Lēciens nezināmajā 3
Sludinājums solīja, ka pasažieri varēs sauļoties tropiskās saules staros, peldēties baseinos uz klāja un izbaudīt satriecošas ainavas, kā arī lekcijas par Tālajiem austrumiem. Kruīza maršrutu glabāja noslēpumā. Pasažieriem nerādīja ne kartes, ne navigācijas instrumentus, tādējādi galvenais izaicinājums bija izvēlēties, kad lēkt. Staņislava mērķis bija Siargao sala Filipīnās.
Ap plkst. astoņiem 13. decembra vakarā bēglis, tērpies tikai ciešos, blīvos šortos un vairākos zeķu pāros, nodrošinājies ar caurulīti snorkelēšanai, brillēm un peldpleznām, kā arī amuletu, kuram viņš cieši ticēja, iznāca uz klāja un ielēca tumsā.
Pirmos mirkļus aiz borta Kurilovs atceras šādi: “Man zem kājām vairs nebija klāja. Dažus mirkļus es lidoju cauri gaisam, tad sajutu viļņus pašķiramies, maigi apskaujam mani. Uzniris virspusē, es palūkojos apkārt un sastingu šausmās. Man līdzās, tikai rokas stiepiena attālumā, bija lainera pakaļgals un tā milzīgais propellers. Es izmisīgi sakopoju visus spēkus, lai izpeldētu ārpus tā sniedzamības, taču mani ciešā tvērienā turēja blīva ūdens masa. Bija sajūta, it kā kuģis būtu apstājies, taču tikai pirms pāris mirkļiem tas veica 18 mezglus.”
Tā sākās viņa peldējums. Aprēķinu kļūmes dēļ – viņš bija baidījies ņemt līdzi uz kuģa kompasu, kas būtu tiešām noderējis – Kurilovs pavadīja ūdenī nevis 24 stundas, kā bija plānojis, bet gan trīs naktis. Taču, kā viņš rakstīja savās atmiņās, ka jebkas – slāpes, bads, nedrošība, indīga medūza vai haizivs – būtu labāk par atgriešanos PSRS.
Starp lēcienu un nonākšanu krastā bija vesela mūžība. Sāļā ūdens iespaidā bēgļa āda bija uztūkusi un sāpīga, viņš bija nobrāzis ceļgalus pret rifiem un asiņoja. Reiz viņš jau gandrīz bija nonācis mierīgā līcītī, taču pēdējā brīdī spēcīga straume peldētāju atkal ienesa okeānā.
