Monika Zīle: Neticiet “troļļiem”, kuri apbērē Latviju 23
Informācija Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) mājas lapā liecina: valstī darbojas 411 skatuves amatieru kolektīvi. Līmeņi, protams, dažādi – līdzās Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrim un vēl kādam ducim tikpat augstas raudzes veidojumu pastāv nelielas dramatiskās kopas, teātrmīļu apvienības, tautas teātri. Bet visplašāk šajā pulkā sastopami amatierteātri. Ar tiem, balstoties uz LNKC statistiku, citu reģionu starpā izceļas Vidzeme. Taču arī pārējos novados ir vairāk nekā astoņdesmit katrā. Salīdzinot teātra draugu pulkus novados, pirmo vietu, iespējams, dabūtu Saldus, Gulbene, Talsi vai Madona, lai gan cieši blakus ir Alūksne, Rēzekne, Balvi. Pārliecinoši apstrīdot tīmekļa anonīmo komentētāju gaudas par Latgales iznīcību, Kārsavā ar labiem panākumiem strādā divas teātra kopas un bērnu studija. Pati jaunākā paaudze teātra spēlēšanas vaļaspriekam piesaistīta arī Ludzas pusē Isnaudā un Čornajas pagasta Ratniekos netālu no Rēzeknes.
Protams, šajās aktivitātēs ļoti liela nozīme apdzīvotās vietas tradīcijām, cilvēku resursiem un pašvaldības atbalstam. Taisnību sakot, teātri spēlēt gribošajiem pietiek ar kolektīvu vadīt salīgtā algošanas mazumiņu. Visu pārējo, ieskaitot transportu aizkļūšanai uz mēģinājumiem un izrāžu rekvizītus, lielākoties sarūpē paši. Tādā ziņā patiesas cieņas vērta ir skatuves amatieru tuvinieku sapratne un atbalsts: ieguldot vaļaspriekā savu laiku un līdzekļus, pašdarbības aktieri rēķinās tikai ar vienu atalgojumu – iespēju kāpt uz skatuves.
Teātra mākslas gardēži gan mēdz viebties: nav līmenis un vispār… Jā, sniegums dažāds un kā nu kuru reizi. Bet aplausi vietējos kultūras namos tādēļ nav mazāk dedzīgi un no pašu dārzos grieztajiem ziediem izveidotie pušķi nabadzīgāki. Vienlīdz krāšņus saņem kā galveno lomu tēlotāji, tā bezvārdu personāži. Šīs veltes ir ne tik daudz par teātra spēlēšanu, tās vairāk nozīmē atzinību par uzdrīkstēšanos salauzt latviskās pieticības bruņas un principu “ko tad es, kur tad man…”. Patiesi, mūsu diezgan stingro paražu tiesību rāmjos ir vajadzīga liela drosme, lai izpaustos publiski. Tā ka dažam labam dalībniekam amatieru teātris nozīmē arī sabiedriskas darbošanās pamatskolu.
Bet pats galvenais šī vaļasprieka kodols, manuprāt, ir kultūras gaisotnes uzturēšana un latvisko tradīciju kopšana novados un pagastos, austrumu pierobežā jo īpaši. Zilupes, Mērdzenes, Krāslavas un citu kaimiņu amatieru kopās nav iespēju atvēzēties tik bagātīgam repertuāram kā lielpilsētu pajumtē mītošajiem, bet viņu pašaizliedzīgā mīlestība pret skatuvi tāpat audzina skatītājus profesionālajiem teātriem un elpina ikdienas dzīvesprieku.
Nezinu, vai Vietalvas amatierteātra vadītāja Agita Lindenberga šodien savējos pulcē uz mēģinājumiem. Bet zemnieku saimniecības īpašnieki Edīte un Arvīds Leitlanti laiku tiem ierēķinājuši, kaut gan darbu netrūkst. Vienmēr saspringta diena arī Daudzevas pagasta pārvaldes priekšniekam Guntim Ozoliņam, bet viņš izbrīvēs vakaru, ja režisore Inguna Strazdiņa būs nolēmusi pieslīpēt jau iestudēto izrādi. Ticiet uz vārda – tāda pati attieksme Limbažos, Ciblā, Pāvilostā, Rankā, Ērgļos… Un neklausieties interneta “troļļos”, kuri cenšas apbērēt Latviju. Kamēr šeit cilvēki tā gribēs spēlēt teātri, mēs būsim dzīvi. Ilgi, ilgi.
