Nespēja pieņemt iebraucējus – padomju mantojums? 46
Reizēm liekas, ka visu Latvijas iedzīvotāju domas nekādi nav iespējams pavērst vienā virzienā. Apmēram tā, it kā mēs ikkatrs būtu savā trajektorijā lidojoša lidmašīna un tikai katrs pats zinātu, kāds ir ikviena galamērķis. Labākajā gadījumā mēs stāvam un apcerīgi noraugāmies tālēs izgaistošajā līnijā, ko atstājis kaimiņš. Sliktākajā – iespējams, ka vienas valsts iedzīvotājiem vairs pat nav iespējams savā starpā sarunāties. Skaļi ir vaidi par to, ka mūsu zemē iedzīvotāju paliek aizvien mazāk, tomēr liela daļa Latvijas pirmās republikas pilsoņu un to pēcnācēju nespēj pieņemt iebraucējus. Jebkādus un nemaz. Man gan liekas, ka šī pārliecība ir vēl viens padomju laika domāšanas mantojums. Galu galā gadiem ilgi komunistiskās partijas propagandas balss Latvijas iedzīvotājus apzināti rīdīja pret ārpasauli. Šobrīd, kad pasaule ir tik saskaldīta un nestabila, vēlos pieminēt tikai dažus piemērus par cieņu Latvijai; par tiem, kuri te samērā nesen ir atraduši mājas.
Pēdējā laikā esmu tikusies ar vairākiem iebraucējiem, kuri ir nolēmuši un kuriem ir bijusi iespēja Latvijā palikt dzīvot un strādāt. Savādas jūtas pārņem, klausoties šajos jaunajos Latvijas iedzīvotājos. Viņi it kā vēro no malas, izceļojušies pa pasauli, tomēr savu vietu, darbu atraduši Latvijā. Daudzi ir iemācījušies latviešu valodu un ir lepni sūtīt bērnus skolās un bērnudārzos ar latviešu mācību valodu. Viņi jau sen, pirms Eiropas politiķiem, ir sapratuši Krievijā valdošos vējus.
Pirms ekonomiskās krīzes uz Latviju pārcēlās uzņēmējs Pāvels Pereversevs ar ģimeni. Garā sarunā par jaunajām mājām, par dažādajām politiskajām iekārtām Pāvels pateica vienus no, manuprāt, izteiksmīgākajiem salīdzinājumiem: “Biju nodzīvojis Rīgā vairākus gadus, kad atkal aizbraucu uz Maskavu. Vecāku dzīvoklī piegāju pie ledusskapja padzerties pienu. Ņēmu vienu paku – piens izrādījās skābs. Attaisu nākamo – atkal sarūdzis. Ņēmu trešo, karsēto ilgi uzglabājamo paku, bet pat tas likās ieskābis. Sapratu, ka vaina nav Krievijā ražotā piena pakās, bet ka mainījies esmu es pats – esmu pieradis pie Latvijas īstās un saldās garšas. Tieši tādu es pieredzu dzīvi Latvijā – drošu un neatšķaidītu.”
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā satiku studentu Andreju Rodionovu, kurš pirms dažiem gadiem sociālajos tīklos paziņoja, ka tik labi kā Latvijā viņš nejūtoties nekur. Te esot viņa ideālā valsts. Tagad gan viņa optimisms ir drusku mazinājies. Andreja latviešu valoda ir strauja, ar skaidru krievu valodas akcentu. Izrādās, tieši šis akcents viņam liedz justies Latvijā kā savējam, jo latvieši cenšas latviski nerunāt. Gluži vienkārši nepieņem citādu saziņas veidu. Pagājušajā nedēļā runāju ar skolotāju, kura ik dienu māca sveštautiešiem latviešu valodu. Viņas vadītajos kursos latviski ir iemācījušies vairāki simti iebraucēju, kuri arī ir Latvijas nākotne. Vai tiešām mēs mūsu skaistajā, taču pavisam mazajā valstī gribam atgrūst tos, kuri vēlas Latviju padarīt stiprāku?
Reizēm gan mani ir pārņēmusi tāda kā apspiestības sajūta, jo starp tiem, kuri ar Saeimā atbalstīto Eiropas uzturēšanās atļauju ierodas Latvijā pavadīt vienīgi jūliju, ir visdažādāko domu pārstāvji. Tie ir tādi dīvaini tūristi, kuri pa vienvirziena ceļu apzināti brauc pretējā virzienā. Nesen sarunā ar Liepājā dzīvojošo, mūsu valstī politisko patvērumu ieguvušo publicistu Dmitriju Savinu tieši tā arī jutos – neērti, jo viņš uzdeva pavisam vienkāršu jautājumu – kurā pilsētā tad es dzīvoju? Un uzzinājis, ka tā ir Jūrmala, ar nelielu vīpsnu izmeta, ka tur jau vasarā sabrauc Krievijas varoņi un no kādreizējās gara dzīves nekā vairs nav palicis. Kas gan cits atlika, kā klusēt…
Taču Latvijas gars jau nav tikai Jūrmalā un Rīgā. Jau vairāk kā desmit gadu Mazirbē dzīvojošais arhitekts un filozofs Aleksandrs Rapaports ir teicis: “Debesīs bija ierakstīts, ka man šeit ir jānokļūst. Mūsu Kurzemes debesis mēdz būt tik skaistas, ka ir nepārtraukti jāapstājas un bezgalīgi jāskatās. Nekur citur labāku vietu par Latviju es nevarēju atrast.”
