Par to, ka kristiešu baznīca izmisīgi pretojusies šiem šaušalīgajiem eksperimentiem, Ivanovs rakstījis arī Tautas komisāru padomes priekšsēdētājam A. Rikovam: “Ir vairāk nekā iespējama dažādu antropoīdu sugu hibrīdu iegūšana… Mani centieni īstenot šo darbu pirmsrevolūcijas periodā nevainagojās panākumiem. No vienas puses, traucēja reliģiskie aizspriedumi, no otras – šo eksperimentu sarīkošanai nepieciešami īpaši apstākļi.” 16
Vairāk tādu ļoti tiešu dokumentu Suhumi “iestādes” arhīvos uzmeklēt neizdevās, ja neskaita atsauksmes par vairāku zinātnieku prasību “nekavējoties pārtraukt netikumīgos, amorālos eksperimentus”. Zināms, ka kopumā eksperimenti ilga vismaz piecus gadus, nekādus būtiskus rezultātus nedeva, un 1932. gadā laboratorijas vadošos līdzstrādniekus kopā ar profesoru Ivanovu, kā vēsta “Večerņij Čeļabinsk”, vienkārši nošāva (lai gan citi avoti pauž, ka Ivanovs 1932. gada 20. martā miris ar aterosklerozi izsūtījuma nometnē), savukārt visus ar eksperimentiem saistītos zinātniskos materiālus konfiscēja drošībnieki un slepenības pilnām sejām aizveda uz Maskavu.
Šo notikumu aculiecinieki līdz mūsu dienām nav izdzīvojuši. Viens no vietējiem novadpētniekiem Viktors Jušins žurnālistiem spējis pavēstīt tikai sekojošo: “Kad es biju jauns, to visu uzskatīju par pasakām, kuras izplata prātu izdzīvojuši večuki. Bet viņi apgalvoja, ka 20. gadu beigās Suhumi regulāri ieradušies simtiem brīvprātīgo, kuri zinātnes vārdā piekrituši dzīvot kopā ar pērtiķiem. Atceros, es vēl jautāju vecajiem: un kā tad bija ieplānots dzīvot – vai kokos?”
