Līgums ar nelabo 4
Eksorcista un dēmona pārrunās ļoti svarīgi bija vienoties par to, kad, kādos apstākļos un uz kurieni dēmons izies. Kāds viduslaiku eksorcists, pirms izdzen kādā aitu ganā ieperinājušos dēmonu, vispirms mēģina noskaidrot, kad tad dēmonam pašam labpatiktos pamest apsēstā ķermeni. Savukārt dēmons laipni paziņo, ka tas varot notikt tajā pašā dienā svētās Margaritas namā, taču tikai pēc tam, kad apsēstais, ar kura muti dēmons patlaban runā, uz svētās kapa izvems ogles gabalu, kā tas arī notiek.
Kādā citā gadījumā ieperinājušies dēmoni paši atzīstas, ka tiem jāpamet apsēstā ķermenis, ja to ienesīs svētās Agneses dievnamā. Taču, izrādās, tā ir viltība, jo, kad apsēsto pienes pie minētā dievnama, dēmoni tomēr nevēlas iziet un izraisa šaušalīgu ļembastu…
Jautājums, tieši kur izies dēmons, bija principiāls. Jo, pastāvot neprecīziem uzstādījumiem, dēmons varēja arī pamest tikai daļu ķermeņa un saglabāties, piemēram, rokā, rīklē un tamlīdzīgi. Tāpat tas varēja arī vēlāk atgriezties vietā, kuru pirms mirkļa pametis. Par ideāli paveiktu eksorcisma aktu uzskatīja darbību, kuras gaitā dēmons dodas tiešā ceļā uz elli, no kurienes, kā uzskatīja viduslaiku demonologi, tam jau vairs nebija lemts jebkad atgriezties uz zemes, jo, raugi, elle esot dēmonu ieslodzījuma vieta, kur tie sagaida savu pēdējo tiesu.
Taču bija ļoti grūti piespiest dēmonu iziet “tur, kur vajadzīgs”. Parasti tieši šajā punktā vienošanās process “buksējis” visnopietnāk, tieši par to bijusi visilgākā kaulēšanās. Heisterbahas Cezārijs “Dialogos par brīnumiem” vēsta par bruņinieku Albertu, kurš izdzen nelabo no divpadsmitgadīgas meitenes un izsaka viņam pārmetumus, sak, labāk būtu devies kopā ar mums uz bruņinieku turnīru un tur apliecinājis savu spēku, nekā apsēdis nevainīgu bērnu, kurš nav nekādi grēkojis. Bet dēmons nesatricināmi piedāvā atļaut tam pārceļot uz paša bruņinieka ķermeni, ko viņš noraida. Tad dēmons lūdz atļauju iemiesoties Alberta zirgā, tad vismaz šķēpā un tā tālāk. Visbeidzot Alberts atļauj dēmonam ieiet viņa “apmetnī”, taču ar nosacījumu, ka nešķīstais uz visiem laikiem pazudīs, kad bruņinieks to liks. Savukārt pats viltīgais bruņinieks to izmantojis, ilgus gadus sekmīgi cīnoties un uzvarot daudzos turnīros, kamēr beidzot tomēr pavēlējis nelabajam pamest brīnumaino apmetni, ko tas arī nekurnot izdarījis.
Kāds izdzenamais dēmons esot spītīgi vēlējies iziet laukā no apsēstā tikai pa eksorcista acīm, taču eksorcists esot turējies pie iepriekš stingri nolemtā plāna un piespiedis nelabo tomēr iziet pa citu ceļu. Beigu beigās tas nonācis gūstā īpašā traukā, ko tālredzīgais eksorcists laikus bija novietojis paredzētajā vietā…
