Dēmoni pašā izdzinējā 4
Kad Mārtiņš Luters 16. gadsimtā veica revolūciju arī eksorcisma praksē, proti, atteicās no visiem rituālajiem momentiem, izņemot lūgšanos (ko vispār izprata kā ārpusrituālu, tātad izteikti iekšēju procesu), viņš arī balstījās savos iekšējos priekšstatos par nelabo. Viņa izpratnē eksorcisma rituāls ar tam raksturīgo svinīgo zvērināšanu patiesībā tikai glaimo dēmona patmīlībai un lepnībai un tāpēc paradoksālā kārtā tikai nostiprina tā varu. Tāpēc Luters secina – atkal paradoksālā kārtā –, ka eksorcistam jāatsakās no… eksorcisma rituāla, viņa vienīgais ierocis lai paliek “lūgšanās un nicinājums”, jo, raugi, patiesībā nelabo izdzen ne jau eksorcists, bet gan pats Kristus – vienīgais patiesais eksorcists, un viņš to izdarīs tad, kad pats uzskatīs to par nepieciešamu.
Lutera eksorcismu apraksts apliecina, ka viņš pats gadījumos, kad nelīdz pirmais ierocis – lūgšanās, sekmīgi izmanto otro – nicinājumu. Reiz pie Lutera atvesta nelabā apsēsta meitene, un viņš, uzlicis tai uz galvas labo roku, sācis lūgties, vienlaikus skaidrojot apkārtējiem, ka lūgšanās turpināsies tik ilgi, “kamēr dievs mūs sadzirdēs”. Tomēr tēvreizes skaitīšana nelīdzēja, tāpēc Luters, uzskatot, ka šajā gadījumā lūgsnas tikai baro dēmona lepnību, pēkšņi atgrūda meitenīti un “iespēra viņai ar kāju”, protams, tajā mirklī viņā saskatot vien dēmona iemiesojumu, un tad sāka “šaušalīgi ņirgāties par nelabo”, lietojot izsmējīgus, nievīgus vārdus un apzīmējumus. Tas esot līdzējis.
Nenoliedzot dēmonu izdzīšanas nepieciešamību, protestanti eksorcismam kā rituālam pretnostatīja priekšstatu par iekšējo cīņu ar nelabo. Lutera sekotāji eksorcisma rituālu uzlūkoja jau kā vienu no buršanās paveidiem jeb, kā jau minēts, kā izdabāšanu dēmona patmīlībai. Īpašā pret eksorcistiem vērstā traktātā Hokers Osnaburgs apgalvo, ka svēto vārdu un lūgsnu izmantošana eksorcismā jau pašos pamatos uzskatāma par grēcīgu.
Kristietības demonoloģijas problemātikā ietvertā reflektivitāte – cilvēks taču visbeidzot dēmonu atklāj pats sevī – izpaužas arī attiecībā uz pašu eksorcistu, kuram tieši tāpat nākas vērsties pašam pie sevis, ārstēt pašam sevi. Tāda veida sižets vērojams jau Sulpīcija Severa dialogos, kur runa ir par kādu svēto, kurš tapis slavens ar spēju izdzīt nešķīsteņus, fiziski klāt nemaz neesot, kas gan radīja virkni problēmu viņam pašam. “Viņa dvēselē izplatījās slepena inde, un tāpēc tas, pēc kura pavēles dēmoni pameta svešus ķermeņus, nespēja pats sevi attīrīt no slepeniem nolūkiem un godkāres…”
Jebkurā gadījumā eksorcists neizbēgami vēršas pats pie sevis un ir spiests atklāt, ka vissarežģītākais uzdevums ir attīrīt pašam sevi. Un tad jau nav tālu arī līdz gluži mūsdienīgam jautājumam, sak, kas īsti ir dēmoni un kurā ķermenī vai kura galvā tie patiesībā ir ieperinājušies? Zinātniskais skatījums
Mūsdienu medicīna uzskata, ka apsēstība ir konkrēta psihiskās nelīdzsvarotības izpausme. Tā dēvētajiem apsēstajiem piemīt klasiski histērijas, maniakālā sindroma, psihozes, epilepsijas, šizofrēnijas vai personības dubultošanās simptomi.
Personības dalīšanās gadījumā 30% aptaujāto sevi uzskatīja par “dēmoniem”. Turklāt ir gluži konkrēta monomānijas (viens no paranojas paveidiem) forma, ko dēvē par demonomāniju jeb demonopātiju. Ar to sirgstošais pacients tic, ka viņu pārņēmis viens vai vairāki dēmoni.
Izdziedināšanu ar eksorcisma palīdzību mūsdienu zinātnieki skaidro kā placebo efektu un pašiedvesmu. Daudzi cilvēki, kuri uzskatīja sevi par apsēstiem, patiesībā smagi sirguši ar narcismu vai ļoti zemu pašvērtējumu un rīkojušies kā “dēmona apsēsti” nolūkā pievērst sev pastiprinātu uzmanību.
