“Nesot mūziku pirkstu galos!” Intervija ar vijolnieci Geku 1
Linda Kusiņs-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Marta vidū pasniegs Lielo mūzikas balvu. Līdz ar citiem nominantiem laureātu vārdu nosaukšanu gaidīs vijolniece MAGDALĒNA GEKA, kura nomināciju balvai sauc par lielāko iedrošinājumu savam izvēlētajam ceļam.
Magdalēna Geka, kura jau vairāk nekā desmit gadus pamatā dzīvo, mācās un strādā Parīzē, Lielajai mūzikas balvai nominēta otro reizi. Pirmoreiz, pirms sešiem gadiem, viņa tika izvirzīta balvai kategorijā “Gada jaunais mākslinieks”.
Šogad, jau kategorijā “Par izcilu interpretāciju”, kurā viņa līdz ar pianistu Georgu Kjurdianu nominēta par sniegumu koncertā “Pēteris Vasks ielūdz. Vasara. Mežotne”, sāncenši uz balvu ir pianists Georgijs Osokins par Friderika Šopēna Otrā klavierkoncerta izpildījumu kopā ar ansambli “Kremerata Baltica” un Aleksandrs Antoņenko līdz ar pianistu Reini Zariņu par “Jūrmalas festivāla” noslēguma koncertā atskaņoto Riharda Štrausa un Riharda Vāgnera mūziku.
Magdalēna, sakiet, lūdzu, kā atšķiras izjūtas tagad un pēc pirmās nominācijas Lielajai mūzikas balvai? Toreiz sanāca, ka tikāt nominēta par koncertu, kurā ielēcāt pēdējā brīdī…
M. Geka: Domāju, abos gadījumos sava loma ir veiksmes faktoram – jābūt īstajā laikā īstajā vietā. Ja 2014. gadā Raimonds Ozols nebūtu pēkšņi saslimis un Bruha vijoļkoncerts man nebūtu svaigi pirkstos, nebūtu pirmās nominācijas, savukārt šogad tika atcelti tik daudzi plānoti koncerti ar pasaules mūzikas zvaigznēm – domāju, neviens nevar pateikt, vai es tiktu nominēta, ja tie būtu notikuši.
Taču esmu ārkārtīgi pagodināta, jūtos neiedomājami novērtēta. Paldies žūrijai, jo es to uztveru kā iedrošinājumu – Magdalēna, turpini to, ko dari! Jo man ir tikai 28 gadi, esmu savas muzikālās dzīves sākumā, šis ir laiks, kad jāpieņem lēmumi – piemēram, vai turpināt ēst makaronus ar tomātu mērci un strādāt pie saviem projektiem, vai pieņemt piedāvājumus, kas dotu lielāku finansiālo drošību, bet pārvilktu pašas projektiem svītru. Šis ir iedrošinājums, un es priecājos, ka ir novērtēta mana vēlme spēlēt latviešu mūziku, tajā ļoti iedziļinoties, meklējot nezināmas repertuāra pērles un strādājot pie interpretācijas.
Runājot par konkrēto koncertu, tajā tiešām bija uzsvars uz latviešu mūziku, divi īpaši pasūtināti pirmatskaņojumi.
Ja godīgi, es nevarētu iedomāties divus atšķirīgākus jaundarbus, kaut arī abi komponisti dzimuši Latvijā 20. gadsimta 80. gados. Santas Bušas darbā ir ļoti filozofisks vēstījums, tas ir pārdomu pilns, ar neiedomājamiem skaņu efektiem, savukārt Platona Buravicka skaņdarbā – mašinērija, enerģija, bet arī pārdomu pilns piegājiens.
Man abi šie komponisti ir ļoti tuvi – Santa Buša ir man laba draudzene, šis ir jau otrais viņas skaņdarbs, ko spēlēju. Platonam, šķiet, jau trešais, un ar viņu esam pazīstami kopš agras, agras bērnības. Kad biju pavisam maziņa, mācījos Zvejniekciema bērnu mūzikas skolā, vecmāmiņas vīrs Pēteris Vasks mani reizēm paņēma līdzi uz kādu koncertu, un es tad platām acīm skatījos uz visiem lielajiem māksliniekiem.
Platonu, kurš bija viņa audzēknis, Pēteris Vasks arī mēdza ņemt līdzi. Mēs visi esam jauni, tas nozīmē, ka varēsim sadarboties vēl ilgi, ilgi, un ir brīnišķīgi, ka šī sadarbība sākusies tik veiksmīgi.
Pēdējos gados, man vismaz radies tāds priekšstats, latviešu akadēmiskā mūzika pasaulē izgājusi plašāk nekā jebkad agrāk. Jūs burtiski nesat mūziku savos pirkstu galos – kā jums šķiet, ar ko tas skaidrojams?
Domāju, liela loma tajā, ka latviešu mūzika šobrīd iziet plašajā pasaulē, ir izdevniecībai “Skani” un tās dibinātājam Egīlam Šēferam. Viņi dara neiedomājami vērtīgu darbu, ļoti augstā kvalitātē izdodot visai pasaulei pieejamus latviešu mūzikas ierakstus.
Tas ir tiešām fenomenāls ieguldījums latviešu mūzikas nākotnei, eksistencei kā tādai, popularizēšanai, jo visā pasaulē, lai tā būtu Čīle vai Kamčatka, cilvēks var aiziet uz “Spotify” un augstā kvalitātē klausīties latviešu komponistu skaņdarbus. Nākamais solis latviešu mūzikas pieejamībā noteikti būtu nošu digitalizācija un to plašāka pieejamība.
Izdevniecība “Musica Baltica” dara ļoti vērtīgu darbu, tomēr daudzi skaņdarbi ir tikai fiziskā ierakstā, un patlaban vienīgais veids, kā tikt pie notīm, ir aiziet uz Nacionālo bibliotēku vai Mūzikas akadēmijas bibliotēku un tās nokopēt (smejas).
Vai nesanāca tā, ka koncerts, par kuru esat nominēta balvai, bija arī pēdējā reize, kad izdevās atbraukt uz Latviju pirms visiem lokdauniem?
Nē, vēl pavisam nesen biju Latvijā, pat divas reizes un ļoti ilgi. Vispirms oktobra beigās aizbēgu no otrās karantīnas Francijā – burtiski divas dienas pirms tās sākuma ielēcu lidmašīnā. Pirmā karantīna bija tik ļoti atšķirīga – es pati izslimoju kovidu, bet varēju arī atpūsties no daudzu gadu noguruma, padomāt par svarīgo. Tie bija divi mēneši, kamēr es arī kā vijolniece beidzot atkal sajutos formā.
Bet rudenī Latvijā vēl viss nebija ciet, man bija paredzēti vairāki projekti, no kuriem puse īstenojās. Pašā decembra sākumā spēlēju kopā ar “Kremerata Baltica”, kur aizvietoju koncertmeistaru, notika mūziķu rezidence Susējā, un arī koncerts “Ielūdz Pētera Vaska fonds”. Otrreiz atbraucu Ziemassvētku dienā – vienkārši briesmīga diena, kad ierasties Latvijā (smejas), jo nevarēju skriet pie radiniekiem, bija jāievēro pašizolācija. Tad “Lielajā dzintarā” kopā ar Ivetu Cālīti ierakstījām disku – Maijas Einfeldes sonātes vijolei un klavierēm. Tas bija gandrīz neticams pasākums, jo par ierakstu ar “Skani” sākām runāt tikai novembrī, tā dzīvē nekad nenotiek, ka tu novembrī vienojies par ierakstu un jau decembrī tiešām raksti.
Patlaban man notiek sarunas ar Francijas ierakstu kompāniju – mēs sākām runāt par ierakstu pērn oktobrī, ierakstīsim šogad septembrī, un tas iznāks nākamā gada sākumā. Taču “Skani” bija saņēmis līdzekļus ierakstam, tie bija jāizlieto līdz gada beigām, un tā mēs trīs dienas strādājām “Lielā dzintara” zālē. Tas man šķiet izcils veids, kā aizvadīt veco gadu – ar ļoti dziļo Maijas Einfeldes mūziku.
Kad sazvanījāmies, sacījāt, ka lielāko dienas daļu būsiet aizņemta darbā ar orķestri. Kāda šobrīd ir dzīve Parīzē?
Šobrīd notiek tikai un vienīgi ieraksti. Es strādāju ar Parīzes konservatorijas laureātu orķestri, kurā muzicē tie absolventi, kas vēl nav atraduši pastāvīgu darbu. Patlaban ierakstām Bartoka klavierkoncertu un Elgāra čella koncertu, jo tas ir viss, kas šobrīd var notikt, – koncerti tiešraidē, radio ieraksti, disku ieraksti. Strādāt varam, bet tikšanās ar publiku vēl jāpagaida.
Man gan bija ļoti priecīgs notikums: mēs ar draudzenēm, ar kurām kopā spēlējam stīgu trio, sniedzām koncertu īstai publikai, skolēniem Sandenī, tas bija ļoti jauki. Skolas Francijā ir atvērtas, un Sandenī – tā ir pavisam tuvu Parīzei – ir diezgan slikta reputācija, taču tur darbojas asociācija, kas popularizē klasisko mūziku bērniem. Tas bija tik ļoti jauki, satikt publiku – mums notika seši koncerti, brīžiem zālē bija pat simts bērni!
Francijā tiešām ir atvērtas skolas?!
Jā, skolas ir atvērtas, taču pie mums ir ļoti stingra komandantstunda, tā sākas jau sešos vakarā, ļoti agri, lai atrunātu cilvēkus doties ciemos pie draugiem, ballēties. Nav nekā cita, tikai darbs un mājas. Bet veikali, izņemot lielos iepirkšanās centrus, ir vaļā, kafejnīcas un restorāni piedāvā ēdienu līdzņemšanai…
Tas droši vien nozīmē, ka šobrīd sarežģīti arī prognozēt, kad varētu notikt kādi klātienes koncerti, domājot par Latviju – koncerti Mazajā Mežotnes pilī vai…
Martu esmu pilnībā norakstījusi, cerības sākas ar aprīļa beigām, maiju, kad ir tiešām pilns grafiks. Marts gan arī ir saplānots, bet vairāk ar personīgiem projektiem – arī braucienu uz Latviju, Lielo mūzikas balvu. Aprīlī plānoti vairāki kamermūzikas konkursi un koncerts ar “Trio Carmine” Liepājas “Lielajā dzintarā”, maijā man vispirms būs pārbaudes laiks Portugālē, mūsdienu mūzikas ansamblī “Remix”, tad plānoti daži koncerti Latvijā un Francijā.
Tāpat ļoti gaidu diska ierakstu kopā ar japāņu pianistu Kišinu Nagai – spēlēsim divas Bartoka sonātes un rapsodijas. Tas man ir ļoti, ļoti izlolots disks, jo par Bartoka mūziku, īpaši Pirmo vijoļsonāti, es sapņoju, spēlēju to, izdzīvoju jau daudzus gadus, kopš pusaudžu vecuma man tas bija sapņu skaņdarbs.
Ar kovidu ir tā, ka tas ļoti sakārto prioritātes. Es kā cilvēks, kā mūziķe tiešām uzdodu sev jautājumu, ko man svarīgi šajā dzīvē izdarīt? Man tas nenozīmē nospēlēt simts haltūras, nopelnīt daudz naudas. Bartoks, tāpat kā Einfeldes ieraksts, man ir sirdij ļoti, ļoti tuvi.
Un, skatoties tādā pavisam apokaliptiskā griezumā – ja nu ir epidēmija un pasaules gals, tad man svarīgi atstāt aiz sevis kaut ko patiešām vērtīgu. Protams, neizskatās, ka tik traki varētu būt, bet kas gan pirms gada būtu domājis, ka visu aizvērs ciet, mēs nevarēsim satikties?! Īpaši manai paaudzei, kura skrien, mācās, dzenas pēc veiksmes un panākumiem, šie notikumi nedaudz saliek visu savās vietās, atgādinot, ka jādara tas, kas pašam svarīgi. Pārējais atnāks vai neatnāks, tad jau redzēs.
Magdalēnas Gekas radošā vizītkarte
* Ieguvusi maģistra grādu Parīzes Nacionālajā augstākajā mūzikas un dejas konservatorijā vijoles un kameransambļa specialitātē.
* Daudzu starptautisku konkursu laureāte un kā soliste atskaņojusi tikpat kā visu nozīmīgāko vijoļmūzikas repertuāru ar orķestriem Francijā, Vācijā, Ukrainā.
* 2013. gadā iedibināja festivālu “Jaunie Latvijas kamermūziķi – Saulkrastiem”, savukārt 2015. gadā izveidoja “Ventspils kamermūzikas dienas”. Abus festivālus vadīja līdz 2019. gadam.
