlēšanu aktivitātes, jāteic, ka ir dažas televīzijas programmas, nevis Latvijas, bet citas, kur bieži parādās “Saskaņas” deputātu kandidāti Nils Ušakovs un Andris Ameriks.
Rodas jautājums: no kurienes viņiem nāk finansējums šai intensīvajai un reizē arī tendenciozajai mārketēšanai. Šāda sabiedrības ietekmēšana ir tautas vēlēta prezidenta risks.
Mums gribētos saprast, cik nopietna ir jūsu kandidēšana, jo par to sabiedrība uzzinājusi tikai tagad – īsi pirms vēlēšanām. Vai jūs pats aktīvi meklējat atbalstu parlamentā un tiekaties ar deputātiem, lai mēģinātu pārliecināt arī tos, kas solījuši balsot par Levitu?
Politisko atbalstu es nemeklēju. Esmu absolūti politiski neitrāls. Šobrīd doties meklēt politisko atbalstu būtu nepareizi un pretēji manai pārliecībai. Lai mani vērtē parlaments! Esmu ar savām profesionālām iemaņām un pieredzi, Egils Levits – ar savām, un tam, kurš tad ir piemērotāks augstākajam valsts amatam, ir jāizšķiras politiskajā līmenī.
Pieļauju, ka koalīcija paliks pie sava publiski paustā lēmuma un ievēlēs Levitu. Tomēr demokrātiskā valstī, kas tiecas uz tiesiskumu vispārākajā izpratnē, ir labi, ka starp prezidenta amata kandidātiem notiek debates.
Tas, protams, ir pareizi, ka vienam kandidātam ir savi atbalstītāji, citam – savi. Jūs ir izvirzījusi ZZS, kas ir opozīcijas partija. Jūs sevi redzat kā opozīcijas kandidātu?
Tehniski tā tas ir, ka mani ir izvirzījusi opozīcijas partija. Aizvadītās trešdienas pēcpusdienā man piezvanīja ZZS frakcijas priekšsēdētājs Auguļa kungs un informēja, ka būšot valdes sēde, kur spriedīšot par prezidenta kandidātiem, un vaicāja, vai es piekristu kandidēt. Nekavējoties bija jāsniedz atbilde, un es, ilgi nedomājot, piekritu.
Tomēr nav tā, ka jūs nepazītu politisko vidi un ka jums ar to nav bijusi saskarsme. Jūs taču zināt, kādi politiskie tikumi tur pastāv. Vai nepieļaujat, ka aiz jūsu izvirzīšanas patiesībā stāv kāda “shēma”, lai izjauktu prezidenta ievēlēšanu jau pirmajā kārtā?
Šai sazvērestības teorijai es negribētu ticēt. Nesaku, ka nemaz neticu, bet es par to negribētu pat sākt domāt. Tas, ka politiķi kombinē, mēģinot atrast dažādus risinājumus, lai panāktu sev vēlamo rezultātu, nav nekas neierasts, jo tā ir politika. Es pieļauju, ka ZZS mani ir diezgan labi novērtējusi kā tiesībsargu un tas varētu būt galvenais iemesls, kāpēc mani izvirzīja.
Kādas ir jūsu attiecības ar “Saskaņu”? Te ir jāatgādina, ka, lai gan savulaik tiesībsarga amatā nonācāt, pateicoties “Saskaņai”, kas jūs izvirzīja, vēlāk šīs attiecības krietni pasliktinājās un tad jau “Saskaņa” pārmeta, ka esot distancējies no vairāku jautājumu risināšanas, ar to acīmredzot domājot viņiem tuvos – krievu skolas un citus.
Mani tiesībsarga amatam patiešām izvirzīja viens no “Saskaņas” biedriem – Saeimas deputāts Juris Silovs. Kopā ar viņu strādāju Latvijas Bankā. Toreiz nevarēja vienoties ne par vienu kandidātu, un viņš mani uzrunāja brīdī, kad strādāju par vienas finanšu kompānijas likvidatoru.
Pēc astoņiem gadiem tiesībsarga amatā vajadzētu būt diezgan drošai pārliecībai, ka esmu absolūti politiski neitrāls. Darbojos atbilstoši Satversmei un cilvēktiesību principiem. Nav taču labo un slikto cilvēktiesību.
Tiesa, “Saskaņa” man ir izteikusi pārmetumus par dažām tēmām. Esmu sniedzis viedokli arī Satversmes tiesai, un tā ir spriedusi, vai Izglītības likuma grozījumi, kas nosaka pāreju uz mācībām valsts valodā, atbilst valsts pamatlikumam.
Ja tiesa būtu pateikusi, ka tiesībsargam nav taisnība, tad man varētu pārmest, ka esmu rīkojies pretēji cilvēktiesību principiem. Kad lasīju tiesībsarga gada ziņojumu parlamentā, “Saskaņas” deputāts Kabanovs paziņoja, ka viņš nožēlojot, ka esot balsojis par mani.
Mani neuztrauc, vai “Saskaņa” ir gatava balsot par mani kā Valsts prezidenta amata kandidātu. Es paļaujos uz prezidenta ievēlēšanas procedūru. Esmu izvirzīts, sabiedrība mēģina noskaidrot, kāda ir kandidātu Latvijas attīstības vīzija, un tad seko politiskais lēmums atklātā balsojuma veidā.
Vai atbalstāt, ka Valsts prezidents Saeimā tiek vēlēts atklāti?
Īsti neatbalstu, jo atklāta balsošana mūs nedaudz attālina no demokrātijas. Tajā brīdī, kad parlamenta deputāts ir balsošanas kabīnē un viņam jāizdara izvēle, viņš var ieklausīties savā sirdsapziņā vai ņemt vērā savu pārliecību un nepaklausīt partijas disciplīnai. Turpretī atklātais balsojums ļauj nodrošināt partijas disciplīnu.
Tas, manuprāt, attālina no demokrātijas. Ja koalīcija vienojas par vienu kandidātu, tad jau balsojums pat nav nepieciešams – tā ir iecelšana amatā. Tāpēc man šķita svarīgi piedalīties demokrātiskā procesā.
Bet, ja politiķi nevēlas stāstīt vai melo, kā viņi ir balsojuši, tas taču mazina sabiedrības uzticību politikai un tas kaitējums beigās ir pat lielāks nekā atklāta balsošana.
Politiskā kultūra pakāpeniski mainās. Atcerēsimies, ka prezidenta vēlēšanās izmantoja pat dažādu krāsu pildspalvas, izdomāja dažādus trikus, kā pārbaudīt deputātu balsojumu. Ja politiķim prasa aizklātu balsošanu, bet pēc tam mēģina atklāt publiski, kā viņš ir balsojis, tas ir diezgan nopietns tiesību pārkāpums, jo tiek pārkāpts aizklātuma princips.
Jāteic, ka atklātais balsojums būs diezgan liels izaicinājums valstij. Es pieļauju, ka ir arī svārstīgie deputāti, visādi var būt. Es nerunāju tikai par Valsts prezidenta vēlēšanām, bet kopumā par amatpersonām, kuras parlaments ievēl atklāti.
Diskutabli jautājumi, kas parādās politiskajā dienaskārtībā, ir Kopdzīves likums, Stambulas konvencija un ebreju restitūciju lieta. Par visiem trim ir pat atrunas valdību veidojošo partiju sadarbības līgumā, kas nozīmē, ka ir spēki, kas ir ieinteresēti virzīt šos jautājumus. Kā jūs uz katru no tiem skatāties kā prezidenta kandidāts?
Par šiem jautājumiem man ir pilnīgi skaidra pozīcija. Par Stambulas konvenciju man ir jautāts ne reizi vien, esmu par to runājis vairākās sanāksmēs, kur piedalījušies arī vēstniecību pārstāvji. Latvija ir viena no retajām valstīm, kura neskatās Stambulas konvencijas ratifikācijas virzienā. Būdams tiesībsargs un jurists, es teiktu – ja sabiedrība uzskata, ka tā ir panaceja un no ratifikācijas brīža valstī sāk darboties vēl nopietnāki mehānismi, lai pārtrauktu vardarbību pret sievietēm un bērniem, tad esmu abām rokām par konvencijas ratifikāciju.
Bet, raugoties no otras puses, Latvijā ir virkne tiesisku procedūru, lai mēs novērstu jebkādu vardarbību. Problēma ir šo procedūru piemērošanā un realizācijā. Ja pavērtē statistiku, tad ir ļoti maz kriminālprocesu, kas sākti, piemēram, par vardarbību pret bērniem. Ja policija redz, ka bērnam nav skaidri redzamu traumu, tad tā neko nedara, jo policija emocionālu vardarbību neuzskata par vardarbību.
Ja parlaments ratificēs Stambulas konvenciju, es nesaskatu nekādas problēmas. Ja to nedarīs, nu tad nedarīs! Es aicinu nodrošināt tādus tiesiskos mehānismus, lai valstī nav vardarbības. Valstī ir nevalstiskās organizācijas, kas aktīvi un profesionāli strādā ar cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības. Ir izveidoti mehānismi, procedūras, pastāv institūcijas, diemžēl nav rezultāta.
Runājot par Kopdzīves likumu, jāatgādina, ka Satversmē ir noteikts, ka valsts aizsargā laulību, kas ir savienība starp vīrieti un sievieti. Bet tam, kas ir ģimene plašākā nozīmē, nav juridiska skaidrojuma. Es aicinu sabiedrību par to vienoties un politiķiem pieņemt saprātīgu lēmumu. Te ir stāsts par to, ka mūsu valsts likumdošanas sistēma un tiesību akti ir diezgan elastīgi, jo ir plaši interpretējami un piemērojami.
Vaicāju dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem: kāds ir likuma mērķis – laulība vai būt kopā, dzīvojot vienā mājsaimniecībā un tikt atzītiem kā ģimenei? Man vaicā: vai tā ir vēršanās pret tradicionālo laulību un ģimeni? Tad man ir provokatīvs jautājums: kas ir tradicionālā ģimene 21. gadsimtā? Ja Latvijā piecdesmit procenti bērnu ir dzimuši nereģistrētās attiecībās, tad tā ir tradicionāla vai netradicionāla ģimene?
Jūs taču zināt, par ko ir diskusija – par viendzimuma attiecībām… Vai tām jāpiešķir juridisks statuss?
Cilvēki, kas ir viendzimuma attiecībās un faktiski ir kopdzīvē jeb ģimenē, juridiski netiek atzīti par ģimeni. Viņiem ir jānodrošina juridiskais statuss, lai būtu sakārtotas viņu mantojuma lietas, pilnvarojums medicīnas jautājumu jomā un citos būtiskos jautājumos.
Man ir savs viedoklis arī par ebreju īpašumu restitūciju. Ja pēc denacionalizācijas pabeigšanas parādās šāds jautājums, tad skaidrs, ka tas ir politiskās dienaskārtības jautājums. Aicinu politiķus uz to raudzīties daudz plašāk, jo pretējā gadījumā izveidosies tiesiskā nevienlīdzība attiecībā pret citām sabiedrības grupām. Nav jau runa tikai par ebreju kopienu, tur var būt arī citas kopienas un nevalstiskās organizācijas.
Kura būtu galvenā tēma, kuru jūs, nonākot Rīgas pilī, varētu izvirzīt, lai saliedētu sabiedrību?
Prezidentam jābūt varas atzaru līdzsvarotājam. Ja vara ir kliba savu mērķu sasniegšanā un tauta redz, ka liela sabiedrības daļa ir nabadzīga, kamēr otra kļūst arvien turīgāka, tad prezidentam ir jābūt aktīvam līdzsvarotājam un saliedētājam starp varu un sabiedrību.
To var izdarīt vairākos veidos, no kuriem galvenais ir komunicēt ar sabiedrību un skaidrot, tādējādi zināmā mērā izdarot spiedienu uz lēmuma pieņēmējiem un liekot politikas veidotājiem attiecīgi rīkoties. Ja valdība neņem vērā sabiedrības viedokli, prezidentam ir jāsasauc valdības ārkārtas sēdes, kurām jābūt publiskām.
Valsts prezidentam nav plašu pilnvaru, tomēr ir situācijas, kad viņam ir izšķirošā loma. Piemēram, valdības izveidē. Kā jūs vērtējat, cik veiksmīgi tas notika pēc 13. Saeimas vēlēšanām?
Process nebija pietiekami veiksmīgs, jo pārāk ievilkās un radīja zināmas finansiālas konsekvences. Es būtu rīkojies citādi. Vērtējot Ministru prezidentu kandidatūras, es vispirms ņemtu vērā, vai kandidātam ir skaidra valsts ekonomiskās izaugsmes koncepcija, jo bez šīs izaugsmes apstājas pārējie procesi. Izvērtējums būtu jāveic sadarbībā ar augsti profesionāliem ekonomikas ekspertiem.
Tikai pēc tam, kad būtu izvērtēts šis galvenais kritērijs, kā arī citi kritēriji, es piedāvātu konkrētai personai veidot valdību, nevis gaidīt no pārējām partijām, vai tās piekrīt konkrētās personas nominēšanai vai nepiekrīt.
Satversmē nav norādīts, ka valdības vadītāja amatam tiek virzīta vairākuma politisko spēku atbalstīta persona. Parlamentā, sākoties cīņai par ietekmes zonām, pazūd ticamības moments, ka tiek apskatīta valsts attīstība kopumā. Politiķiem nevajadzētu iejaukties jautājumā, kas skar ministru izvēli. Tas ir tikai un vienīgi Ministru prezidenta amata kandidāta jautājums.
Par Valsts prezidenta amata kandidātiem sabiedrība vēlas uzzināt arī tīri personīgas lietas. Vai jums ir ģimene, bērni?
Man ir divi bērni no šķirtās laulības. Dēlam ir 23 gadi, viņš jau vairākus gadus strādā Lielbritānijā informācijas tehnoloģiju programmēšanas jomā. Meitai ir 21 gads, viņa ir mākslinieciski orientēta, un viņas hobijs ir šahs. Viņa ir arī šaha trenere bērniem.
Esmu saderinājies, un topošā dzīvesbiedre mani atbalsta ceļā uz valsts augstāko amatu. Tiesa, savstarpējai nopietnai, emocionālai diskusijai laika pietrūka, jo uzaicinājums kandidēt nāca ļoti strauji.
