Neticēja, ka izdosies 8
Jānis Apse, kurš iesniegumu prokuratūrai uzrakstīja jau pirmajā likuma spēkā stāšanās dienā, ir vienīgais cilvēks, kurš pēc daudziem gadiem ticis vaļā no padomju laikā viņam uzliktās diagnozes “paranoīdā šizofrēnija”. Psihiatra atzinumu, ka Jānim ir murgainas iedomas, viņš saņēmis tāpēc, ka lūdzis atļauju emigrēt no Padomju Savienības uz Rietumvāciju. Uzskatu dēļ viņam piemēroja piespiedu ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā un bija liegts ne tikai iegūt autovadītāja apliecību, bet arī dienēt armijā, nodarboties ar medībām, jo viņš nedrīkstēja glabāt ieroci, kā arī strādāt daudzās profesijās.
“Es neticēju, ka man izdosies, jo baidījos, ka mana medicīniskā dokumentācija nonāks to ārstu rokās, kas psihiatriskajā slimnīcā strādā vēl kopš padomju laikiem,” saka J. Apse, kurš zāļots bez tiesas lēmuma. Bet bija ne mazums tādu cilvēku, kurus uz psihiatriskajām ārstniecības iestādēm nosūtīja ar tiesas spriedumu.
Diagnoze līdz mūža beigām
Augstākās Padomes deputāts, nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Pēteris Lazda, kurš PSRS psihiatriskajās slimnīcās tika ievietots ar Augstākās tiesas lēmumu, uzskata, ka cilvēki, kuri cieta savu politisko uzskatu dēļ, iesniegumu neraksta, jo netic, ka prokuratūra būs taisnības devēja. “Tā ir prātīga cilvēka nostāja. Likums attiecas tikai uz tiem cilvēkiem, kas psihiatriskajās iestādēs tika ievietoti bez tiesas lēmuma. Ir pārsteidzoši bēdīgi, ka Saeimas deputāti, izstrādājot un pieņemot šādu likumu, acīmredzot bijuši pārliecināti, ka padomju laikā tiesa visos gadījumos ir bijusi taisnīga. Sak, ja jau tiesa nolēmusi, ka apsūdzētais ir jāārstē psihiatriskajā slimnīcā, tad jau droši vien viņš patiešām ir bijis slims. Man vajadzēja lūgt Augstākajai tiesai, lai mani reabilitē, jo valsts to nedarīja. Tas bija pazemojoši,” secina P. Lazda, kurš septiņdesmitajos gados tika krimināli sodīts par to, ka vēlējās, lai Latvija izstājas no PSRS, un tiesa nolēma viņu uz mūžu paturēt piespiedu ārstēšanai paredzētajās padomju psihiatriskajās klīnikās. Tiesa viņu reabilitēja kā kriminālnoziedznieku, taču neatsvabināja no padomju psihiatru uzliktās diagnozes un viņš joprojām atrodas šo slimību reģistrā kā pacients, kas sirgst ar “paranoīdo šizofrēniju”. “Dzīvoju kā mežā, jo nav kur meklēt taisnību,” secina P. Lazda.
Annija Mazapša, juriste, kura strādā resursu centrā cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda” un kura arī tika aicināta uz Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdi likumprojekta izstrādes laikā, saka: “Likumā mūs satrauc pirmā panta pirmā daļa, kur skaidri un gaiši norādīts, ka šis tiesību akts attiecas tikai uz tām personām, kuras psihiatriskajās ārstniecības iestādēs padomju laikā ievietotas bez tiesas nolēmuma. Rodas jautājums, kāda jēga ir šādam likumam? Neviens likums nepasaka, kā cilvēks, kurš ar tiesas lēmumu nokļuva psihiatriskajā slimnīcā un tur saņēma attiecīgu diagnozi, varētu no šīs diagnozes atbrīvoties, kā viņu izņemt no reģistra. Pašam lūgt, ka šī ievietošana bijusi nepamatota, ir absurdi. Turklāt ārstu ekspertu loks, kas sniedz atzinumus prokuratūrai, ir ļoti ierobežots un tādēļ ir ļoti grūti dabūt alternatīvu atzinumu. Kurš uzņemsies kolēģim pateikt, ka viņa atzinums ir bijis nepareizs?”
