Justīne Rudzīte, ģimenes ārste-uzņēmēja: “Nespētu vienlaikus būt ārste un deputāte” 9
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Justīne Rudzīte ir jaunās paaudzes ģimenes ārste, kura 2014. gadā pilnīgi no nulles izveidoja savu praksi Liepājā. Tagad gan jāteic “bija”, jo no šā gada novembra viņa ir mainījusi savu specialitāti un strādā P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā par diētas ārsti. Pa šiem gadiem dakterei ir bijusi iespēja iepazīt medicīnas sistēmu un darbu ģimenes ārsta praksē Kalifornijā, pateicoties Latviešu ārstu un zobārstu apvienībai, kā arī Kanādā dibinātajam Ojāra Veides fondam. Tad kāpēc Justīne Rudzīte tomēr ir izlēmusi atstāt no nulles veidoto praksi ar 1500 pacientiem?
Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka Saeimā tiek ievēlēti ārsti, 14. Saeimā – pat divi ģimenes dakteri? To vaicāju tādēļ, ka daudzās demokrātiskās valstīs ārsta un politiķa darbs nav savienojams – vai nu politika, vai medicīna.
J. Rudzīte: Esmu vienmēr apbrīnojusi Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāju Līgu Kozlovsku, kurai ir ģimenes ārsta prakse Balvos un kura vēl nesen strādāja arī divās universitātēs – gan Latvijas Universitātē, gan arī Rīgas Stradiņa universitātē, un tagad viņa ir ievēlēta arī 14. Saeimā. Par to, ka viņa to spēj apvienot, liecina tas, ka pacienti ir apmierināti ar savas ģimenes ārstes darbu. Šīs spējas droši vien atkarīgas no katra ārsta personīgi.
Nav iespējams apvienot ģimenes ārsta darbu ar vēl kādiem darbiem ārpus prakses, ja astoņas stundas dienā ir jāpieņem pacienti. Tomēr var būt tā, ka ārstiem, kuri ievēlēti Saeimā, nav šāds darba laiks. Ģimenes ārsts ir sava uzņēmuma vadītājs un pacientus var arī nepieņemt, ja ir noorganizējis, ka to dara laba komanda. Tāpēc uzskatu, ka darbs Saeimā īsti nevar būt iemesls, lai atņemtu ārstam uzņēmumu, ko viņš pats ir veidojis un kur ar labām organizatora spējām var nodrošināt kvalitatīvu pacientu aprūpi, pats tieši nepieņemot pacientus. Personīgi es gan neredzu, ka pati spētu apvienot savu ģimenes ārstes darbu ar Saeimas deputātes pienākumiem, tomēr būt par prakses vadītāju, iespējams, spētu.
Latvijā ir ļoti daudz ģimenes ārstu cienījamā vecumā – ap 70 un pat 80 gadiem. Kā jums šķiet, kāpēc viņi neiet pensijā? Vai ir iespējams pilnvērtīgi strādāt šādā vecumā ģimenes medicīnā? Vai šis nav viens no iemesliem, kāpēc ģimenes ārstu prestižs nav augsts un viņus nereti dēvē tikai par recepšu rakstītājiem, nevis mediķiem, kuri spēj ārstēt savus pacientus?
Šis ir filozofisks jautājums, par kuru man bijušas pārdomas, vai tas nav tāpat kā ar vīnu un sieru, kas ar gadiem paliek arvien labāks. 2014. gadā, kad es uzsāku ģimenes ārstes praksi Liepājā, es saņēmu diezgan daudz kritikas par to, ka es izskatos ļoti jauna un tādēļ neviešu cilvēkos uzticību. Man šķita, ka tā ir liepājnieku, nevis mana problēma, jo viņi bija pieraduši pie ārstiem ļoti cienījamā vecumā. Bet tie, kas pierakstījās manā praksē, tomēr vēlējās, lai viņu veselība būtu jauna ārsta rokās.
Kāpēc viņi neiet pensijā? Faktiski Liepājas pašvaldība viņiem burtiski lūdzās, lai viņi to nedara, jo nav kas nāk viņu vietā, un faktiski es tur nebiju īpaši gaidīta. Savu ārsta praksi izveidoju no nulles, nevis pārņēmu no ārsta, kas pārtrauc savu profesionālo darbību. Ģimenes ārsts bija vienīgā specialitāte, kurai Liepājas dome nepiešķīra stipendiju, lai piesaistītu jaunos ārstus. Stipendijas deva tikai tiem, kas izvēlējās strādāt slimnīcā. Bet šogad pašvaldība ir kļuvusi dāsnāka un tomēr piešķir stipendiju arī ģimenes ārstiem. Bet par to bija jādomā krietni vien agrāk, tad nebūtu jābrīnās, kāpēc Liepājā nav jaunu ģimenes ārstu. Taču jāņem vērā, ka tie cienījama vecuma ģimenes ārsti, kuri joprojām strādā Liepājā, nāk pretī valstij un nodrošina šo cilvēkiem tik ļoti nepieciešamo pakalpojumu.
Bet kāpēc jūs tomēr pārtraucāt līgumu ar valsti un atsacījāties no savas ģimenes ārstes prakses?
No novembra esmu pārtraukusi līgumu ar Nacionālo veselības dienestu (NVD). Pirms diviem gadiem ieguvu specialitāti dietoloģijā ar domu, ka diezin vai es spēšu izturēt ilgi ģimenes medicīnā. Nesen saņēmu negaidītu piedāvājumu no Stradiņa slimnīcas, jo mana pasniedzēja – dietoloģijas profesore –, kura tur strādāja, bija aizgājusi projām. Es nekavējoties pieņēmu lēmumu par šīm pārmaiņām dzīvē, kas manī bija briedušas jau samērā ilgi.
Mani nepārtraukti ir pavadījusi doma – vai tas, kā es strādāju, ir tā, kā tam ir jābūt? Kā lai es realizēju visas tās prasības, ko nosaka NVD līguma noteikumi? Kā lai nodrošina labāko veselības aprūpi un pieejamību maniem pacientiem? Šo gadu laikā esmu sapratusi, ka līgumā ar NVD ir norādīts, kas ir jāizdara, bet nav pateikts, kā to izdarīt. Piemēram, kā izdarīt tā, lai akūtajā stundā bez pieraksta sanākušie pacienti tiek apkalpoti tā, ka tie, kuriem ir pieraksts, tiek savā laikā? Es gribēju noturēties pie 1200 pacientiem, jo man šķiet, ka tas ir optimālais pacientu skaits, ar kuriem ārsts kopā ar divām māsām spēj tikt galā. Man pat bija jāraksta paskaidrojums NVD, kāpēc es nepiereģistrējot vēl vairāk pacientu – vismaz līdz 1800 cilvēkiem. Paldies NVD, ka mani nesodīja – pietika aizsūtīt vēstuli, kur paskaidroju, ka teju spēju saglabāt medicīnisko kvalitāti 1200 pacientu lielā praksē, tad kāpēc jūs man liekat praksi paplašināt vēl vairāk? Ar laiku pacientu skaits pieauga līdz 1500 cilvēkiem, jo es pieņēmu savu pacientu jaundzimušos bērnus un arī viņu radiniekus, ja viņi pārcēlās uz Liepāju vai tās apkārtni.
Kurš tagad uzņemsies rūpes par šiem pacientiem?
Pēdējos divus gadus manā praksē strādāja rezidente daktere Egija Urbāne, un sākumā mēs vienojāmies, ka viņa pārņems manu praksi. Viņa patiešām ir brīnišķīga jauna ārste. Tomēr beigās nolēmām, ka viņa to nedarīs, jo 1500 pacientu ir par daudz, lai visiem, kam tas nepieciešams, varētu sniegt kvalitatīvu medicīnisko aprūpi. Lai Egija neizdegtu, viņa izlēma, ka no manas prakses pārņems ap 600 pacientu, bet pārējos reģistrēs no nulles. Mani pacienti piereģistrējas arī pie dakteres Ceikas, kurai ir ilga pieredze ģimenes medicīnā.
Kas ir mainījies ģimenes ārstu praksēs pēc pandēmijas?
Par labu nāca tas, ka telefona sarunas ar pacientu oficiāli tiek kodētas kā konsultācijas un tiek apmaksātas no valsts budžeta. Pirms tam bija tā, ka šīs konsultācijas skaitījās kā tāda pļāpāšana pa telefonu. Tagad ārsts var ieplānot savā darba grafikā, kad viņam būs konsultācijas pa telefonu, līdz ar to ar lielāku cieņu izturēties pret pacientu, jo var jau iepriekš pateikt, cikos viņš zvanīs. Bieži vien atkārtotā vizīte nav nepieciešama klātienē.
Pateicoties tam, ka pacienti nedrīkstēja nākt pie mums klātienē, radās ātrs risinājums e-veselības portāla pilnveidošanai – varēja attālināti izrakstīt nosūtījumus pie speciālistiem, medikamentu receptes, darba nespējas lapas… Faktiski kovids man deva daudz laba – kaut vai iespēju piesaistīt trešo medicīnas māsu savā praksē, kā arī rezidenti, un mēs kopā bijām jau pieci darbinieki.
Vai pandēmijas laikā ģimenes ārsti operatīvi saņēma vadlīnijas, kā ārstējami Covid-19 pacienti? Vai, jūsuprāt, tika pieļautas kādas kļūdas ārstnieciskā procesa organizēšanā pandēmijas laikā?
Tika pieļautas lielas kļūdas tieši vakcinācijas organizēšanā. Biju pārsteigta, ka pēkšņi valstī atrodas lielas naudas summas IT tehnoloģijām. Būtu daudz lietderīgāk šo naudu ieguldīt ģimenes ārstu praksēs, piesaistot darbiniekus. Mēs būtu varējuši personīgi sazvanīt savus pacientus. Ja nauda būtu novirzīta ģimenes ārstiem, nevis IT, vakcinācija būtu notikusi daudz ātrāk. Katrs pacients, kuru es vakcinēju, jutās pateicīgs par to, ka es viņu vakcinēju klātienē un viņam nav jāapmeklē vakcinācijas centrs, kur bija apšaubāma, lai neteiktu – apdraudēta, iespēja sniegt pacientam palīdzību, ja viņam pēc potēšanas kļūst slikti. Ģimenes ārsti rūpīgi gatavojās vakcinācijai, arī tam, ka cilvēkam pēc vakcinācijas var būt blaknes, nevis izlikties, ka to nav. Diemžēl Veselības ministrija ieslēdza pavisam citus mehānismus, nevis paļāvās uz to palīdzību, ko varētu sniegt ģimenes ārsti.
Ģimenes ārstiem NVD maksā papildus, ja viņi laikus diagnosticē onkoloģiskās saslimšanas, sirds un asinsvadu slimības utt. Kā jūs tiekat galā ar šo uzdevumu? Ja tiek diagnosticēta, piemēram, sirds kaite, kas notiek tālāk ar pacientu, ja vizīte pie kardiologa un izmeklējumiem jāgaida mēnešiem?
Galvenā problēma ir nevis nepieejamība, bet tas, ka rindas nereti aizņem cilvēki, kuriem tur nevajadzētu būt. Viens no iemesliem, kāpēc rodas šāda situācija, ir ģimenes ārstu nekompetence, jo lielu daļu no kardiologu un citu speciālistu darba laika aizņem jautājumi, kurus varētu atrisināt ģimenes ārsts. Pie vainas ir arī pašu speciālistu nekompetence – tiek nevajadzīgi nozīmētas atkārtotas vizītes pacientiem, kuriem būtu pieticis ar vienu speciālista konsultāciju, bet tālāk pacienta uzraudzība varētu notikt pie ģimenes ārsta. Ir arī vēl citi iemesli. Lai pacients saņemtu nepieciešamo ārstēšanu, daudz kas balstās uz ģimenes ārsta privātajiem kontaktiem ar citiem speciālistiem, jo viņu trūkst. Zvanu un lūdzu, lai paņem manu pacientu.
Jums bija iespēja iepazīt medicīnas sistēmu un darbu ģimenes ārstu praksē Kalifornijā. Ar ko atšķiras ģimenes ārsta prakse Amerikā un Latvijā?
Ar ārsta prestižu, pašcieņu, ar pacienta un ārsta savstarpējo cieņu… Vērojot ārsta saskarsmi ar savu pacientu, reizēm jutos kā teātra izrādē – neticēju, ka tā var sarunāties.
Būtiska atšķirība starp mums un ASV ir pacientu pieņemšanas/izmeklēšanas telpas. Galvenais ieguvums ir tas, ka šādas telpas ļauj cilvēcīgos apstākļos arī veikt visas manipulācijas, ko arī mans līgums ar NVD bija paredzējis. Man šķiet, ka tieši šis ir tas banālais iemesls, kādēļ ģimenes ārstu praksēs Latvijā tik maz tiek veiktas praktiskas medicīniskās manipulācijas. Fiziski nav vietas, kur to darīt. Diemžēl pašvaldība man nenāca pretī, lai praksei būtu vairāk telpu, bet pati es nebiju tik bagāta, lai to varētu nodrošināt. Man gan bija trīs telpas, bet netrūkst tādu ģimenes ārstu, kuriem ir tikai viens kabinets.
Vai jums ir padomā kāda persona, kura būtu veselības ministra amata cienīga?
Pirmais, kas man nāk prātā, un droši vien būs ne mazums tādu cilvēku, kuriem tas nepatiks, bet es uzskatu, ka veselības ministra amata cienīga būtu Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Sarmīte Veide. Pateicoties viņai, es izvēlējos šo profesiju. Es nezinu nevienu citu cilvēku, kurš ir tik loģisks ģimenes medicīnas jomā.
