“Pirmais cilvēks pasaulē” 3
Kad Staņislavs Kurilovs zem kājām sajuta zemi, viņa pirmā doma bija paradoksāla: “Ja man tagad uzbruks haizivs, tā būs lielākā visu laiku kļūme.” Otrā doma – vai drīzāk sajūta – bija milzīgs mīlestības vilnis pret Kluso okeānu – stihiju, kas pret viņu bija tik labi izturējusies. Un tūlīt pēc tam viņš aizmiga palmas paēnā.
Pamodies dažas stundas vēlāk Kurilovs atklāja, ka vēl joprojām nejūtas izsalcis, jo mute ir pietūkusi. Slāpes bijušas jūtamas, taču ne nāvējošas, ne mokošas. Šajā brīdī viņš arī saprata, ka vispār nav aizdomājies par lietām, ko varētu vajadzēt, nonākot krastā – viņam nebija ne sērkociņu, ne naža, personības apliecības. Tomēr sajūta bija lieliska: “Es jutos kā pirmais cilvēks uz pasaules – kā Ādams, kā Tarzāns no džungļiem, un tas bija fantastiski!”
Vietējie, kas Kurilovu pludmalē atrada, nespēja noticēt, ka viņš nav kuģa avārijā cietušais, bet gan vienatnē aizpeldējis no kuģa. Sešus mēnešus, kamēr varas iestādes izlēma, ko ar bēgli darīt, Kurilovs pavadīja Filipīnās – pāris nedēļas ieslodzījumā, taču ātri tika izlaists “par labu uzvedību”. Kad Kurilovam izdevās sazināties ar māsu, viņš tika nosūtīts uz dzīvi Kanādā, kur vispirms strādāja picērijā, bet, iejuties apstākļos un uzlabojis angļu valodas zināšanas, atgriezās pie darba, kuru pazina un mīlēja – proti, pie okeanogrāfijas.
PSRS par Kurilova laimīgo izglābšanos uzzināja no radio “Amerikas Balss”, un aimuguriski notiesāja viņu uz desmit gadiem cietumā par dzimtenes nodevību…
Par savu neticamo peldējumu Staņislavs Kurilovs uzrakstīja grāmatu, kuru tā arī nosauca: “Bēgšana“. Līdz pat nāvei Kurilovs svinēja 12. 13. un 14. decembri kā savu garīgo dzimšanas dienu. Nomira okeanogrāfs 62 gadu vecumā darbā – niršanas negadījumā Galilejas jūrā…
