NEDĒĻAS FILMA: Minioni (VIDEO) 0
2010. gada animācijas filma “Nejaukais es” vēstīja par īgnu ļaundari Grū ar zelta sirdi, kurš adoptē trīs māsiņas bārenītes, un viņi kopā dzīvo ilgi un laimīgi. Filma kļuva ļoti populāra, un tai 2013. gadā sekoja turpinājums, taču arī tajā netika sniegta atbilde uz jautājumu, kas nodarbināja vairākumu skatītāju – kas, pie joda, ir minioni, šī mazo, dzelteno un ļoti amizanto būtņu armija, kura dzīvo Grū pagrabā un palīdz viņam īstenot vistrakākās idejas? Nu uz šo jautājumu atbildēts – uz ekrāniem nonākusi filmiņa, kas veltīta tieši minioniem.
Šim tā saucamajam “spin-off” – filma, kurā attīstīts kāda populāra darba blakussižets ar blakusvaroņiem tā centrā, – tiek prognozēti vērienīgi kases ieņēmumi. Ne velti daudzi skatītāji pauduši viedokli, ka “Nejaukais es 2” bija smieklīgāka filma par pirmo daļu tikai tāpēc, ka tajā bijis vairāk minionu!
Filmu veidojusi pieredzējusi komanda, tās režisors Pjērs Kofins ir režisējis abas “Nejaukā es” daļas, savukārt scenārija autors Braiens Linčs rakstījis scenāriju animācijas filmai “Runcis zābakos”, kas tāpat kā “Minioni” vēstīja par populāra darba, šajā gadījumā “Šreka” sērijas filmu, blakusvaroņa piedzīvojumiem. Viņu uzdevums nav bijis no vieglajiem, jo minioni ir komplicēti personāži. Viņi īsti pat nerunā, bet drīzāk izdveš savādas pusartikulētas skaņas; viņi ir cilvēkveidīgi, taču pavisam noteikti ne cilvēki, viņi ir šķietami nemirstīgi un neievainojami, turklāt ar dīvainu anatomiju (nekonsekventu acu skaitu un dzeltenu ādas krāsu), taču pats galvenais – viņi nespēj būt nopietni gandrīz ne mirkli, kā arī nespēj dzīvot bez saimnieka, kuram kalpot.
“Minionu” prologs atklāj, ka minioni uz šīs planētas atrodas jau daudz senāk nekā pati cilvēce, un kopš aizlaikiem šī mazā ņiprā tauta meklējusi spēcīgāko (citiem vārdiem sakot: ļaunāko) saimnieku. Viņi drīz vien noprot, ka pat karaliskais tiranozaurs, lai cik negants, nestāv ne tuvu cilvēkam, un tā nu minioni kļūst par cilvēces vēstures pelēkajiem, nē, dzeltenajiem kardināliem, kalpojot gan Ēģiptes faraonam, gan Napoleonam (tā filmas veidotāji kā jociņu vecākiem skatītājiem iekļauj arī zobgalīgu atbildi uz mūžveco mīklu, kā tika uzceltas piramīdas). Taču minioni savā lojalitātē ir tik vientiesīgi un neveikli, ka visi viņu pavēlnieki viens aiz otra ņem nelāgu galu. Tas izraisa visaptverošu minionu nācijas depresiju, un, kā zināms, no skumjām var arī nomirt. Lai glābtu savus biedrus, trīs apņēmīgu minionu komanda dodas ceļā, meklējot “vislielāko ļaundari pasaulē”.
“Minioni” ir sirsnīgi un aizkustinoši personāži. Lai arī ieviesti “Nejaukā es” filmās tikai kā vitāli animēts dīvains papildhumoru nodrošinošs blakuselements, ir viegli uztvert, kādēļ minioni izraisa sajūsmu bērnos un saviļņojumu pieaugušajos. Minioni ir moderna, atjautīga versija par mitoloģijas un pasaku varoņiem – rūķiem vai laumām, it kā “savējiem”, vienlaikus mīklainiem un svešādiem, tādēļ ar tiem ļoti gribas iedraudzēties. Tajos viegli saskatīt simbolisku bērnības personifikāciju – viņi vēlas smieties, draudzēties, viens otru izjokot, daudz kustēties un sevi nodarbināt, bet pāri visam – atrast kādu, kam piederēt, kādu, ko mīlēt un kas pieņemtu viņus bez jautājumiem, tāpat kā viņi neuzdod jautājumus par savu “saimnieku” (visai precīza vecāku metafora) nolūkiem vai mērķiem, padevīgi iekļaujoties ģimenē pie kāda, kas novērtēs viņu radošuma un mīlestības potenciālu. Minioni simbolizē vitalitāti un neiederību, tādēļ bērni acumirklī ar tiem identificējas.
Līdz ar to abās “Nejaukā es” daļās mazie dzeltenie nešpetņi ne vien nodrošināja joku aiz joka, bet arī noturēja uz saviem pleciem visu jaunāko skatītāju uzmanību un mīlestību, ļaujot centrālajā sižeta līnijā par Grū un viņa attiecībām ar pasauli ievīt dažādus elementus, kas vairāk rezonēja ar pieaugušo skatītāju interesi. “Minionu” filma atšķiras no “Nejaukā es” abām sērijām. To minioni aizpilda tik blīvā apjomā, ka pats sižets neizvēršas plašākā materiālā, nepaceļoties virs ļoti primitīvas pasakas līmeņa. Tajā pat ievīti tradicionālu pasaku mehānismi – kā epizode, kur minioniem bez īpašas sižetiskas nozīmes tiek piešķirti trīs burvju ieroči. Atšķirībā no pēdējo gandrīz divdesmit gadu tendences modernajā animācijas kino, ko aizsāka “Rotaļlietu stāsts” (1995) un jaunā, vēl sarežģītākā, līmenī pacēla “Šreks” (2001) un tā turpinājumi, “Minioni” nepūlas būt filma, kas gudri izvirpināta, lai apkalpotu gan pavisam jaunu, gan pieaugušu skatītāju auditorijas. Vecākiem skatītājiem adresēti joki “Minionos” parādās reizes trīs vai četras (smalkākais no tiem – brīdī, kad minioni sešdesmito gadu Anglijā lūr no kanalizācijas akas vāka apakšas, tam pāri pa gājēju pāreju soļo četri kāju pāri, ļaujot atpazīt grupas “The Beatles” ikonisko “Abbey Road” albuma vāciņu).
Veidot filmu, kas konkrēti paredzēta šaurākai un jaunākai auditorijai, nav nekas slikts vai nepareizs, tomēr līdz galam nav skaidrs, vai tiešām šāda ir bijusi producentu iecere. Skatoties “Minionus”, nepamet sajūta, ka autori ir pārāk uzticīgi paļāvušies uz minionu hipervitalitātes šarmu, cerot, ka ar to būs pietiekami, lai kompensētu sižeta primitīvismu un viena līmeņa humoru. Minionu enerģiskums un ekspresīvās izteiksmes, protams, ir animācijas meistarstiķis, tomēr ar to vien ir par maz, lai pieaugušam skatītājam sniegtu gandarījumu veselas pilnmetrāžas filmas garumā (turklāt “Minioni” ekrāna laika ziņā ir visgarākā no “Nejaukā es” sērijas filmām). Pieaugušie atšķirībā no bērniem nespēj ar minioniem identificēties simtprocentīgi, savukārt visi pārējie filmas varoņi – pieaugušie cilvēki – nav nekas vairāk kā bērna skatījums uz pieaugušajiem, proti, visai garlaicīgi viendimensionāli tēli, no kuriem neviens nav nekas vairāk par to, kas viņš ir (gudra dramaturģija ir tāda, kas atklāj varoni kā “kaut ko vairāk” nekā tikai tā darbības), līdz ar to neraisot līdzpārdzīvojumu. Filmas autoru nolūks drīzāk ir bijis uzņemt animācijas filmu ar neordinārāku, savdabīgāku struktūru, taču iznākums ir filma ar veselu varoņu grupu, no kuras pilnīgi nevienam nav nekāda iekšēja konflikta, darba beigās neviens personāžs nav izgājis iekšējo pārvērtību procesu un kļuvis par ko citu nekā filmas sākumā. Tāpēc nepamet sajūta, ka visa jautrā, ņirbošā filmas līksme ir tikai matemātiski aprēķinātas formulas īstenojums komerciāli veiksmīga produkta radīšanai, lai attaisnotu to, ka veikalos no precēm un suvenīriem ar “Nejaukā es” varoņu attēliem minionu preces ir vairāk pirktas nekā ar Grū. Kaut kur šajā dzeltenajā jampadracī ir pazudusi dvēsele.
