Juris Lorencs: Nesūdzas tikai amatpersonas un ierēdņi 5
Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs Jānis Platais nesen LNT raidījumā “900 sekundes” izteicās, ka nodokļu maksātāju nauda Latvijā tiekot “tērēta ļoti apdomīgi, taču pastāvot vairākas sistēmiskas problēmas”. Pēc viņa teiktā, vājais posms esot izglītības finansēšana, konkrētāk – mazās lauku skolas, kas “pašvaldībām un valstij izmaksājot ļoti dārgi”.
Atmodas laikā, kad izskanēja pirmās prasības pēc neatkarības, no Maskavas un mūsu pašu Interfrontes varēja dzirdēt – “Latvija ir par mazu, lai patstāvīgi izdzīvotu”, “būt neatkarīgiem ir ļoti dārgi”, “jums būs sistēmiskas problēmas, saistītas ar infrastruktūras, veselības aizsardzības, skolu, pārvaldes aparāta, vēstniecību, armijas uzturēšanu, jūs to vienkārši nespēsiet samaksāt”. Tā nu iznāk, ka Jāņa Platā izteikumi netieši apstiprina interfrontistu teikto. Tas, ko katru dienu dzirdam – mums nav naudas, valstij nav naudas slimnīcām, skolām un ceļiem, nav naudas armijai un pensijām. Vienīgie, kuri nesūdzas, ir amatpersonas un ierēdņi.
Patlaban izglītības sistēmā valda princips “nauda seko skolēnam”, kas ir viens no iemesliem nepietiekamajam mazo skolu finansējumam un šķietamajai “nelietderībai”. Ja līdzīgs princips “nauda seko vēlētājam” tiktu piemērots Saeimai, proti, ka deputātu skaits atbilst valsts iedzīvotāju skaitam, tad šodien Saeimā vajadzētu atrasties vien 73 tautas kalpiem. Jo 1993. gadā, kad vēlēja simt 5. Saeimas deputātus, mūsu valstī dzīvoja apmēram 2,61 miljons cilvēku. Nākamajā gadā, kad tiks vēlēta 13. Saeima, Latvijas iedzīvotāju skaits sasniegs labi ja 1,91 miljonu. Vienīgais, kas šajos gados ir audzis, – Saeimas budžets. Nav gan dzirdēts, ka kāda partija iestātos par priekšlikumu samazināt deputātu skaitu, pat ne opozīcijā sēdošās. Tā nu iznāk, ka Latvijā šodien ir viens no dārgākajiem parlamentiem pasaulē – 50 deputāti uz vienu miljonu iedzīvotāju. Par mums daudz bagātākajās Skandināvijas valstīs vidēji ap 33, bet Nīderlandē – vien 13!
Destruktīvie demogrāfiskie procesi Latvijā (un tiem sekojošās sociālās, saimnieciskās un nākotnē arī neizbēgamās politiskās problēmas) ir izmaināmi vien ar politiskiem lēmumiem. Viens no tādiem varētu būt mazo lauku skolu uzturēšana principā, par spīti to “neizdevīgumam” un “nelietderībai”. Cilvēki taču ir gatavi dažkārt atļauties “luksusu”, bez kā teorētiski varētu iztikt – izmeklētiem ēdieniem un vīniem, skaistiem apģērbiem, ziediem vāzē, ceļojumiem, medībām, mākslas darbiem, dārgiem auto, un tas ir pareizi. Mēs nevaram dzīvot bez svētkiem, vien rēķinot un taupot. Tad kāpēc mazās skolas nevarētu būt par vienu no mūsu tautas kopējiem “luksusiem”?
Starp citu, Norvēģijā, Vācijā un Itālijā ir skolas, kurās mācās tikai viens (!) bērns. Arī Krievijā daudzās nomaļās skolās mācās vien daži skolēni. Skaidrs, ka šādu skolu uzturēšana ir politisks lēmums. Bet es nekad Krievijas televīzijā neesmu dzirdējis aicinājumu tās slēgt. Tieši otrādi, to pastāvēšana esot principa lieta – “lai vieta nepaliek tukša”. Iznāk, ka Putina režīms domā tālredzīgāk. Vēl kāda valsts, no kuras varam mācīties, – Izraēla. Es personīgi neatbalstu ebreju kolonistu apmetņu būvniecību okupētajās arābu zemēs. Turklāt tas ir nelikumīgi no starptautisko tiesību viedokļa (par ko Izraēla saņēmusi neskaitāmus nosodījumus). Bet, no otras puses, var tikai apbrīnot ebreju tautas gribu nolikt un saglabāt cilvēkus vietā, ko viņi uzskata par savu zemi. Krieviem vēl varētu pierakstīt sentimentalitāti un bravūru, taču ebreji vēstures gaitā sevi parādījuši kā egoistiski aprēķinātāji, kuri reti kļūdījušies. Varbūt tieši šis ir tas gadījums, kad vajadzētu ņemt piemēru no ebrejiem. Mums pat nav jābūvē jauni ciemi, vienkārši jāsaglabā jau esošie, un vispirms jau skola. Tieši tā, kā aicināja Kārlis Ulmanis – “paliksim katrs savā vietā”.
