Klušu ģimene ir uzmērījusi arī bojā gājušos dižkokus – nokaltušās un nolūzušās piecas dižegles un septiņas dižpriedes. Bet milzīgu, satrunējušu celmu ir daudz vairāk, un tie nav saskaitīti. Julita dižkoku brīnumzemē atradusi arī daudz mazo dabas dārgumu – retos aizsargājamos augus, sūnas un ķērpjus. Šo sugu uzskaitījums vien aizņemtu veselu lapaspusi. Julita man raksta: ”Šis mežs ir starp pašiem krāšņākajiem, sugām bagātākajiem, ko esmu Latvijā redzējusi. Atsevišķu īpašo sugu daudzums (parastais plaušķērpis, dakšveida mecgērija) mani pārsteidza jo īpaši – tik daudz vienuviet šīs divas sugas es līdz šim Latvijā nebiju redzējusi nekur! Kopā ar Gaujas Nacionālajā parkā ne tik ļoti retajām, bet tomēr īpašajām sūnām kažocenēm, nekerām, kā arī dažām atradnēm ar pavisam retām sugām, kā klints pārzobe un Eiropā īpašā zaļā divzobe – tas viss liek brīnumā žoklim atkārties. Šī vieta tiešām ir ļoti īpaša!” 1
Ar Kaupo dzimtas pēcteču svētīgu roku
Man gribējās uzzināt un saprast, kas ir cēlonis šādai brīnumu vietai? Kas te bijis agrāk? Ja skatāmies atpakaļ, tad redzam, ka padomju laikā 1962. gadā tūrisma ceļvedī ”Sigulda” (autori K. Vētra un A. Velde) publicēta Siguldas shēma, kur nepilnu kilometru uz dienvidrietumiem no Krimuldas jaunās pils iezīmēta plaša teritorija ar ierakstu ”Krimuldas meža parks”.
Šo 72 ha lielo parku līdz ar citām 24 mežu platībām jaunās Latvijas valdības Ministru kabinets jau 1922. gadā apstiprināja kā ”Aizsargu mežus un parkus”.
1924. gada tūristu ceļvedī ir ievietota plašāka Siguldas un apkārtnes shēma, kur šis parks skatāms nedaudz lielākā mērogā ar visu līkločoto ceļu tīklu.