“Neslēpšu, ka es ļoti gaidu, kad varēsim saņemt vakcīnu pret Covid-19!” Saruna ar Aidi Tomsonu 32
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Radio raidījumu vadītājs Aidis Tomsons (50) daudziem klausītājiem ir gluži kā ģimenes loceklis, jo gadu gaitā ir tik ļoti pierasts pie viņa balss, kas paver logu uz notikumiem Latvijā un pasaulē. Aidis iedvesmo ne tikai ar savām zināšanām, iejūtību un humoru, bet tāpat optimismu un dzīvesprieku, ko nav zaudējis arī pandēmijas laikā.
Gadiem ilgi esmu pieradis dzirdēt viņa balsi radio, tādēļ šķiet pat piemēroti, ka mūsu saruna notiek nevis klātienē, bet gan attālināti, katram pie sava datora. Aidis vēl pamanās uzlikt vārīties zupu, jo sieva Tatjana aizbraukusi uz pilsētu un viņš atstāts mājās par galveno. “Esmu pieradis darīt trīs darbus reizē,” saka Aidis.
Mājās ir arī trīs pusaudžu vecuma dēli Artis, Justs un Intars, kam pandēmijas laikā nācies pierast pie tālmācības. “Man ir brīnišķīgi bērni, nekādas pusaudžu vecuma problēmas vēl neesmu izjutis. Bērni jau ir diezgan lieli, lai paši tiktu galā ar mācībām.
Jaunākais mācās 5. klasē, vecākais jau iet ģimnāzijā. Abi jaunākie dēli ir tīri priecīgi, ka var dzīvoties pa mājām; vecākais gan dotu priekšroku mācībām klātienē, lai varētu satikt klasesbiedrus,” stāsta Aidis.
Gada sākumā viņš rakstīja, ka šobrīd visvairāk gribētu, lai Tatjana varētu saņemt Covid-19 vakcīnu, jo viņa ir riska grupā un strādā bērnudārzā, kur ir lielāka iespējamība inficēties. “Mums ļoti gribas nepiedzīvot Covid,” atzina Aidis.
Pirms intervijas biji nedaudz apslimis, pat uztaisīji Covid testu, kas, par laimi, izrādījās negatīvs. Ar kādām emocijām tev visvairāk saistās Covid-19 pandēmija: bailēm, piesardzību, varbūt gadu pēc pandēmijas sākuma jau iestājusies apātija un vienaldzība?
Neslēpšu, ka es ļoti gaidu, kad varēsim saņemt vakcīnu pret Covid-19. Ģimenē mums ir vairāki cilvēki, kas ir paaugstināta riska grupā. Raizējos gan par savu sievu, gan viņas mammu, kas pēc insulta kļuvusi kopjama. Par sevi tik ļoti nesatraucos, lai gan arī man ar veselību nav klājies pārāk spoži: ja saslimstu, parasti tas ir diezgan nopietni. Bet mums arī nav nekādas panikas, neviens nevaimanā: “Ārprāts, tūlīt mēs visi saslimsim un nomirsim!” Ievērojam piesardzību un ceram uz to labāko.
Sabiedrisko mediju pasūtītā aptauja atklāja, ka vakcinēties pret Covid–19 grasās tikai puse iedzīvotāju. Tavuprāt, kāpēc tik daudz cilvēku ar lielām aizdomām raugās uz gaidāmo vakcināciju, lai gan jaunāko laiku vēsturē tieši vakcīnas ir palīdzējušas uzveikt briesmīgas slimības: bakas, poliomielītu, difteriju?
Man ir divas atbildes uz šo jautājumu. Viena ir saistīta ar cilvēku bažām par jauno, salīdzinoši mazāk pārbaudīto Covid-19 vakcīnu radīšanas tehnoloģiju. Taču galvenais pretestības cēlonis, kas, manuprāt, atbildīgs par vismaz 90% no šīs tendences, ir sociālo tīklu ietekme. Cilvēki izlasa un izplata tālāk dažādas sazvērestības teorijas, kas tikai palielina pandēmijas radīto spriedzi sabiedrībā.
Redzu, ka “Facebook” ļoti aktīvi tiek izplatīta dezinformācija par vakcīnām, ka tās esot ļoti bīstamas. Līdzīga dezinformācija parādās arī par citiem aktuāliem jautājumiem, piemēram, ka ASV prezidenta vēlēšanās patiesībā uzvarējis Donalds Tramps, bet uzvara viņam tika nozagta.
Sociālo tīklu vidē mēs redzam, ka cilvēki norobežojas savā “burbulī” un nav gatavi uzklausīt nekādus citus viedokļus, jo viņiem šķiet, ka viņu viedoklis ir vienīgais pareizais. Vai šo savstarpējās neuzticēšanās sienu vispār ir iespējams pārvarēt?
Nedomāju, ka tā ir tikai mūsdienu un sociālo tīklu problēma. Cilvēki vienmēr ir dalījušies dažādās grupās, un katram jau šķiet, ka viņa viedoklis ir tas pareizākais. To mēs varam redzēt ne tikai sabiedrībā kopumā, bet arī indivīdu un ģimenes līmenī. Arī man ir jāmācās labāk uzklausīt savu sievu, viņa cenšas uzklausīt mani. Reizēm sanāk, reizēm nesanāk. Tā notiek arī sabiedrības līmenī, bet sociālie tīkli izgaismo un pastiprina šo problēmu.
Vēl nesenā pagātnē žurnālistiem (televīzijas, radio un drukātās preses) faktiski piederēja monopoltiesības uz sabiedrībai svarīgas informācijas izplatīšanu. Mūsdienās gandrīz katrs cilvēks ar sociālo tīklu palīdzību var kļūt par šādas informācijas izplatītāju un sasniegt plašu auditoriju. Vai šāda konkurence jāuztver kā drauds žurnālistikas nākotnei?
Sabiedrības attieksme pret žurnālistiem un viņu darbu ir mainīgs process. Mana bērnība un agrā jaunība aizritēja padomju laikā, kad prese tika izmantota kā valdošās varas rupors un sabiedrība diez ko neticēja tam, kas rakstīts avīzēs. Atmodas laikā šī attieksme mainījās, jo prese kļuva neatkarīgāka un sabiedrība redzēja, ka žurnālistiem var uzticēties.
Bet pēc neatkarības atgūšanas šis vilnis pamazām noplaka, jo mainījās mediju vide, parādījās dažādi komerciālie mediji, kas pieskaņojās īpašnieku interesēm. Tagad šķiet, ka sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir noslīdējusi līdz pašai skalas apakšai, bet esmu optimists un ticu, ka tā atkal kāps uz augšu. Domāju, ka cilvēki vairāk meklēs informācijas avotus, kas izplata pārbaudītas un uzticamas ziņas.
Nesen atzīmējām 30 gadu jubileju kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad arī Latvijas Radio bija ļoti svarīga loma tautas mobilizēšanā. Vai mūsdienās, sociālo tīklu laikmetā, tik spēcīga sabiedrības saliedēšanās vispār būtu iespējama? Vieni teiktu: “Ejam uz barikādēm!”, bet citi bļautu: “Nekādā gadījumā, neesiet muļķi, to visu finansē amerikāņi!”
Mobilizēt tautu būtu grūtāk, bet domāju, ka krīzes situācijā mēs atkal būtu gatavi saliedēties un aizstāvēt savu brīvību. Lai gan arī toreiz Latvijas sabiedrība nebūt nebija tik vienota, daudzi izvēlējās noskatīties uz šo cīņu no malas, bet citi pat aktīvi pretojās Latvijas neatkarībai. Mana sieva ir augusi krievu ģimenē, un barikāžu laiku viņa atceras diezgan miglaini, jo viņas ģimene tur neiesaistījās.
Tava ģimene ir veiksmīgs piemērs tam, ka latvieši un krievi var ļoti labi sadzīvot, bet sabiedrībā kopumā Latvijai joprojām ir raksturīgas vairākas divkopienu valsts pazīmes. Piemēram, sašķeltā informatīvā telpa, jo latvieši un krievi iegūst informāciju no ļoti atšķirīgiem avotiem. Vai šo sašķeltību ir iespējams mazināt?
Informatīvās telpas jomā 30 gadu laikā nekāds progress nav vērojams; es pat teiktu, ka sašķeltība ir pastiprinājusies. Taču mūsu sabiedrībā nav lielas spriedzes starp latviešiem un krieviem, jo šobrīd mums ir kopīgs ienaidnieks: Covid-19 pandēmija.
Pagājušogad parādījās ziņas, ka sabiedrisko mediju vajadzībām varētu būvēt jaunu ēku, kas kļūtu par Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio jauno mājvietu. Vai tev būtu žēl aiziet no Radio mājas pašā Rīgas sirdī, Doma laukumā?
Tas, kur tieši atrodas mana darba vieta, būtu otršķirīgs jautājums, piemēram, pandēmijas laiks ir parādījis, ka gluži sekmīgi var strādāt arī no mājām. Taču tam, kur atrodas Radio mītne, ir būtiska ietekme arī uz darba saturu un kvalitāti.
Radio tradicionāli ir bijis ātrākais un operatīvākais medijs, tādēļ mums ir svarīgi atrasties notikumu centrā, būt netālu no vietām, kur tiek pieņemti sabiedrībai svarīgi lēmumi. Latvijas Radio šajā ziņā ir būtiskas priekšrocības, jo pašlaik mēs esam ļoti tuvu Saeimas namam. Ja mūsu biroju pārceltu uz Ķengaragu, tas krietni apgrūtinātu darbu.
Tavu raidījumu sauc “Krustpunktā”, bet tev raksturīgais diskusijas vadīšanas stils nav uzbrūkošs. Latvijā dažiem žurnālistiem šķiet, ka saskarsmē ar amatpersonām viņiem kā sargsuņiem jāmetas virsū sarunas biedram, jāpiespiež viņš pie sienas, bet vai ar šādu agresīvu stilu netiek panākts pretējs efekts, jo klausītājam kļūst žēl sarunas biedra?
Ja esmu uzaicinājis cilvēku uz Radio studiju, tad patiešām vēlos viņu dzirdēt un saprast. Es nesaku, ka uzbrūkošais intervēšanas stils ir slikts, tam noteikti ir sava vieta. Taču jebkādam uzbrukumam ir jābalstās uz faktiem, nevis subjektīvām emocijām vai personisku nepatiku pret konkrēto cilvēku. Faktu savākšana un analīze prasa ļoti lielu darbu. Mans mīnuss ir tas, ka finansiālu iemeslu dēļ mēs “Krustpunktā” nevaram atļauties uzturēt veselu komandu, kas man palīdzētu sagatavoties intervijām. Ar visu jātiek galā man pašam. Tādēļ sacensībā ar Jāni Domburu es vienmēr būšu mazā brāļa lomā, jo aiz Dombura raidījumiem stāv spēcīga komanda. Bet tas atkal ir iemesls, kāpēc mediji pēc kāda laika atbrīvojas no Dombura, jo komandas uzturēšana prasa ievērojamus līdzekļus (gada sākumā portāls “Delfi” paziņoja par sadarbības pārtraukšanu ar Domburu. – Red.). Mediju vadība paskatās un nospriež: “Skat, tāds Tomsons pats tiek ar visu galā un izmaksā daudz lētāk nekā Domburs! Jātiek no viņa vaļā!” Un man par to ir ļoti žēl, jo mūsu sabiedrībai Domburs un viņam līdzīgie žurnālisti ir ārkārtīgi vajadzīgi.
Martā apritēs 20 gadu, kopš Ventspilī nežēlīgi tika noslepkavots 15 gadus vecs pusaudzis Artūrs Briedis. Par slepkavību notiesāja vairākus jauniešus, tu toreiz pētīji šo lietu un pieļāvi iespēju, ka viņi nav vainīgi. Vai sekoji tam, kas pēc tam notika ar šo lietu?
Kopš sprieduma pasludināšanas jau pagājis ilgs laiks; pēdējos gados neesmu aktīvi interesējies par šo lietu. Vienam no jauniešiem tika piespriests mūža ieslodzījums, tādēļ viņš, visticamāk, vēl ir cietumā, pārējie varētu būt izcietuši sodu un izkļuvuši brīvībā.
Šīs lietas pētīšana bija grūtākais darbs manā žurnālista karjerā; nezinu, vai vēlreiz būtu gatavs ko tādu uzņemties. Toreiz mans mērķis nebija pierādīt, ka apsūdzētie ir vainīgi vai nevainīgi; es norādīju uz būtiskām nepilnībām šīs lietas izmeklēšanā, ko apstiprināja neatkarīga ekspertīze. Iedziļinoties lietas izmeklēšanā, bija redzams, ka tā veikta ļoti pavirši. Skaidrs, ka noziegums nevarēja notikt tādā veidā, kā to apgalvoja izmeklētāji, bet es nezinu, kā tas patiesībā notika, tādēļ nevaru spriest par notiesāto vainu.
Vai klausītāju iecienītais “Brīvais mikrofons”, kas ir populāra tava raidījuma sastāvdaļa, tiešām atspoguļo tautas balsi, vai arī tas ir kas līdzīgs interneta komentāriem, kur izpaužas skaļāko un agresīvāko viedokļu paudēji, lai gan viņi ir tikai pāris procentu no kopējās auditorijas?
Nedomāju, ka “Brīvais mikrofons” jāuztver kā tautas balss, bet tas palīdz izcelt lietas un parādības, kas tobrīd uztrauc sabiedrību. Zvans uz “Brīvo mikrofonu” tomēr atšķiras no interneta komentāriem, jo šeit ir arī šova elementi: zvanītāja balss, tās intonācija, mana reakcija uz zvanu. Man kā vadītājam nepietiek pateikt “Paldies par zvanu!”; klausītājiem patīk, ja arī es reaģēju uz zvanītāja teikto. Gadu gaitā ir bijušas idejas, ka “Brīvo mikrofonu” vajadzētu pārveidot vai pat likvidēt, taču tas joprojām ir klausītāju iemīļots, un domāju, ka būs vēl ilgi.
Pagājušogad diezgan lielu rezonansi izraisīja tava saruna ar Amerikas latvieti Valdi Čirkstu, kurš pauda konservatīvus uzskatus, aizstāvēja Donaldu Trampu. Daudzi bija pārsteigti, ka Latvijas Radio atļāvies popularizēt šādu viedokli. Vai piekrīti, ka sabiedrisko mediju žurnālisti pārsvarā ir liberālo uzskatu piekritēji, bet tas nesakrīt ar lielu daļu sabiedrības, kam tuvāka ir konservatīvā ideoloģija?
Nekad nav bijis tā, ka man kāds norādītu, kurus cilvēkus drīkst aicināt uz interviju, bet kuri nebūtu vēlami. Žurnālistiem ir jāmācās uzklausīt dažādus viedokļus. Toreiz mūsu sarunas laikā Čirksts ne tik daudz izklāstīja konservatīvo ideoloģiju, cik izplatīja dažādas sazvērestības teorijas. Un viltus ziņas nav tas pats, kas konservatīvā ideoloģija. Kas attiecas uz šobrīd aktuālo jautājumu par grozījumiem Satversmē, es teiktu, ka medijiem ir jānodrošina iespēja, lai abas puses varētu paust savas domas.
Protams, žurnālistiem ir tiesības uz savu viedokli, viņi var iestāties par to, lai cilvēkiem ar citu seksuālo orientāciju būtu nodrošinātas līdzvērtīgas tiesības. Žurnālists nevar būt absolūti neitrāls, jo katram no mums ir savas vērtības un savs viedoklis, bet žurnālistu pienākums ir nodrošināt neitrālu diskusijas telpu.
Satversmes grozījumu projekts, kas stingri definētu ģimeni tikai un vienīgi kā vīrieša un sievietes savienību, ir izraisījis domstarpības arī tavā kristiešu kopienā, Septītās dienas adventistu baznīcā. Arī citviet pasaulē kristiešu nostāja pret viendzimuma attiecībām nav monolīta, piemēram, Zviedrijas luteriskā baznīca jau vairāk nekā desmit gadu svētī viendzimuma laulības. Kāds ir tavs viedoklis šajā jautājumā?
Baznīcas viedokli ir grūti nošķirt no sabiedrības viedokļa, jo baznīca ir daļa no sabiedrības. Man jau pirms kādiem 15 gadiem, kad Rīgā notika pirmais praids un baznīca pret to aktīvi protestēja, radās doma, ka šis konflikts baznīcai neko labu nenesīs. Pasaulē ir tik daudz netaisnības, pret ko baznīca varētu iestāties. Tādēļ es nesaprotu, kādēļ baznīca ar savu nostāju veicina sabiedrības šķelšanos, atbalsta procesus, kas vairo sāpes un neiecietību. Tas ir sliktākais, ko baznīca varētu darīt. Es saprotu, ka baznīcai ir ļoti grūti mainīt savu nostāju, kas tradicionāli bijusi ļoti noraidoša pret homoseksuālām attiecībām. Taču līdz ar to baznīca ir iekūlusies konfliktā, kas vēl gadu desmitiem vājinās tās vienotību.
Kristīgā baznīca balstās uz 2000 gadu vēsturi, tādēļ nav brīnums, ka tā ļoti turas pie tradīcijām un pretojas jebkādām izmaiņām, ko uztver kā apdraudējumu sabiedrības morālei.
Kristietības pamatā ir Jēzus mācība, bet pats Jēzus tik ļoti satricināja sava laika sabiedrību, ka viņu sodīja ar nāvi. Jēzus ar savu darbību nopostīja iepriekšējās tradīcijas un tolaik ierasto lietu kārtību. Šajā sabiedrībā sievietes bija pilnīgi beztiesiskas, viņu viedoklim nebija nekādas nozīmes, bet Jēzus uzklausīja sievietes, viņš nenovērsās pat no prostitūtas un ļāva viņai mazgāt Pestītāja kājas.
Kristus iestājās par cilvēkiem, ko pārējā sabiedrība nicināja. Diemžēl mūsdienu baznīcā joprojām ir daudz cilvēku, kas nav sapratuši un pieņēmuši šo Kristus vēstījumu.
Ar sievu Tatjanu iepazinies slimnīcā, kur abi ārstējāties no tuberkulozes. Sanāk gluži kā vācu romantiskā kino filmās, ko rāda brīvdienu vakaros. Vai tici, ka tas bija liktenis, kas jūs saveda kopā?
Es neesmu fatālists un nedomāju, ka katram no mums visā pasaulē ir tikai viena otrā pusīte, ko tad nu jāmēģina atrast. Mēs ar Tatjanu sajutām, ka mums ir kopīgs pamats, lai veidotu ģimeni, un domāju, ka tas ir izdevies, jo esam kopā jau vairāk nekā 25 gadus.
Tas, ka abi esat kristieši, droši vien atvieglo saprašanos? Diez vai tu varētu veidot attiecības ar sievieti, kas netic Dievam.
Tas nav viegli atbildams jautājums. Kad iepazinos ar Tatjanu, man bija svarīgi, lai mūs vienotu ticība. Bet, kā jau katrā ģimenē, arī mums ir gan kopīgi uzskati, gan atšķirības. Piemēram, es labprāt dotos pārgājienā ar nakšņošanu teltī, bet viņai tas neiet pie sirds. Neviens no mums nav ideāls, bet ir svarīgi, lai mums saskanētu domas par ģimenes pamatvērtībām. Es gribu dalīties savās domās un jūtās ar cilvēku, kas man ir tuvākais pasaulē.
Rudenī nosvinēji 50 gadu jubileju. Savu māju Garkalnē esi uzcēlis, kokus iestādījis, būsi izaudzinājis arī trīs brašus dēlus. Vai tev ir kāds mērķis, ko vēl gribētu sasniegt šajā dzīvē?
Es neesmu ļoti mērķtiecīgs cilvēks, un man tas patīk. (Smejas.) Mans mērķis ir būt noderīgam tik ilgi, cik tas būs iespējams. Pašlaik esmu vajadzīgs saviem bērniem, lai nodrošinātu viņiem pamatu tālākai dzīvei. Esmu vajadzīgs savai sievai, arī draugiem un darbabiedriem.
Es apzinos, ka vēl esmu tālu no pilnības, tādēļ visu atlikušo mūžu esmu gatavs mācīties un pilnveidoties. Un arī nāves brīdī būšu tikai jauna ceļa sākumā. Bet šobrīd es vēl izbaudu pilnveidošanās procesu. Jau kopš bērnības man vienmēr ir bijusi sajūta, ka rītdiena būs labāka par vakardienu. Arī tagad es ticu, ka mana dzīve attīstās uz labo pusi un nākotne būs vēl labāka. Rītdiena būs labāka par šodienu.
Cerēsim.
Nē, esmu pārliecināts, ka tā arī būs.
Aidis Tomsons
Dzimis 1970. gada 28. oktobrī
Mācījies Natālijas Draudziņas ģimnāzijā un Latvijas Universitātē
Ilggadējs Latvijas Radio žurnālists, vada raidījumu “Krustpunktā” un tā rubriku “Brīvais mikrofons”
Sabiedriski aktīvs kristietis, darbojas Septītās dienas adventistu draudzē
Paša spēkiem uzcēlis māju Garkalnē
Precējies, sieva Tatjana strādā bērnudārzā, trīs pusaudžu vecuma dēli Artis, Justs un Intars
