Šī šaušalīgā liecība nonāca izdevuma Večerņij Čeļabinsk žurnālistu rokās. Lai pārliecinātos par tās autentiskumu, viņi izpētīja agrāko laiku padomju laikrakstus. Un, patiešām – 1927. gada augustā izdevumā Krasnaja gazeta rakstā ar nosaukumu “Topošā Suhumi pērtiķu mītne” bija vēstīts: “Ir paredzēts uz šejieni nogādāt dažādu sugu šimpanzes, kas apsēklotas gan savstarpēji, gan ar cilvēkiem…” Un vēl virkne dažādu, jāatzīst, gana pretīgu detaļu. Žurnālisti devās uz Suhumi un noskaidroja, ka tur, Melnās jūras piekrastē, mitrā subtropu klimatā vairākus hektārus lielā platībā labākajos laikos esot mituši aptuveni 7500 cilvēkveidīgo pērtiķu. 80. gadu beigās tādu tur bijis vairs tikai 200. Viena daļa perestroikas beigu posmā izvesta uz Adleru, taču lielākā daļa kļuvusi par abhāzu un gruzīnu kara upuriem. 16
Suhumi iedzīvotāji stāstījuši, ka 90. gadu pašā sākumā šeit skats ar pērtiķi, kas joņo pa ielu ar pie vēdera pieķērušos mazulis, esot bijusi ļoti ikdienišķa parādība. Un parasti pērtiķus uz ielas esot nošāvuši, kā mēdz teikt, bez tiesas un izmeklēšanas. Jo bija aizdomas, ka mediķi, izmēģinot dažādus jaunus medikamentus, tos iepriekš apzināti aplipinājuši ar dažādām smagām un nejaukām slimībām. Turklāt, atšķirībā no pašiem iemītniekiem, Suhumi pērtiķu mītnes (atšķirībā no to apkalpojošās zinātniski pētnieciskās laboratorijas) arhīvs saglabājies pilnībā.