Franks Gordons: Netanjahu palīdzēja Trampa un Putina sagādātās dāvanas 0
Nu jau piekto reizi Benjamins (Bibi) Netanjahu sēdīsies Izraēlas premjerministra krēslā: patiesi dramatiskās un potenciāli liktenīgās parlamenta velēšanas noslēdzās ar 36 mandātiem (no 120) Netanjahu nacionālkonservatīvajai partijai “Likud” un 35 mandātiem centriskajai apvienībai “Kahol lavan” (“Zili balts” – Izraēlas karoga krāsās), ko vada bijušais armijas ģenerālštāba priekšnieks Benijs Gancs un, var teikt, modernās vidusšķiras uzskatu paudējs Jairs Lapids.
Gancs un Lapids, kuriem asistēja vēl divi bijušie ģenerālštāba priekšnieki, prata dabūt savā pusē prāvu sabiedrības daļu, īpaši Telavivā, kur valda, var teikt, “svabads gars”, un pirmoreiz pēc ilga laika kļūt par nopietnu pretsvaru “pūļa elkam” (šoreiz metafora nav ironiska) Netanjahu.
Būtu bijis otrāds rezultāts – 36:35 Ganca/Lapida labā, valsts prezidents Reuvens (Rubi) Rivlins būtu tiesīgs uzticēt viņiem kā lielākajai frakcijai valdības veidošanu. Bet te nu ir tas āķis, ka arī Ganca/Lapida uzvaras gadījumā tiem būtu teju vai nepārvarams šķērslis: viņu pusē būtu tikai 55 deputāti (no 120), kamēr Netanjahu pusē – 65: “Likud”, mēreni labējās un galēji labējās frakcijas un divas “reliģiskās”.
Kas tad bija tie faktori, kas dramatiskajā priekšvēlēšanu burzmā ļāva Benjaminam (Netanjahu) pieveikt Beniju (Gancu), neraugoties uz to, ka virs Bibi kā Dāmokla zobens karājas četras apsūdzības par korupciju un kukuļņemšanu?
Pirmkārt, divas, var teikt, dāvanas, ko Izraēlai sagādāja Donalds Tramps un Vladimirs Putins, aplaimojot Netanjahu.
Baltā nama saimnieks svinīgi paziņoja, ka ASV oficiāli atzīst 1967. gadā iekarotās stratēģiski svarīgās Golānas augstienes par neatņemamu, integrālu Izraēlas sastāvdaļu, kaut gan no starptautisko tiesību viedokļa tā ir Sīrijas teritorija, ko Izraēla okupējusi un kuru no Sīrijas atdala nevis robeža, bet provizoriska pamiera līnija.
Un burtiski uz vēlēšanu sliekšņa Kremļa saimnieks Putins pieņēma Izraēlas premjeru “vienas stundas audiencē”, lai paziņotu viņam, ka ar Sīrijā izvietoto Krievijas karavīru palīdzību izdevies atrast 1982. gada “pirmajā Libānas karā” kritušā Izraēlas kareivja Zaharija Baumela mirstīgās atliekas. Viņš skaitījās bez vēsts pazudis, bet nu, “pateicoties Putinam”, vēlēšanu priekšvakarā viņu varēja apbedīt ar militāru godu Jeruzalemē.
Liela nozīme ir arī tam, ka Brazīlijas jaunais prezidents Žairs Bolsonaru ir kļuvis par Netanjahu (un, protams, Izraēlas) draugu, sabiedroto un zināmā mērā arī par domubiedru. Bibi bija ieradies uz Bolsonaru inaugurāciju, pēc tam uzņēma viņu savā Jeruzalemes rezidencē. Šiem abiem – un Trampam – kopīgs ir populisms, cinisms, augstprātība un nešpetns naids pret neatkarīgiem medijiem.
Priekšvēlēšanu propagandas burzmā Netanjahu vairākkārt uzsvēra: “Indijas premjerministrs Nārendra Modi man ir labs draugs (abi peldbiksītēs plunčājās Telavivas pludmalē. – F. G.), mans draugs ir arī Ķīnas prezidents Sji, Japānas premjers Abe, Ungārijas premjers Orbāns.”
Šī plātīšanās nav bez pamata (labās attiecības ar Ķīnu pat izraisīja zināmu nepatiku Vašingtonā), un tautai tas imponē.
Noslēgumā – mazliet elēģisks atskats uz Darba partijas (Avoda) norietu: 9. aprīļa vēlēšanās tā dabūja tikai sešus mandātus – zemākais rādītājs vēsturē. Bet šī cionistiskā sociāldemokrātu partija – “nācijas tēva” Ben-Guriona vadībā – taču bija tā, kas Izraēlai lika pamatus. Pirmajās Izraēlas parlamenta vēlēšanās 1949. gada 25. janvārī šī partija ieguva 46 mandātus, kamēr “Likud” priekštece – partija “Herut” – 14. Cits samērs, citi laiki.
Jūs jautāsiet – un konflikts ar palestīniešiem? Austrumos jābūt bezgala pacietīgam…
