– Joprojām diskutējam un mēģinām atrast ideālās nacionālās valsts vīziju. Vieni atceras radošo dažādu tautību ņudzekli starpkaru Latvijā, citi skatās nākotnē un runā par krievu, armēņu, ebreju un igauņu izcelsmes latviešiem. Kāda būtu jūsu nacionālas valsts vīzija? 2
– Krieviem ir tāds sakāmvārds: strīdos dzimst patiesība. Es tam nepiekrītu. Pie patiesības var nonākt tikai savstarpējā sapratnē un labestībā citam pret citu. Atceros diriģenta Ilmāra Lapiņa reiz stāstīto gadījumu. Amerikā ierodas PSRS Valsts simfoniskais orķestris un muzicē kopā ar tāda paša līmeņa ASV orķestri. ASV orķestra diriģents pēcāk pieceļas un viesu diriģentam paskarbi jautā – mēs, lūk, zinām, ka PSRS valda briesmīgs antisemītisms! Krievu diriģents pretim: meli, nepatiesība, lūk, mūsu orķestrī pat spēlē divdesmit astoņi ebreji, bet cik, lūdzu, pie jums? Te amerikāņu diriģents vēsā mierā atbild – ziniet, mēs neesam skaitījuši… Godīgi runājot, esmu audzis atvērtā ģimenē, un tādas lietas kā tautība un nacionalitāte mani nekad nav īsti interesējušas un bijušas būtiskas. Taču es ļoti labi saprotu latviešus, kuri uztraucas par savu pastāvēšanu. Un, protams, katrai tautai, kas izveidojusi savu nāciju un tikusi pie savas valsts, ir ļoti būtiski to nosargāt, kaut ceļot mūrus. Taču šī būvniecība nedrīkst pārāk ieilgt. Es mūsu valsti redzu kā dzīvokli, taču, protams, ne jau komunālo. Man dzimtene ir vieta, kur es dzīvoju un jūtos labi. Es ļoti mīlu Rīgu. Katram jādzīvo tur, kur patīk, ja ne – visi ceļi vaļā. Esmu pret mokām dzīvē, kuras radām sev paši…
– Bet atgriezīsimies pie teātra. Jums priekšā skaists darbs – titulloma Šekspīra lugā “Karalis Līrs” Viestura Kairiša režijā. Kādu atslēgu esat sameklējis šim tēlam?
– Tas man būs pirmais kopdarbs ar Viesturu Kairišu. Kad pēc izrādes “Laulāts un brīvs” Nacionālajā teātrī viņš man pienāca klāt un sacīja, ka esot ļoti patīkami, domājot par gaidāmo sadarbību, atbildēju ar to pašu. Esmu redzējis, protams, ne jau visus viņa darbus, bet daudzus, un tie man sagādājuši gandarījumu. Režisora un aktiera sadarbība ir kā laulības, kuru rezultātā jānāk pasaulē bērnam, lasi – izrādei. Ja bērns radīts mīlestībā, tad nāk pasaulē talantīgs, ja ieņemts mokās, tad labāk nevajag. Mokās dzimusi māksla ir graša vērta, jo mokas pāriet arī uz skatītāju zāli, bet tajā gaida pavisam ko citu – prieku! Un īsta māksla top ar prieku. Reti, bet tā notiek… Satiksimies ar režisoru, aprunāsimie, un tad es lasīšu “Karali Līru” Kairiša acīm. Pie režisora vienmēr eju atvērtu sirdi un prātu. Man ir interesanti uzzināt: ar ko šajā zināmajā, daudz spēlētajā lugā mēs pārsteigsim skatītāju? Ceru, ka zālē vairākums negaidīs tikai sižeta izklāstu.
– Un tomēr, kas būtiskākais, jūsuprāt, šodien saskatāms šajā Šekspīra lugā?
– Krievu valodā ir jēdziens “predannij” (uzticams – krievu val.), bet no šī paša vārda saknes izriet pavisam cits jēdziens – “predaķeļstvo” (nodevība – krievu val.). Un tā nav tikai nejauša, semantiska sakritība. Šeit ir dziļa filozofiska jēga. Jo nodot var tikai tuvu cilvēku. Ja kāds tev svešs, tu pat gribēdams nemaz nevari viņu nodot. Vienmēr nodod paši tuvākie. Diemžēl, cik vien ilgi pastāv pasaule, arvien atkārtojas šī traģēdija.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE
JAKOBS RAFALSONS
*Dzimis 1946. gada 5. novembrī Makejevkā Doņeckas apgabalā Ukrainā; pēc Jaroslavļas Teātra skolas absolvēšanas līdz 1990. gadam strādājis dažādos teātros – Mičurinskā, Voroņežā, Sevastopolē, Tomskā, Maskavā; no 1991. gada – M. Čehova Rīgas Krievu teātrī.
* Spilgtākās lomas: Rembeniece (“Trīnes grēki”), Kapteinis (“Nāves deja”), Skapēns (“Skapēna blēdības”), Fransuā (“Vakariņas idiotiem”), Feliče (“Skrandaiņi un augstmaņi”), Froms Gračs (“Odesa, burvīgā pilsēta…”), Oskars Stroks (“Tango ar Stroku”).
* Sadarbojies arī ar Liepājas teātri, TT Teātri, Latvijas Nacionālo operu, Nacionālo teātri.
* Filmogrāfija: “Rīgas gambīts”, “Baiga vasara”, “Tiritomba”, “Rūdolfa mantojums”, “Džimlai rūdi rallallā!”. * Apbalvojumi:
* “Spēlmaņu nakts” laureāts nominācijā “1996. gada labākais aktieris” par Kapteiņa lomu izrādē “Nāves deja”, “2001. gada labākais aktieris” par Skapēna lomu izrādē “Skapēna blēdības”; 2003. g. par nopelniem Tēvzemes labā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.
