– Nemaz nav jāatceras tālie padomju laiki, arī pašmāju seriālā “Ugunsgrēks” daudzus visvairāk interesē tieši sižets. Savukārt kino ļaužu aprindās dzirdēts viedoklis – ko brīnāmies par sabiedrības nespēju uztvert sarežģītāku kino valodu, ja publiku debilizē apšaubāmi seriāli. Tas pats “Ugunsgrēks” jau kur tie gadi nav iedomājams bez jūsu kolorītā spēļu elles īpašnieka Vadima Felzenbahera… 2
– Nebūtu ētiski izteikties par seriālu, kurā pats spēlēju… Bet principā, kad ejat uz izsmalcinātu restorānu, taču labi zināt, ko vēlaties baudīt. Un tāpat, ja verat bistro durvis. Tas nenozīmē, ka bistro ir slikts, vienīgi tur ir cits piedāvājums. Galvenais – nesaindēties. Seriālā nedrīkst būt banalitātes un joki zem jostasvietas. Tas arī viss. Nesen veikalā man jautāja: ak, Dievs, kad jūs reiz beigsiet to seriālu? Atbildēju – televizorā ir podziņa, ar kuru to ļoti vienkārši var izslēgt. Nē, to nevarot… interesanti taču!
– Vai jūs pats “Ugunsgrēku” skatāties?
– Kur nu, tas nav iedomājams, strādājot teātrī. Es vispār sevi neskatos nekur. Arī izrāžu ierakstos ne. Jo… ir ļoti maz tādu uzvedumu, kur sev patīku. Taču, ja skatītājam sagādāju gandarījumu, paldies Dievam, ka to varu. Ja ir iespēja, ieslēdzu kanālu, kur spēlē Smoktunovskis. Kosmiska līmeņa aktieris.
– Seriālā jūsu mazmeitas Aņečkas lomā ir jūsu paša mazmeita Poļina. Ja nu viņa, zinot, ka jūsu radošajā pūrā ir arī nopietns kino, pavaicātu – kuru filmu tu ieteiktu man noskatīties?
– Režisora Armanda Zvirbuļa “Rīgas gambītu”. Neteikšu, ka es sev tur patīku, taču man nav kauns par darbu šajā filmā. Mana varoņa kabinets atradās Kultūras ministrijā, sēdēju kultūras ministres, toreiz Ramonas Umblijas, krēslā. Partnerībā ar Juri Bartkeviču mums veidojās dialogs ar tā-ā-du aktierisku mieru, bez jebkādas iekšējas jezgas un ņudzekļa. Fantastisks brīdis. Bet vispār man tuvāks ir teātris nekā kino. Taču to filmu atceros ar gandarījumu, kaut “Rīgas gambīts” uzņemts sen, kad tikko biju ieradies Latvijā, vēl lāgā nemācēju latviešu valodu…
– Esat stāstījis, ka jūsu tēvs, dzimis rīdzinieks, zinājis ne vien latviešu, bet vairākas citas valodas…
– Tiesa, jā. Mans tēvs Ābrams Rafalsons nāca pasaulē 1917. gadā, kā puika saticis pašu Raini. 1941. gadā tēvs aizbēga no šejienes, iesēdās vilcienā, pat neiegājis mājās. Vecākais brālis gāja bojā Latvijas divīzijā, visi pārējie no lielās ģimenes ir dzīvi aprakti Rumbulā. Astoņi cilvēki… Es piedzimu Doņeckā, pilsētā, kur tagad plosās tas ārprāts. Paradoksāli, tēvam nebija augstākās izglītības, viņš dienēja starpkaru Latvijas armijā Cēsīs, bet bija apguvis sešas valodas – angļu, latviešu, jidišu, ivritu, krievu un vācu. Tā toreizējā Latvijā skolās mācīja. Es pārcēlos uz Latviju, kad tēva vairs nebija dzīvo vidū.
