Vai Arājs palika nesodīts? Armands Kalniņš vērtē teātra trupas „Kvadrifrons” izrādi „Nebiju. Nezinu. Neatceros” 9
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dramaturga Kārļa Vērdiņa veidotais izrādes teksts balstās Viktora Arāja tiesas prāvas materiālos, kas ir gan izrādes spēks, gan nosacīts vājums.
“Kvadrifrona” svaigākā izrāde “Nebiju. Nezinu. Neatceros”, kuru inscenējusi režisore Paula Pļavniece, liek uzdot vairākus jautājumus. Jau pirmo reizi dzirdot par ieceri iestudēt šādu izrādi, kurā tās autori iedziļinātos Viktora Arāja prāvas norisēs, uzreiz iedomājos: kāpēc? Izrādījās, ka ne tikai mana sākotnējā reakcija bija tāda, līdzīgas domas, kā dzirdēju, raisījušās daudziem. Kas jauns, nezināmāks varētu tikt atklāts? Turklāt dažkārt daļa skatītāju, kā nācies konstatēt, tiešāk uztver sižetu, ne vēstījumu un ne vienmēr vēlas/spēj to vispārināt, attiecinot gūtos secinājumus uz līdzvērtīgām situācijām.
Pēc Hannas Ārentes “ļaunuma banalitātes” izpētes, arī lieliskās Margarētas fon Trotas filmas “Hanna Ārente” (2012., skat.: https://www.imdb.com/title/tt1674773/?ref_=nv_sr_srsg_3), kurā skaidro ne tikai cilvēku masveida slepkavošanas “parastumu” (pieļaujot arī to, ka ne vienmēr ļaundari ir “parasti” izpildītāji), bet pievēršas arī tam, cik grūti ir izpētīt un vērtēt totalitāro režīmu noziegumus, īpaši – pēc ilgāka laika, šķita, ka svarīgākais jau iespaidīgi pateikts un adekvāti saprasts. Turklāt grūti būtu atrast kādu, kurš attaisnotu Arāja vienības noziegumus, kaut izslēgt šādu iespēju nevar. Kā atceros no sarunām ar kara laikus piedzīvojušajiem, Viktoru Arāju par noziedznieku uzskatīja karā un izsūtījumos izdzīvojušie, kurus nebija pārliecinājusi visai prasmīgi īstenotā nacistu propaganda, turklāt pakāpeniski arvien vairāk tika uzzināts par šīs specvienības paveikto. Pat neuzticēšanās padomju ideoloģijai šo vērtējumu nemainīja.
Vēl viens jautājums, kas pazibēja iestudējuma sakarā: kāpēc par to stāstīt tagad? Atceroties diskusijas par Andreja Upīša pieminekļa iespējamo demontāžu vai pārvietošanu (kāpēc to nenojauca 90. gados; kur steigties, jāpadiskutē utt.), ir skaidrs, ka šāds jautājums gan ir lieks. Vienmēr būs gan piemērots, gan nepiemērots laiks iecerētajiem darbiem. Svarīgs ir mākslas darba mērķis un rezultāts. Turklāt stipras nācijas/sabiedrības diskutē arī par slikto vai neglaimojošo to vēsturē un tagadnē, lai ko par to vēstītu nedraugi.
Dramaturga Kārļa Vērdiņa veidotais izrādes teksts balstās Viktora Arāja tiesas prāvas materiālos, kas ir gan izrādes spēks, gan nosacīts vājums, jo dokumentos fiksētajās norisēs faktiski tiek apiets jautājums par tiesājamā personības veidošanos un tas, kāpēc viņš kļuva par noziedznieku vienības vadītāju. No izrādes nekļūst skaidrs, kāpēc kļūst par masu slepkavām, bet tāds jautājums, kā šķiet, nav bijis darba mērķis. Lai gan man šāda izpēte šķistu būtiska (kā izrādē trāpīgi teic: “Saprast nav piedot”), saprotams, ka dokumentālu apliecinājumu tam šoreiz nav iespējams rast.
Tātad jāprāto par to, kas izrādē ir un “ko mums ar to darīt”. No izrādes nosaukumā minētajiem noliegumiem visbiežāk tajā tieši un netieši parādās atbilde: “Neatceros.” Tā var būt relatīvi patiesa (vienmēr ir kas slikts, ko patiešām “izstumjam” no atmiņas). Domājams gan, ka sniegtas aizstāvības taktikas diktētas liecības. Vienkāršākā no piedāvātajām atbildēm ir: “Nezinu,” – pat tad, ja melots, var taču kaut ko līdz galam nezināt, varbūt jautājums nav precīzi formulēts. “Nebiju” gan ir grūtāk atspēkojams, taču kādā no tiesas procesa izbraukuma sēdēm Rīgā it kā noskaidro, ka Arājs neesot noslepkavojis jaunu ebreju sievieti, vēlāk viņu izglābis. Bija vai nebija tā, par to pārliecību nevar gūt. Bet, ja šāds notikums ir bijis, tad svarīgs, bet neatbildēts jautājums ir par Arāja motivāciju: vai viņš vadījās no varas apziņas (“varu iznīcināt, varu izglābt”) jeb tā bija pēkšņa žēlastība vai pat vainas nojausma? Ir “fakti”, bet nevar gūt pārliecību/skaidrību, vai tā saprotams? Var jautāt: kāpēc skaidrojums ir būtisks? Tāpēc, ka būtu jāsaprot tas, vai nežēlīgos slepkavotājos ir kas cilvēcisks? Viņiem taču mēdz būt tuvinieki, draugi – ko viņi domā par veiktajiem noziegumiem (“nezinājām”, “nesapratām”, varbūt attaisno, samierinās vai pieņem “ļaunuma banalitāti”, jo “tādi bija laiki” un darba pienākumi jāpilda)? Nesaprotu. Tomēr šī izrāde atbildi objektīvi nevar sniegt.
Arāju rāmajā un trāpīgajā Āra Matesoviča tēlojumā nenodarbina paveiktā vērtējums, to šāda dokumentālā drāma neļauj. Viņu interesē iespējas izglābties, un “taisnīga tiesa” daļēji to viņam atļauj. Vai par vismaz 30 000 cilvēku noslepkavošanas vadīšanu taisnīgs spriedums ir mūža ieslodzījums, ja dažkārt par viena cilvēka nonāvēšanu piespriež nāves sodu? Pat ja būtu iespējams bargākais sods, vai tas kaut cik remdētu nobendēto tuvinieku mūžīgās ciešanas? Diez vai. Krievijas iebrukums Ukrainā šos jautājumus atkal diemžēl aktualizē.
Pārdomas par izrādes vēstījumu noved pie nepatīkama, bet loģiska secinājuma. Nav iespējams taisnīgs sods lielu noziegumu gadījumos, lai kāds tas būtu. Turklāt nav nemaz iespējams un, visticamāk, nav pat pieļaujams nozieguma smagumam līdzīgs sods. Izrādes noslēgums simboliski vēsta, ka Arājs, pat ieslodzīts, būtībā palicis nesodīts. Bezcerīgi? Jā un nē, ja vien pieļaujam, ka visu pareizi izdarīt nav iespējams. Atgādinājums, ka ar sodu jārēķinās, tomēr ir vērā ņemams. Tas var būt/šķist pārlieku mazs pārējiem, bet pašiem sodāmajiem – būtisks. Ar šādu nostādni varbūt var samierināties?
Protams, nevar mūsu teātru ikdienu pārvērst par tiesas prāvu analīzi (kaut gan šāda veida izrādes iesaista), bet, piemēram, Alfona Novika darbība un tiesāšana šķistu vērtīgs materiāls izrādei. Padomju laikos skolās rīkoja t. s. literārās tiesas (lasīju, ka dažās skolās šādas nodarbības joprojām iecienītas), tad, “vecos laikus” atceroties, varētu inscenēt kāda sociālistiskā reālisma meistarstiķa prāvu vai pat “iztiesāt” Andreju Upīti, samērojot viņa darbību augsta līmeņa amatos padomju laikā ar literāro devumu. Tad visiem “viss visur vienlaikus” būtu skaidrs?
UZZIŅA
“Nebiju. Nezinu. Neatceros”. Viktora Arāja tiesas prāva. Teātra trupas “Kvadrifrons” izrāde
Režisore: Paula Pļavniece, dramaturgs Kārlis Vērdiņš, kustību režisors Rūdolfs Gediņš, komponists Kārlis Tone, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Andris Kaļiņins, gaismu māksliniece Nikola Suhareva.
Lomās: Anta Aizupe, Sandija Dovgāne, Matīss Budovskis, Ance Strazda, Āris Matesovičs, Reinis Boters.
Nākamās izrādes: 11., 12., 13. aprīlī.
