Šo gadu iesākāt ar troksni, izslēdzot no ētera “Zebru”, jo raidījuma veidotāji bija pamanījušies tajā iekļaut desmit minūšu ilgu Rīgas domes vadības sabiedrisko attiecību iestudējumu. Kāpēc pieņēmāt tik drastisku lēmumu, nevis noteicāt raidījuma producentam kādas audzinošas sankcijas? 26
Ja galvaspilsētas vadība ik ziemu braukātu ar sniega tīrītāju pa Rīgas ielām un ja šis sižets pārraidē nebūtu parādījies laikā, kad politiskās aģitācijas kampaņa rit pilnā sparā, es piekristu audzinošam sodam. Jau iepriekš mūsu uzmanību piesaistīja citi “Zebras” sižeti, piemēram, par tā sauktā kapu tramvaja tēmu. Kad sākām šos jautājumus pētīt, atklājās, ka visi šie sižeti un sadarbība ir apmaksāta. Tāpēc ieņēmām principiālu pozīciju. Ar to mēs raidām signālu arī citiem sadarbības partneriem, ka šādu žanru nepacietīsim, jo īpaši politiskās aģitācijas kampaņu ietvaros.
Arī pati LTV ir slēgusi līgumus ar Rīgas domi par informācijas izvietošanu. Kur te ir atšķirība?
Atšķirība ir būtiska. Mums nav līguma par sadarbību sižetu veidošanā. Mums 2016. gadā ar Rīgas domi ir slēgti septiņi līgumi par reklāmas izvietošanu. Ir pilnīgi skaidrs, kas tā bijusi par reklāmu, kurā brīdī un par kādu maksu raidīta.
Pagājušajā gadā Finanšu ministrijai lūdzāt piešķirt 150 000 eiro, lai sabiedrību informētu par ēnu ekonomikas sekām. Tas izskatās pēc naudas sarunāšanas ar politiķiem. Vai jums nešķiet, ka tā ir slikta prakse?
Piekrītu, tas nav pareizais ceļš. Mums nevajadzētu staigāt riņķī ar pastieptu roku, ja mums jau ir saplānots sabiedriskais pasūtījums. Mums būtu jābūt pašiem saviem līdzekļiem, lai varētu reaģēt uz kādām aktuālām izmaiņām. Piebildīšu, ka pēc saceltās ažiotāžas par šo jautājumu mums šo finansējumu nepiešķīra. Tomēr uz palielināto reklāmas ieņēmumu rēķina mums izdevās pievērst papildu uzmanību ēnu ekonomikas tematam savās pārraidēs.
Jauno – pašvaldību vēlēšanu – gadu LTV iezvanīja ar Ventspils pulksteni. Ņemot vērā politisko zemtekstu, vai jums nešķiet, ka ar šo reklāmu vienu minūti pirms gadumijas pusnakts pārkāpāt zināmas gaumes robežas?
Tas, ko jūs sakāt, ir ļoti subjektīvi. Visus iepriekšējos gadus šis reklāmas laiks ir pārdots. Nevienam nav bijis pretenziju, piemēram, pret šampanieša reklāmu. Brīdī, kad tur parādās Ventspils pilsēta, rodas iebildumi. Esmu pret reklāmdevēju diskrimināciju un to arī liedz likums. Palūkosimies uz šo situāciju no citas puses un iedomāsimies, ka es šo raidlaiku neesmu pārdevis, tātad esmu atteicies no 2300 eiro, un tajā pašā laikā mēs runājam par papildu finansējuma nepieciešamību LTV. Veidotos liela pretruna. Man ir jāpārdod visa reklāma, ja vien kāds ir gatavs to pirkt, nešķirojot klientus pēc viņu politiskās piederības, ādas krāsas vai citām pazīmēm. Reklāmām nav jāpatīk. Tās patiešām ir kaitinošas un to zinām no pētījumiem. Bet mēs noteikti nebūsim tie pionieri, kas estētisku vai kādu citu apsvērumu dēļ atteiksies no kādas reklāmas. Mūsu darba uzdevums ir nodrošināt LTV finansējumu likumā paredzētajā kārtībā. Mans pienākums ir pārdot reklāmu.
LTV7 ir tāda rubrika kā “Televeikals”, kur iesaka ne tikai rīves un matračus, bet pat reizēm slavē kādus Latvijas cilvēkus, kam ir ietekme uz Latvijas biznesa un politisko vidi, piemēram, Juri Savicki. Apmaksāti sižeti, kuri pēc uzbūves atgādina TV raidījumus, skatītājam ne vienmēr ļauj pietiekami skaidri atšķirt, ka tas ir apmaksāts saturs. Vai, jūsuprāt, televeikaliem ir vieta sabiedriskajā kanālā?
Šie sižeti ir marķēti ar uzrakstu “Televeikals”. Ja jūs jautājat, vai televeikaliem vispār LTV ir vieta, es teikšu uzreiz – nē, mums nevajag televeikalus, mums vajag no tiem maksimāli ātri atteikties. Bet pašreizējā situācijā bez sabiedriskā medija iziešanas no reklāmas tirgus un bez attiecīgas kompensācijas par to skatītājiem tie televeikali vēl kādu laiku būs jāpacieš. Man arī šis žanrs neliekas atbilstošs sabiedriskā medija darbībai, bet neredzu iespēju, ka pašreizējā brīdī no tā varētu atteikties. Tas, par ko te būtu jārunā, ir jautājums par sabiedriskā medija atteikšanos no reklāmas pavisam.
