Mēģināju meklēt vēstures rakstus pats. Lasīju Daiņa Bruģa grāmatu “Krimuldas muiža”. Skatīju grāmatu “Krimuldas novada vēsture”, Latviešu konversācijas vārdnīcas un vēlāko laiku enciklopēdijas, kā arī citus materiālus. 1
Uzzināju, ka pēc daudziem kariem un jukām Krimuldas muižu 1817. gadā nopirka grāfs, daudzu augstāko ordeņu kavalieris, ģenerālis Johans Līvens par 60 875 sudraba rubļiem. Šajā gadā viņš arī apprecēja 22 gadus jaunāku sievu Mariju fon Andrepu, ķeizarienes Marijas Fjodorovnas galma dāmu. Jaunā sieva viņam dāvāja sešus bērnus, no kuriem tālāk izvērtās firstu un baronu Līvenu dzimta. Būdami pie cara augstākajos amatos un militārajos posteņos, Līveni sevi uzskatīja par lībiešu vadoņa Kaupo pēctečiem. Vēsturnieki šādu faktu nevar apgāzt, bet nevar arī pārliecinoši apstiprināt. Tomēr neapšaubāms ir tas, ka Līveni, sākot ar 1817. gadu, veidoja kādreiz lībiešiem piederošās Krimuldas apkārtnes un Gaujas senlejas labā krasta seju. Sākumā Johans Līvens, tad viņa dēls Pauls Hermanis un beidzot Paula Hermaņa jaunākais dēls, arī Pauls, kurš 1881. gadā kļuva par Krimuldas pēdējo īpašnieku no Līvenu dzimtas. Viņa vecākais brālis firsts Anatols Līvens 1919. gadā izveidoja tā saukto brīvprātīgo Līvena korpusu, kas cīnījās pret Stučkas lieliniekiem par Latvijas brīvību. Pie Ropažiem Anatols Līvens guva smagu ievainojumu. Tomēr Krimuldu un visas citas daudzās Līvenu muižas jaunā Latvijas valdība to īpašniekiem atsavināja un izdalīja jaunsaimniekiem.
Sava mūža otro pusi grāfs Pauls Līvens aizvadīja Īrijā, kur rakstīja mīļas atmiņas par savā dzimtenē, Krimuldā, aizvadītajiem skaistajiem gadiem. Paula Līvena atmiņu publicējumu Dainis Bruģis izmanto, rakstot grāmatu ”Krimuldas muiža”. No Daiņa Bruģa grāmatas: “Paula atmiņās pieminēts arī ģimenes iecienītais meža parks uz rietumiem no muižas centra, kas pletās starp muižas saimniecisko apbūvi un t.s. Brūveru mežu: “Gandrīz pie pašām mājām (te domātas Brūveru mājas. – G. E.) sākas mežs, kurā auga varenās, vecās, šobrīd vairs reti sastopamās tā sauktās mastu priedes. (izcēlums mans. – G.E.) Laiku pa laikam paveras skats uz ieleju. Mežs bija manas mātes iemīļota pastaigu vieta, te viņa reizēm uzturējās vairākas stundas.””
Turaidas muzejrezervātā saglabātajos veco krimuldiešu atmiņu pierakstos atrodam ziņas, ka muižas strādnieki šo vietu saukuši par “svēto mežu”. Krimuldas firstiene neesot ļāvusi strādniekiem staigāt tam cauri, kādēļ tiem nācies iet apkārt uz Krimuldas lielceļu. Dainis Bruģis raksta: “Nav šaubu, ka tieši Johana Līvena laikā muižā ierīkots Brūveru Mežaparks (Emīlijas atmiņās un arī vēlāk saukts par Brūveru mežu), dabiskai videi maksimāli tuvināta pastaigu vieta. … Skaistajā mastu priežu mežā, kuru kā savā bērnībā (19. gadsimta 80. gados) iemīļotu vietu atceras arī Johana mazdēls Pauls Līvens, bija izveidots neregulārs pastaigu taku tīkls. Citviet pirmatnējā daba ar tās augu un dzīvnieku valsti bija atstāta neskarta.”
