“Nespēju iedomāties, ka, kāpjot ārā no tramvaja, sirds lūzīs uz pusēm un nespēšu beigt raudāt!” Nikolas neaizmirstamais brauciens uz Imantu 35
Tūkstošus aizkustinājis sirdi plosošs Nikolas Kuzminas atgadījums sabiedriskajā transportā, ar kuru viņa dalījusies ar savos sociālajos tīklos.
Sieviete sociālajos tīklos raksta: “03.12.2020. aptuveni ap pulksten 15:00 braucu ar 1. tramvaju no Centrāltirgus uz Imantu. Brauciena sākumā pat nespēju iedomāties, ka, kāpjot ārā, sirds lūzīs uz pusēm un nespēšu beigt raudāt.
Ja nemaldos, tā bija pietura “Kalnciema iela” , kur iekāpa puisītis. Jauns, ar skolas somu uz pleciem, gadi – varbūt kādi 11,12. Puisītis apsēdās tramvajā tur, kur ir 4 vietas, respektīvi, 2 vienā pusē un 2 pretī. Es tajā brīdī runāju facetimā ar draudzeni, un grasījos teikt, cik laimīga es esmu, bet sadzirdēju, ka pusītis kaut ko skaļi runā, un nolēmu paklausīties:
“Mani neviens nemīl. Mamma mani nemīl. Visi grib, lai es nomirstu. Klasesbiedri mani sit un spārda. Neļauj runāt, kad gribu pareizi atbildēt uz skolotājas uzdotajiem jautājumiem. Mani katru dienu sit ar elektrošoku.
Es nevienam neesmu vajadzīgs. Es esmu nekas. Es gribu būt citā pasaulē. Tur man būtu silti un varbūt es būtu laimīgs.”
Puisim pāri vaigiem krīt asaras, un ķermeņa valoda vien liecina par to, ka patiešām šim bērnam tiek darīts pāri. Nemitīgi.
Es klausos un vēroju, kas notiek apkārt. Puisim tieši pretī (burtiski 80cm no viņa) sēž sieviete ar telefonu rokās. Viņa paskatās uz puisi, tad turpina kaut ko spaidīt savā ekrānā, un tā vairākas reizes. Arī nedaudz tālāk sēž sievietes, it kā klausās, ko bērns runā, taču reakcija – nekāda. Bērns turpina runāt, raud.
Tajā brīdī arī es sāku raudāt, jo, cik gan ļoti es jutu to bērna sāpi un vēlmi būt mīlētam, bet neviens viņam šo mīlestību nespēj dot, tikai fiziski pāri darījumi, kas, kā mēs visi zinām, atstāj diezgan lielas, paliekošas sekas kā uz psihisko, tā arī emocionālo stāvokli..
Es raudāju un klausījos, taču man tulīt bija jākāpj ārā no tramvaja, un es patiesi zināju, ka nespēju “tā vienkārši” izkāpt, redzot, cik ļoti ir vienalga par notiekošo cilvēkiem, ko saucam par pieaugušajiem un apzinīgajiem.
Es metu pie malas savu nedrošību, ieliku masku kabatā (tikai un vienīgi tādēļ, lai bērns nesabītos) un piegāju pie puiša, kas joprojām raudāja.
“Viss būs kārtībā. Mamma tevi mīl. Tu esi stiprs. Ja kāds tev dara šobrīd pāri, ir jāiztur. Tu izaugsi un būsi labāks par tiem, kas tev dara sāpes. Tu varēsi. Es tev ticu. Tu esi īsts, un tāpēc tev šobrīd sāp. Tikai nebaidies no tā. Citi vienkārši nepieņem tos, kas atšķiras.”
Šo es teicu bērnam un cieši viņu apskāvu. Jūs pat nevarat iedomāties, cik spēcīgi viņš apskāva mani pretī un arvien spēcīgāk sāka raudāt.
Es jutu, ka šis bērns patiesi ilgi nav bijis apskauts un nav dots tas siltums, ko viņš patiesi ir pelnījis.
Un, jā, man ir 22 gadi, un noteikti, ka ir vairums lietu, ko nesaprotu no dzīves, taču vienmēr esmu bijusi pret cietsirdību, fizisku un emocionālu vardarbību. Un tagad esmu sapratusi, ka mēs, pie velna, nevaram būt tik vienaldzīgi pret cilvēkiem, ja patiešām kaut kas ir noticis. It īpaši, ja tas skar bērnus!!!!!
Es ar šo stāstu vēlos vērsties pie visiem, kas kaut nedaudz spēj iejusties otra ādā, kas kaut nedaudz spēj reizēm aizmirst par savu ego. PIE VECĀKIEM, GALU GALĀ!! Lieku reizi atgādiniet savām atvasēm, ka nav jāsmejas, nav jāsit vai kā citādi vardarbīgi jāizturas pret citiem, kas varbūt nenēsā “nike” zīmola apavus, lieto to pašu mugursomu otro gadu vai jebko citu.
Kā arī biežāk sakiet, ka mīlat. Sakiet kaut vai 10 reizes dienā, bet tā – lai bērnam sirsniņa silta, un nav jāredz asaras acīs.
Es saprotu, ka neesmu nekāda varone, kas spētu izglābt it visus, kas nonākuši līdzīgā situācijā, taču gribu, lai to būtu pēc iespējas mazāk. Mēs taču varam saņemties un padod palīdzības roku, vai ne tā? Tas nav nemaz tik grūti, un reizēm patiešām pietiek ar apskāvienu, kas var aizstāt tūkstošiem vārdu..”
