Dzīvā saruna ar dēmoniem 4
Magdeburgas hronikas vēsta par kādu vietējo eksorcistu, kurš izdzenamo dēmonu izmanto kā ziņu pienesēju un tieši no viņa uzzina par arhibīskapa Engelberta nāvi. Tāpat rīkojas arī kāds franču klostera abats, piespiežot dēmonu izstāstīt, kā veidojusies dzīve viņsaulē vairākiem viņa paziņām, kam, protams, nav nekādas saistības ar izpildāmo rituālu. Savukārt dēmons, daloties ar tā rīcībā esošo informāciju, vienlaikus ļaunā priekā paziņo arī par iztrūkumu abatijas kasē, norādot, ka nozagtā nauda atrodama pie kāda mūka, kurš piedalās eksorcisma seansā. Šis fakts ārkārtīgi apbēdina abatu…
Stāsti par dēmonu izdzīšanu veido savdabīgu literāro žanru, kam piemīt savi kanoni. Piemēram, eksorcista un dēmona dialogs parasti iesākas ar dēmona žēlabām, proti, tas bezgalīgi gaužas par to, ka nākas pamest apsēstā ķermeni. Dažkārt šajos stāstos dēmoni arī raud un lūdzas saudzību.
Taču bieži dialogam nepiemīt tik spēcīgi emocionālie toņi. Dēmons atturas no skaļas vaimanāšanas, taču allaž saistībā ar savu iziešanu izvirza noteiktas prasības. Nereti dēmons eksorcistam kaut ko ļoti viltīgi jautā un tad izdzinējam jāspēj atbildēt pareizi. Eksorcistam Apolonijam (?) dēmons jautā: kas ir Evaņģēlijā minētās avis un kas – āži? Apolonijs saprot viltību, tāpēc spēj sekmīgi izlavierēt, atbildot, sak, āži ir neticīgie, savukārt to, kas ir avis, zina tikai dievs. Dēmons jūtas satriekts par šādu “taisnprātīgu” atbildi, tāpēc paklausīgi atstāj apsēstā ķermeni.
Tikpat bieži senajos vēstījumos eksorcista un dēmona saruna ieplūst teoloģisko smalkumu apspriešanas gultnē. Bieži vien tieši šie dialogi apakstīti visrūpīgāk un ārkārtīgi niansēti, proti, sajūtams, ka vēlāk tie cenzoriskā rūpībā ir ļoti cītīgi rediģēti.
