Uldis Šmits: Nestabilā stabilitāte Alžīrijā 0
Alžīrija atrodas it kā tālu un ir mums diezgan sveša valsts. Tajā notiekošais ir reti atspoguļots Latvijas informācijas telpā kopš pērnā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad Alžīrijā plosījās pilsoņu karš un valsts iedzīvotāji bija pakļauti dubultam – islāmistu kaujinieku un militāristu – asiņainam teroram.
Tas izraisīja arī masu imigrācijas vilni, kas vēlās pārsvarā uz Franciju un ievērojami radikalizēja bijušās koloniālās metropoles musulmaņu kopienu.
Alžīrijas pilsoņu kara beigas formāli iezīmēja 1999. gadā referendumā apstiprinātais likums par “pilsonisko saskaņu”, kas paredzēja arī ieročus nolikušo kaujinieku grupējumu dalībnieku amnestiju, un šo šķietamo nacionālo izlīgumu (sporādiskas bruņotas sadursmes un terora akti tomēr turpinājās) iemiesoja valsts prezidenta amatā togad ievēlētais Abdelazizs Buteflika.
Kurš nupat tika izvirzīts vai, pareizāk sakot, izlikts “kandidēšanai” piekto reizi 18. aprīlī paredzētajās vēlēšanās.
Viņa vadītais režīms ir sekmējis reliģiskā konservatīvisma nostiprināšanos sabiedrībā, kas bija sava veida nodeva islāmistiem, bet tajā pašā laikā gādāja, lai vara un resursi paliktu valdošās partijas jeb Nacionālās atbrīvošanās frontes (FLN) cilvēku pārziņā, kā arī militāro un drošības dienestu aprindu rokās.
Tas veicināja ekonomisko stagnāciju, bet līdz šim visi sociālie protesti un streiki novērsti ar represiju, solījumu un protesta kustības līderu uzpirkšanas palīdzību. Pret jebkāda veida pārmaiņām tika un joprojām tiek izvirzīts arguments – Buteflika vai haoss.
Eiropas galvaspilsētās minēto argumentu ilgstoši uzņēma ar izpratni un bez liekiem komentāriem. Protams, visus biedē 90. gados pieredzētais, taču pastāv vēl citi iemesli.
Teritoriāli lielākā Āfrikas valsts ir svarīga energoresursu piegādātāja. Eiropas Savienībā 13% patērētās gāzes tiek importēta no Alžīrijas (Spānija un Portugāle tur iepērk aptuveni pusi nepieciešamā apjoma). Tai ir svarīga loma visai trauslā reģionālā drošības līdzsvara uzturēšanā, jo Alžīrija ir viena no nedaudzajām kontinenta valstīm ar kaujas spējīgu šā vārda cienīgu armiju, tai skaitā vērā ņemamiem gaisa spēkiem un karafloti.
Tas iegrožo Āfriku apsēdušo teroristu grupējumu darbību, kaut speciālisti vērtē Alžīras nostāju kā divdomīgu, un alžīriešu karavīri nepiedalās Francijas vadītajā pretteroristiskajā operācijā “Barkhan”, kas izvērsta Mali un tai tuvējā reģionā. Tomēr kārtējā haosa iestāšanās Eiropas pievārtē radītu tai ārkārtējus draudus.
Bet rodas arī jautājums par stabilitātes cenu un ciktāl to vairs var garantēt Alžīrijā valdošie klani, kas nekautrējās paturēt par savu izkārtni slimības nomāktu gandrīz vairs nerunājošu personu ratiņkrēslā, kurā Abdelazizu Butefliku pa retam izveda atrādīt publikai, kopš viņš 2013. gadā pārcieta smagu insultu.
Šādā stāvoklī viņš tad nu arī pavadīja ceturto prezidentūras termiņu, un 3. martā valsts Konstitucionālajā padomē tika iesniegti dokumenti ievēlēšanai uz piekto. (Īsto lēmēju loks gan neesot bijis gluži vienprātīgs, vai to vajag darīt.) Pats pretendents atradās klīnikā Ženēvā, un par viņa veselības stāvokli gandrīz neviens neko nezināja.
Tikmēr valstī nerimstas protesta demonstrācijas. Tajās pārsvarā iesaistās jaunā paaudze, kas redzējusi valsts priekšgalā tikai vienu cilvēku, un Buteflika šiem jauniešiem nozīmē nevis stabilitāti, bet bezcerību un jebkādas perspektīvas trūkumu. Izskatās arī diezgan dīvaini vērot, kā veca un sagrabējusi elite krampjaini turas pie varas valstī, kur gandrīz 52% iedzīvotāju ir jaunāki par trīsdesmit gadiem.
Tūlīt pēc Buteflikas noformēšanas kandidāta statusā gan tika laists klajā paziņojums, ka ievēlēšanas gadījumā – un ievēlēšana, kā mēs saprotam, ir atkarīga no tiem, kas skaita balsis, – viņš nepaliks postenī visus piecus gadus un sasauks vispārnacionālu konferenci nepieciešamo sociālo un ekonomisko reformu iedzīvināšanai, kurām jākļūst par pamatu valsts un tās politiskās sistēmas “atjaunotnei”. Iespējams, to var uzskatīt par protesta kustības daļēju panākumu. Taču grūti paredzēt, par ko viss izvērsīsies.
Notikumi attālajā, bet īstenībā samērā tuvajā Alžīrijā tādējādi liek mums šo to apsvērt (kaut vai Eiropas politiķu attieksmi) un uzmanīgāk paraudzīties arī uz zemēm austrumos no Latvijas. Pārlieku stabilām un neaizvietojamu personu vadītām.
