Kaimiņi nesekmīgi tiesājas ar divu suņu īpašnieku 23
Vairāku Dobeles novada Bērzes pagasta lauku māju īpašnieku mājlopi un mājputni gājuši bojā no suņu zobiem, vainīgie četrkājaiņi it kā atpazīti – pēc cietušo liecībām suņu īpašnieks ir mājās “Šulcvarkales” dzīvojošais uzņēmējs Aigars Šulcs. Tomēr Dobeles novada Administratīvā komisija un pēc tam arī Dobeles rajona tiesa gadījumā, par ko jau uzsākta tiesvedība, izlēma neticēt ne cietušajiem, ne Valsts policijas inspektorei Kristīnei Gļinko, kura Aigaram Šulcam sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu. Tikmēr cietušie ir pārliecināti par A. Šulca suņu vainu un uzskata, ka A. Šulcs no sava turīgā cilvēka augstumiem par viņiem smejas.
Saplosīja kazas un āzi
2013. gada 30. novembrī “Štaumaņu” saimnieks Jānis Grīvstāns savas piecas kazas un vienu āzi netālajās ganībās pārsēja ap desmitiem no rīta.
“Ap divpadsmitiem gāju pagalmā vistas barot. Tad arī izdzirdēju un ieraudzīju divus vācu aitu šķirnes suņus, kas bija metušies virsū manam vienīgajam zirgam: viens bija iekodies tam pakaļā, otrs – ķēries pie kakla. Paņēmu mietu un gāju zirgu glābt. Suņi aizskrēja. Tad ieraudzīju, ka netālu esošās divas kazas jau guļ beigtas, trīs kazas un viens āzis gārdza. Izdzīvoja tikai viena kaza,” stāsta jaunais vīrietis, kurš atpazina A. Šulca suņus no “Šulcvarkalēm”, kas atrodas pusotra kilometra attālumā. Par šiem diviem suņiem kaimiņi runājuši jau vairākus mēnešus. Nu tie, kā uzskata J. Grīvstāns, bija atnākuši arī līdz viņa sētai. Uzņēmīgais vīrietis apzināja tuvumā dzīvojošos: vēl trīs ģimenes viņam apliecinājušas, ka šie suņi esot vainojami arī pie viņu mājlopu un mājputnu plosīšanas 2013. gada vasaras otrajā pusē un rudenī, vēl vairākiem bija šis tas nokosts, taču cilvēki vai nu negribēja kašķēties, vai arī nebija pierādījumu, ka tie bijuši tieši šie suņi, nevis kādi citi vai meža zvēri.
Jānim ir ļoti bail par saviem diviem mazajiem bērniem, kam patīk kaziņas apmīļot, tāpat dzīvoties pa āru. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vācu aitu šķirnes suņi ik pa laikam bija ievēroti snaikstāmies ap māju.
Un tad Jānis, kā pats saka, savu bērnu un kaimiņu drošības labad izšķīrās par eksperimentu. Šādu rīcību var arī nosodīt, taču… Saimnieks atstāja vienu no āžiem ārā arī naktī. Nabadziņš pārdzīvoja tikai trīs naktis. Ceturtajā naktī, 2014. gada 26. aprīlī, tam bija zarnas ārā. Un apkārt – suņu pēdas. Jānis zvanīja policijai, bet tur atbildēja: nevajag kazas vest laukā no kūts…
“Vai tad tagad arī pa vasaru kazas man būs jātur kūtī? Tas taču ir absurds!” sašutis J. Grīvstāns.
A. Šulcs rakstisku paskaidrojumu policijai sniedza 2013. gada 10. decembrī, kurā norāda, ka 30. novembrī, kamēr atradies savās mājās līdz septiņiem vakarā, viens viņa suns nepiesiets atradies sētā, bet otrs – pie kaimiņa Pāvela Ambrosova “Varkaļmājās”, kam suns bijis dažas dienas pirms notikušā nodots aprūpē.
Tiesai trūkstot pierādījumu
Dobeles novada pašvaldības Administratīvā komisija (priekšsēdētājs Andris Pintāns) 2014. gada 5. februārī nolēma, ka nav ticamu pierādījumu, ka A. Šulcs ir saucams pie atbildības par nokostajām piecām kazām un āzi 4055,18 eiro vērtībā.
Komisijas lēmumu J. Grīvstāns pārsūdzēja Dobeles rajona tiesā, kuras tiesnese Iluta Kovaļova 2014. gada 13. maijā Administratīvās komisijas lēmumu atstāja negrozītu, kaut gan tika atklātas dažas liecību nesaskaņas. Piemēram, A. Šulca viena suņa turētājs P. Ambrosovs liecināja, ka 30. novembrī ap pusdienas laiku A. Šulcs atbraucis un līdz vakaram savu suni paņēmis pie sevis. Bet Alīna Ambrosova liecinājusi, ka no A. Šulca paņemtais suns mēdzis skraidīt arī nepiesiets. Tiesnesi gan nepārliecināja J. Grīvstāna policistei sniegtais suņu apraksts, jo tas nav bijis pietiekami detalizēts.
Toties pārliecināja “Lapaču” māju saimnieka Raita Juberta saminstināšanās par… sauli. Viņš tiesā liecinājis, ka bijis pie J. Grīvstāna, redzējis nokostās kazas un suņus kādas divdesmit minūtes, lēkusi saule un bijis skaists skats. Vēlāk, rakstot tiesas spriedumu, tiesnese I. Kovaļova interneta resursos atrada faktu, ka Latvijā 30. novembrī saule lec plkst. 8.30. “Es neteicu, ka saule tikko lēca. Tiesā liecināju, ar roku rādot 45 grādu leņķī, ka saule bija pacēlusies virs meža. Tas noteikti bija ap pulksten divpadsmitiem, vieniem,” tagad sašutis ir R. Juberts.
Šos suņus 30. novembrī manīja arī citi liecinieki. Jānis un Jolanta Mežciemi no “Kukšām” redzēja, ka ap vieniem dienā no “Štaumaņu” puses skrien identiski suņi tiem, kuri augustā bija ienākuši viņu sētā, plosījuši lopus un par kuriem A. Šulcs viņiem bija samaksājis kompensāciju.
Tiesnese neņēma vērā, ka par suņiem policijai liecināja arī Uldis Logins, kura mājas “Jauntikumi” atrodas 300 metrus no “Štaumaņiem”. Arī man U. Logins apliecināja, ka 30. novembra dienasvidū pagalmā krāmējis malku un redzējis, ka divi vācu aitu šķirnes suņiem līdzīgi suņi plosa Grīvstānu kazas.
Rajona tiesas lēmumu J. Grīvstāns pārsūdzējis apgabaltiesā. Pārējie cietušie pagaidām pauzē. Esot doma apvienoties kopējai prasībai pret A. Šulcu.
Lopu bendes izsekoja
Pirmie no J. Grīvstāna apzinātajiem cietušajiem bija Mežciema ģimene no “Kukšām”. Saimniece Jolanta stāsta, ka viņu 19 gadu vecais dēls Pauls 2013. gada 18. augustā redzējis, ka trīs suņi nokož divas kazas, vienu āzi un trīs kazlēnus. Atskrējušais saimnieks Jānis tikai ar lielu kliegšanu suņus aizbaidījis no kazu līķiem.
“Nepagāja ne pāris naktis, kā, spriežot pēc pēdām, suņi bija nokoduši arī piecus šķirnes trušus, vistu ar 14 cālēniem. Un vēl pēc dienas ap vieniem dienā es suņus – divus no pirmajā reizē redzētājiem vācu aitu šķirnes pārstāvjiem – savā sētā redzēju atkal. Ar dakšām tos aizbaidīju un tad kopā ar kaimiņu automašīnā sekojām. Suņi ļepatoja pāri laukiem un aizskrēja tieši uz Šulca mājām, kas ir trīs kilometru attālumā no mūsējām,” stāsta J. Mežciems. “Zvanīju Šulcam. Viņš arī atbrauca kopā ar abiem suņiem, kuri izlēca no mašīnas un uzreiz pieskrēja pie trušu būdām. Jautāja par skādi. Pateicu, ka 200 lati, un viņš samaksāja.”
Pēc kāda laika abi suņi pie “Kukšām” atkal vazājušies. Mežciemi zvanījuši policijai, bet tā atbildējusi, ka pašiem savs īpašums jāsargā, ka pie kazām pļavā sargāšanai savu suni varot piesiet.
Rāda zobus arī cilvēkiem
2013. gada 23. septembrī Ivetai Tidrihai no “Ziediņiem” nokoda četras pīles un četras ievainoja. Suņus viņa neredzēja, tikai pēdas, kas veda pa uzartu lauku uz kilometru attālajām A. Šulca mājām.
“Tad pamanīju, ka viens suns pa arumiem nesas, Šulcs piebrauc ar džipu un to savāc. Zvanīju viņam, bet man neatbildēja. Pēc tam Šulcs man teica, ka tajā dienā pabarojis suni un pēc tam palaidis to pastaigāt, bet vēlāk vispār apgalvoja, ka ar abiem suņiem bijis piknikā. Ar Šulcu nav vērts runāt un viņam ticēt,” apgalvo I. Tidriha, kura tagad visus savus mājlopus tur aiz atslēgas. Šulca suņi arī agrāk esot nākuši viņas sētā: sēdējuši atņirgtiem zobiem, grūti bijis aizdzīt. Tāpat abi Šulca suņi regulāri sēžot pie ceļa uz “Šulcvarkalēm” un rādot zobus ne tikai garāmgājējiem, bet arī garām braucošajiem auto. “Pirms diviem gadiem manam iepriekšējam automobilim viens no Šulca suņiem uz sāniem ar nagiem uzvilka švīkas. Šulcs solīja atnākt apskatīties, bet tā arī neatnāca. Tagad, kad braucu garām tam ceļa galam, vienmēr uzdodu gāzi. Bet visvairāk man bail par savu dēlu, viņam dažkārt tam ceļgalam nākas iet garām no Šķibes pamatskolas. Viens no suņiem tur sēž, rāda zobus, rej. Šogad martā dēls atnāca mājās tā pārbijies no suņa, ka nevarēja parunāt.”
“Domā, ka esmu akls?”
2013. gada 25. oktobrī vācu aitu šķirnes suns nokoda kazlēnu un sakoda grūsnu kazu pensionāra Raita Juberta “Lapačās”.
“Šulcs no manis dzīvo tikai puskilometra attālumā, vai tad viņa suņus nezināšu? Bija ap trijiem dienā, kad simt metrus no sētas pļavā Šulca vecākais suns uzbruka manām kazām. Palaidu vaļā savu suni, un tas Šulca suni aizdzina – tas, protams, aizskrēja uz savām mājām. Šulcs stāsta, ka viņam esot mācīti suņi, kas bez viņa ziņas nekur neejot. Viņš laikam domā, ka esmu akls un stulbs, ka ne redzu, kur aizskrien suns, nedz saprotu, kam tas pieder. Viņš saka: pierādiet, ka mani suņi nokoda lopus! Varbūt tos suņus nošaut, un tad lai viņš pierāda, kas šāvis! Šulcs te dzīvo kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem, nekad nav bijušas nekādas problēmas ar sadzīvošanu, bet viņa suņi sāka klejot tikai pagājušajā gadā. Jā, vēl pirms diviem gadiem Šulca suņi bija aizklīduši uz Šķibes centru un nobloķēja ieeju daudzdzīvokļu mājā, nevienu nelaida garām. Ļaudis izsauca suņu ķērājus.”
Aizbraucu arī uz “Šulcvarkalēm”. Saimnieka A. Šulca mājās nebija, toties mani sagaidīt uz ceļa iznāca nepiesiets vācu aitu šķirnes suns, kas īpašu laipnību neizrādīja. Pats saimnieks telefonsarunā ar mani bija atklāts. Bet vai godīgs?
– Tās lietas visas beigušās. Ko jūs no manis gribat dzirdēt?
– Ko jūs domājat par notikumiem ar mājlopiem, par cilvēkiem, kas sūdzas par jums un jūsu suņiem?
– Es varu pateikt tikai vienu: tie nav normāli cilvēki! Normāli cilvēki lietas tā nekārto. Ja arī kādreiz kaut kas tur bijis, tad normāli cilvēki atbrauc, parunā, nevis sūdzas televīzijas “Bez tabu”, tiesā, čakarē man laiku un prātu. Tur nekas nav bijis, un mani suņi ir bez vainas.
– Kā suņi tad tie ir?
– Tad meklējiet, kam suņi pieder. Priekš tam ir policija, iestādes. Man pieder divi vācu aitu šķirnes suņi. Viņi nekur nav bijuši. Es jau policijai pateicu: nekur ne pie viena vairs nebraukšu, ja nav pierādījumu.
– Vieniem saimniekiem tomēr samaksājāt savu suņu nodarīto skādi.
– 100% nebiju pārliecināts, bet tajā gadījumā mani suņi varēja būt vainīgi.
– Sakāt, ka jūsu suņi nekur neskraida apkārt, bet, kad biju aizbraucis līdz jūsu mājām, viens suns iznāca no jūsu mājas sētas.
– Nu i kas? Tur nevienam nav ko meklēt! Tas suns nevienam nekad neko nav darījis un nedarīs.
Viedoklis
Pārsla Indāre, Latvijas Vācu aitu suņu kluba valdes priekšsēdētāja: “Es Aigaru Šulca suņus nezinu. Bet par sava kluba biedriem varu teikt, ka viņi ir ļoti atbildīgi: audzēti un pavairoti tiek tikai tie suņi, kas ir veseli, ar normālu psihi un nav agresīvi. Daudz kas atkarīgs arī no suņu audzināšanas un barošanas. Ja suns ir badā, viņš ies meklēt ēdamo. Vācu aitu šķirnes suns ir izveidots kā darba, ganu suns, kas nav tendēts skriet kaimiņu kazu kost nost. Pēc būtības tas attiecas uz visiem pārējiem normāli audzinātiem un barotiem suņiem. Varbūt tikai medību suņu šķirnēm medību instinkts ir izteiktāks. Jebkurā gadījumā par suņiem atbildība jāuzņemas to saimniekam. Ja suņi klejo apkārt, kaimiņiem par to jāziņo suņu ķērājiem un policijai. Šajā gadījumā, tikai suņus noķerot, varēs pierādīt, kas ir to saimnieks.”
