Gan Zālamans, gan Jēzus 4
Seno jūdu vēsturnieks Josifs Flāvijs savos darbos apraksta eksorcismu, ko viņa tautietis Eliazārs īstenojis Romas imperatora Vespasiāna klātbūtnē. Eksorcists pielicis pie dēmonu apsēstā nāsīm maģisko gredzenu un, nolasot buramvārdus, kuros dāsni pieminēts valdnieks Zālamans, izvilcis caur šīm nāsīm dēmonu laukā. Apsēstais nokritis zemē, savukārt Eliazārs, lai apliecinātu, ka dēmons patiešām dabūts laukā, licis tam apgāzt trauku ar ūdeni, ko tas arī paklausīgi izdarījis.
Pirmais kristiešu eksorcists bija pats Jēzus Kristus. Kāda no leģendām par viņa gaitām vēsta, ka reiz viņš no apsēstā esot izdzinis laukā “veselu leģionu” nešķīsto garu, kuri tūlīt pat ielavījušies cūkās un kopā ar tām iemetušies jūrā. Tam katrā ziņā vajadzēja būt aizkustinošam skatam. Savukārt citā reizē viņš paveicis kaut ko gluži pretēju, proti, piespiedis nelabo iemājot sava drauga Jūdas ķermenī, pasniedzot Jūdam gabaliņu maizes. Jāpiebilst, nākamie kristiešu eksorcisti savos nelabā izdzīšanas seansos piesauca arī jaunavu Mariju, kuru savā praksē pēc Jēzus uztvēra kā nākamo augstāko dievību.
Eksorcisma rituāla ilgums varēja būt ļoti dažāds: dažkārt dēmons apsēsto pameta jau uzreiz, taču citkārt izdzīšana ieilgusi un, kā vēsta hronikas, varējusi turpināties pat vairākus gadus. Pēc eksorcisma veikšanas apsēstais parasti “pamiris nokrīt zemē”, turklāt dažkārt patiešām nomirst. 10. gadsimta Īrijas avotā “Svētā Brendana kuģojumi” uzzinām, ka viens no svētās personas pavadoņiem, viņā iemitinājušos dēmonu sakūdīts, kaut ko nozog. Svētais izdzen nelabo laukā, kur tam jānostājas visu klātesošo priekšā, bet nelaimīgais mūks acumirklī mirst un viņa dvēseli paņem eņģeļi.
Par dēmonu izdzīšanas līdzekli parasti kalpo lūgšanas, kā arī dažādas relikvijas. Viduslaiku leģenda par svēto gaitām vēsta, ka izdevies nelabo izdzīt ar kāda svētā Vinsenta nogrieztās bārdas rugājiem, kas ietīti kaklautā. Tāpat par eksorcisma ieroci varēja noderēt jebkura svētā kapenes, kuru tuvums piespiežot dēmonus ātri ņemt kājas pār pleciem. “Svētā Pētera dzīvē” vēstīts par kādu dēmonu nomocītu meiteni, kura vērsusies pie svētā vīra pēc palīdzības, taču viņš jaunieti delikāti noraidījis īstenā kristietiskās laipnības manierē, sakot: “Tici, meita, neizsamisti gan, patlaban es nevaru tev dot to, ko tu vēlies, bet pienāks diena, kad tu saņemsi vēlamo.” Kad svētajam Pēterim bija jāmirst, meitene, joprojām atceroties viņai doto solījumu, ieradusies pie viņa kapa, kur tad beidzot arī atbrīvota no nešpetnajiem dēmoniem.
