Nešķīstais, atkāpies! 1
Eksorcisms ir grieķu termins, kas apzīmē buršanu, nozvērināšnu un dēmona vai vienlaikus vairāku dēmonu izdzīšanu no apsēstā ķermeņa, kas var būt ne tikai cilvēks, bet arī dzīvnieks un pat nedzīvi priekšmeti. Piemēram, kādā 15. gadsimta gleznā attēloti Marija Magdalēna un Jānis Kristītājs, kurš “izdzen” indi no vīna kausa (inde lien laukā čūskas veidā…).
Vissenākie zināmie eksorcismi, dēvēti par “ūdens (attiecīgi arī eļļas, sāls un tamlīdzīgi) eksorcismu”, arī bijuši vērsti uz iepriekšēju konkrētās substances attīrīšanu, lai vēlāk to varētu izmantot rituāli sakrālajiem nolūkiem. Saglabājušies daudzi seno eksorcismu teksti un rituālu apraksti. Tajos galvenokārt runa ir par spēku, kāds “Dievam tam Kungam piemīt pār dēmoniem”, jo eksorcisma akta beigās nelabajam katrā ziņā jāatstāj ķermenis.
Īpaši aktīvs šajā ziņā bijis kristietiskās māņticības, tumsonības un asiņainās izrēķināšanās pārpilnais viduslaiku periods.
Vēstules nelabajam
Senatnes teksti skaidri norāda, ka eksorcismu – tāpat kā vispār cīņu ar nelabo – iedomājās telpiskās kategorijās, proti, nelabais bija jāizdzen no kādas teritorijas, kas tam nepieder, un tam jāatbrīvo ķermeņa trauks, lai tajā varētu iemājot dievs.
Eksorcisma rituāls bija atkarīgs no cietēja apsēstības pakāpes. Vieglākajos gadījumos, kad runa bija par dēmona ļaunprātību izraisītu vājumu, pietika ar vienkāršu svētīšanu, un šajā gadījumā eksorcisms izpaudās kā parasta lūgšanās par atveseļošanos. Eksorcismu šā vārda īstajā nozīmē uzsāka tad, kad dēmons jau bija pilnībā pārņēmis savā varā cietēja ķermeni. Eksorcists uzskatīja, ka spēj uzturēt dialogu ar pašu dēmonu.
Tiesa, eksorcismu lietoja ne tikai saistībā ar apsēstajiem. Romas katoļu baznīcā eksorcisms bija arī neatņemama kristīšanas ceremonijas sastāvdaļa. Valdīja uzskats, ka kristīšanas ceremonija neofītu ne tikai piesaista Kristus baznīcai, bet vienlaikus arī izdzen no viņa dvēseles tur mītošo permanento nelabo, automātiski nomainot to ar Jēzus Kristus konstrukciju.
Eksorcisma tekstu ne gluži vienmēr izrunāja skaļi, un ne vienmēr arī bija nepieciešams rituālais pavadījums, jo valdīja uzskats par īpašo iedarbīgumu, kāds ir rakstiskajiem eksorcismiem, kurus varēja vienkārši uzkārt apsēstajam kaklā. Tiesa, šo paņēmienu par īpaši drošu gan neuzskatīja. Gallu hronikās vēstīts par kādu meiteni, kuru nomocījis īpaši negants dēmons un kurai kaklā uzkārti daudzi eksorcisma teksti. Taču nelabais ne tikai nav vēlējies no viņas nākt laukā, bet vēl arī izsmējīgi teicis vienam no šā pasākuma dalībniekiem, sak, tu jau vari uzkraut kaut vai visu Aleksandrijas manuskriptu smagumu, vienalga nespēsi mani izdzīt laukā no trauka (vasculum), ko esmu sev ieguvis, kamēr nenāks kāda spēcīgāka pavēle…
Vēl senie nelabā izdzinēji rakstīja eksorcisma vēstules, kurās dieva vārdā pašpārliecināti pavēlēja dēmonam pamest apsēsto ķermeni, piesaucot visus zināmos svētos visās iespējamās kombinācijās, turklāt piekodinot to darīt ātri un nesāpīgi. Esot bijuši dažādi gadījumi: tādi, kuros nelabais bramanīgi “lecas” pretim, kā arī tādi, kad tas pat nenogaida, kamēr vēstneši ar attiecīgo rakstu darbu nonāks līdz viņiem.
Gan Zālamans, gan Jēzus
Vēsturiski pieņemts valdnieku Zālamanu uzskatīt par dēmonu savaldīšanas mākslas izgudrotāju, kurš atbilstoši seno jūdu leģendām pārvaldījis dēmonus šedimu, ruhinu un lilinu, piespiežot tos pat dejot savā priekšā. Pētnieki uzskata, ka tieši Zālamans izgudrojis “ļauno garu noburšanas zinātni”. Izmantota arī īpaša kvēpināšana, kas kā dēmonu izdzīšanas metode aprakstīta Bībelē.
Seno jūdu vēsturnieks Josifs Flāvijs savos darbos apraksta eksorcismu, ko viņa tautietis Eliazārs īstenojis Romas imperatora Vespasiāna klātbūtnē. Eksorcists pielicis pie dēmonu apsēstā nāsīm maģisko gredzenu un, nolasot buramvārdus, kuros dāsni pieminēts valdnieks Zālamans, izvilcis caur šīm nāsīm dēmonu laukā. Apsēstais nokritis zemē, savukārt Eliazārs, lai apliecinātu, ka dēmons patiešām dabūts laukā, licis tam apgāzt trauku ar ūdeni, ko tas arī paklausīgi izdarījis.
Pirmais kristiešu eksorcists bija pats Jēzus Kristus. Kāda no leģendām par viņa gaitām vēsta, ka reiz viņš no apsēstā esot izdzinis laukā “veselu leģionu” nešķīsto garu, kuri tūlīt pat ielavījušies cūkās un kopā ar tām iemetušies jūrā. Tam katrā ziņā vajadzēja būt aizkustinošam skatam. Savukārt citā reizē viņš paveicis kaut ko gluži pretēju, proti, piespiedis nelabo iemājot sava drauga Jūdas ķermenī, pasniedzot Jūdam gabaliņu maizes. Jāpiebilst, nākamie kristiešu eksorcisti savos nelabā izdzīšanas seansos piesauca arī jaunavu Mariju, kuru savā praksē pēc Jēzus uztvēra kā nākamo augstāko dievību.
Eksorcisma rituāla ilgums varēja būt ļoti dažāds: dažkārt dēmons apsēsto pameta jau uzreiz, taču citkārt izdzīšana ieilgusi un, kā vēsta hronikas, varējusi turpināties pat vairākus gadus. Pēc eksorcisma veikšanas apsēstais parasti “pamiris nokrīt zemē”, turklāt dažkārt patiešām nomirst. 10. gadsimta Īrijas avotā “Svētā Brendana kuģojumi” uzzinām, ka viens no svētās personas pavadoņiem, viņā iemitinājušos dēmonu sakūdīts, kaut ko nozog. Svētais izdzen nelabo laukā, kur tam jānostājas visu klātesošo priekšā, bet nelaimīgais mūks acumirklī mirst un viņa dvēseli paņem eņģeļi.
Par dēmonu izdzīšanas līdzekli parasti kalpo lūgšanas, kā arī dažādas relikvijas. Viduslaiku leģenda par svēto gaitām vēsta, ka izdevies nelabo izdzīt ar kāda svētā Vinsenta nogrieztās bārdas rugājiem, kas ietīti kaklautā. Tāpat par eksorcisma ieroci varēja noderēt jebkura svētā kapenes, kuru tuvums piespiežot dēmonus ātri ņemt kājas pār pleciem. “Svētā Pētera dzīvē” vēstīts par kādu dēmonu nomocītu meiteni, kura vērsusies pie svētā vīra pēc palīdzības, taču viņš jaunieti delikāti noraidījis īstenā kristietiskās laipnības manierē, sakot: “Tici, meita, neizsamisti gan, patlaban es nevaru tev dot to, ko tu vēlies, bet pienāks diena, kad tu saņemsi vēlamo.” Kad svētajam Pēterim bija jāmirst, meitene, joprojām atceroties viņai doto solījumu, ieradusies pie viņa kapa, kur tad beidzot arī atbrīvota no nešpetnajiem dēmoniem.
Dzīvā saruna ar dēmoniem
Bieži gadoties tā, ka nelabā izdzīšana pārvēršas komunikācijā ar dēmonu, un šāds eksorcista un izdzenamā dialogs var būt visnotaļ vērienīgs. Dialoga laikā top abpusēji pieņemams līgums, turklāt dēmons vienlaikus bieži mēdz sīkumaini kaulēties, savukārt eksorcists (īpaši naivās ievirzes leģendās) allaž cenšas izdzenamā dēmona iepazīšanu izmantot savās interesēs, piemēram, uzzinot no tā kaut ko par sava mirušā paziņas aizkapa dzīvi un tamlīdzīgi.
Magdeburgas hronikas vēsta par kādu vietējo eksorcistu, kurš izdzenamo dēmonu izmanto kā ziņu pienesēju un tieši no viņa uzzina par arhibīskapa Engelberta nāvi. Tāpat rīkojas arī kāds franču klostera abats, piespiežot dēmonu izstāstīt, kā veidojusies dzīve viņsaulē vairākiem viņa paziņām, kam, protams, nav nekādas saistības ar izpildāmo rituālu. Savukārt dēmons, daloties ar tā rīcībā esošo informāciju, vienlaikus ļaunā priekā paziņo arī par iztrūkumu abatijas kasē, norādot, ka nozagtā nauda atrodama pie kāda mūka, kurš piedalās eksorcisma seansā. Šis fakts ārkārtīgi apbēdina abatu…
Stāsti par dēmonu izdzīšanu veido savdabīgu literāro žanru, kam piemīt savi kanoni. Piemēram, eksorcista un dēmona dialogs parasti iesākas ar dēmona žēlabām, proti, tas bezgalīgi gaužas par to, ka nākas pamest apsēstā ķermeni. Dažkārt šajos stāstos dēmoni arī raud un lūdzas saudzību.
Taču bieži dialogam nepiemīt tik spēcīgi emocionālie toņi. Dēmons atturas no skaļas vaimanāšanas, taču allaž saistībā ar savu iziešanu izvirza noteiktas prasības. Nereti dēmons eksorcistam kaut ko ļoti viltīgi jautā un tad izdzinējam jāspēj atbildēt pareizi. Eksorcistam Apolonijam (?) dēmons jautā: kas ir Evaņģēlijā minētās avis un kas – āži? Apolonijs saprot viltību, tāpēc spēj sekmīgi izlavierēt, atbildot, sak, āži ir neticīgie, savukārt to, kas ir avis, zina tikai dievs. Dēmons jūtas satriekts par šādu “taisnprātīgu” atbildi, tāpēc paklausīgi atstāj apsēstā ķermeni.
Tikpat bieži senajos vēstījumos eksorcista un dēmona saruna ieplūst teoloģisko smalkumu apspriešanas gultnē. Bieži vien tieši šie dialogi apakstīti visrūpīgāk un ārkārtīgi niansēti, proti, sajūtams, ka vēlāk tie cenzoriskā rūpībā ir ļoti cītīgi rediģēti.
Līgums ar nelabo
Eksorcista un dēmona pārrunās ļoti svarīgi bija vienoties par to, kad, kādos apstākļos un uz kurieni dēmons izies. Kāds viduslaiku eksorcists, pirms izdzen kādā aitu ganā ieperinājušos dēmonu, vispirms mēģina noskaidrot, kad tad dēmonam pašam labpatiktos pamest apsēstā ķermeni. Savukārt dēmons laipni paziņo, ka tas varot notikt tajā pašā dienā svētās Margaritas namā, taču tikai pēc tam, kad apsēstais, ar kura muti dēmons patlaban runā, uz svētās kapa izvems ogles gabalu, kā tas arī notiek.
Kādā citā gadījumā ieperinājušies dēmoni paši atzīstas, ka tiem jāpamet apsēstā ķermenis, ja to ienesīs svētās Agneses dievnamā. Taču, izrādās, tā ir viltība, jo, kad apsēsto pienes pie minētā dievnama, dēmoni tomēr nevēlas iziet un izraisa šaušalīgu ļembastu…
Jautājums, tieši kur izies dēmons, bija principiāls. Jo, pastāvot neprecīziem uzstādījumiem, dēmons varēja arī pamest tikai daļu ķermeņa un saglabāties, piemēram, rokā, rīklē un tamlīdzīgi. Tāpat tas varēja arī vēlāk atgriezties vietā, kuru pirms mirkļa pametis. Par ideāli paveiktu eksorcisma aktu uzskatīja darbību, kuras gaitā dēmons dodas tiešā ceļā uz elli, no kurienes, kā uzskatīja viduslaiku demonologi, tam jau vairs nebija lemts jebkad atgriezties uz zemes, jo, raugi, elle esot dēmonu ieslodzījuma vieta, kur tie sagaida savu pēdējo tiesu.
Taču bija ļoti grūti piespiest dēmonu iziet “tur, kur vajadzīgs”. Parasti tieši šajā punktā vienošanās process “buksējis” visnopietnāk, tieši par to bijusi visilgākā kaulēšanās. Heisterbahas Cezārijs “Dialogos par brīnumiem” vēsta par bruņinieku Albertu, kurš izdzen nelabo no divpadsmitgadīgas meitenes un izsaka viņam pārmetumus, sak, labāk būtu devies kopā ar mums uz bruņinieku turnīru un tur apliecinājis savu spēku, nekā apsēdis nevainīgu bērnu, kurš nav nekādi grēkojis. Bet dēmons nesatricināmi piedāvā atļaut tam pārceļot uz paša bruņinieka ķermeni, ko viņš noraida. Tad dēmons lūdz atļauju iemiesoties Alberta zirgā, tad vismaz šķēpā un tā tālāk. Visbeidzot Alberts atļauj dēmonam ieiet viņa “apmetnī”, taču ar nosacījumu, ka nešķīstais uz visiem laikiem pazudīs, kad bruņinieks to liks. Savukārt pats viltīgais bruņinieks to izmantojis, ilgus gadus sekmīgi cīnoties un uzvarot daudzos turnīros, kamēr beidzot tomēr pavēlējis nelabajam pamest brīnumaino apmetni, ko tas arī nekurnot izdarījis.
Kāds izdzenamais dēmons esot spītīgi vēlējies iziet laukā no apsēstā tikai pa eksorcista acīm, taču eksorcists esot turējies pie iepriekš stingri nolemtā plāna un piespiedis nelabo tomēr iziet pa citu ceļu. Beigu beigās tas nonācis gūstā īpašā traukā, ko tālredzīgais eksorcists laikus bija novietojis paredzētajā vietā…
Dēmoni pašā izdzinējā
Viduslaikos eksorcisma rituāls, arī neskatoties uz to, ka bija precīzi izstrādāts, ļoti bieži tomēr ietvēra personīgos apstākļus, ko noteica gan paša eksorcista priekšstati par nelabā īpašībām, gan arī tās dažkārt ārkārtīgi dīvainās “attiecības”, kas viņam veidojās ar konkrēto dēmonu.
Kad Mārtiņš Luters 16. gadsimtā veica revolūciju arī eksorcisma praksē, proti, atteicās no visiem rituālajiem momentiem, izņemot lūgšanos (ko vispār izprata kā ārpusrituālu, tātad izteikti iekšēju procesu), viņš arī balstījās savos iekšējos priekšstatos par nelabo. Viņa izpratnē eksorcisma rituāls ar tam raksturīgo svinīgo zvērināšanu patiesībā tikai glaimo dēmona patmīlībai un lepnībai un tāpēc paradoksālā kārtā tikai nostiprina tā varu. Tāpēc Luters secina – atkal paradoksālā kārtā –, ka eksorcistam jāatsakās no… eksorcisma rituāla, viņa vienīgais ierocis lai paliek “lūgšanās un nicinājums”, jo, raugi, patiesībā nelabo izdzen ne jau eksorcists, bet gan pats Kristus – vienīgais patiesais eksorcists, un viņš to izdarīs tad, kad pats uzskatīs to par nepieciešamu.
Lutera eksorcismu apraksts apliecina, ka viņš pats gadījumos, kad nelīdz pirmais ierocis – lūgšanās, sekmīgi izmanto otro – nicinājumu. Reiz pie Lutera atvesta nelabā apsēsta meitene, un viņš, uzlicis tai uz galvas labo roku, sācis lūgties, vienlaikus skaidrojot apkārtējiem, ka lūgšanās turpināsies tik ilgi, “kamēr dievs mūs sadzirdēs”. Tomēr tēvreizes skaitīšana nelīdzēja, tāpēc Luters, uzskatot, ka šajā gadījumā lūgsnas tikai baro dēmona lepnību, pēkšņi atgrūda meitenīti un “iespēra viņai ar kāju”, protams, tajā mirklī viņā saskatot vien dēmona iemiesojumu, un tad sāka “šaušalīgi ņirgāties par nelabo”, lietojot izsmējīgus, nievīgus vārdus un apzīmējumus. Tas esot līdzējis.
Nenoliedzot dēmonu izdzīšanas nepieciešamību, protestanti eksorcismam kā rituālam pretnostatīja priekšstatu par iekšējo cīņu ar nelabo. Lutera sekotāji eksorcisma rituālu uzlūkoja jau kā vienu no buršanās paveidiem jeb, kā jau minēts, kā izdabāšanu dēmona patmīlībai. Īpašā pret eksorcistiem vērstā traktātā Hokers Osnaburgs apgalvo, ka svēto vārdu un lūgsnu izmantošana eksorcismā jau pašos pamatos uzskatāma par grēcīgu.
Kristietības demonoloģijas problemātikā ietvertā reflektivitāte – cilvēks taču visbeidzot dēmonu atklāj pats sevī – izpaužas arī attiecībā uz pašu eksorcistu, kuram tieši tāpat nākas vērsties pašam pie sevis, ārstēt pašam sevi. Tāda veida sižets vērojams jau Sulpīcija Severa dialogos, kur runa ir par kādu svēto, kurš tapis slavens ar spēju izdzīt nešķīsteņus, fiziski klāt nemaz neesot, kas gan radīja virkni problēmu viņam pašam. “Viņa dvēselē izplatījās slepena inde, un tāpēc tas, pēc kura pavēles dēmoni pameta svešus ķermeņus, nespēja pats sevi attīrīt no slepeniem nolūkiem un godkāres…”
Jebkurā gadījumā eksorcists neizbēgami vēršas pats pie sevis un ir spiests atklāt, ka vissarežģītākais uzdevums ir attīrīt pašam sevi. Un tad jau nav tālu arī līdz gluži mūsdienīgam jautājumam, sak, kas īsti ir dēmoni un kurā ķermenī vai kura galvā tie patiesībā ir ieperinājušies? Zinātniskais skatījums
Mūsdienu medicīna uzskata, ka apsēstība ir konkrēta psihiskās nelīdzsvarotības izpausme. Tā dēvētajiem apsēstajiem piemīt klasiski histērijas, maniakālā sindroma, psihozes, epilepsijas, šizofrēnijas vai personības dubultošanās simptomi.
Personības dalīšanās gadījumā 30% aptaujāto sevi uzskatīja par “dēmoniem”. Turklāt ir gluži konkrēta monomānijas (viens no paranojas paveidiem) forma, ko dēvē par demonomāniju jeb demonopātiju. Ar to sirgstošais pacients tic, ka viņu pārņēmis viens vai vairāki dēmoni.
Izdziedināšanu ar eksorcisma palīdzību mūsdienu zinātnieki skaidro kā placebo efektu un pašiedvesmu. Daudzi cilvēki, kuri uzskatīja sevi par apsēstiem, patiesībā smagi sirguši ar narcismu vai ļoti zemu pašvērtējumu un rīkojušies kā “dēmona apsēsti” nolūkā pievērst sev pastiprinātu uzmanību.
Eksorcisms citās reliģijās
Reformāti un radikālās Reformācijas baznīcas atteicās no mācības par eksorcismu. Racionālisma ietekmē apsēstība ar dēmoniem vairs nebija populāra ne luterāņu, ne arī anglikāņu baznīcās.
Savukārt katoļu baznīca arī mūsdienās turpina sagatavot profesionālus eksorcistus “visaugstākajā” līmenī, apmācot tos Athenaeum Pontificium Regina Apostolorum universitātē.
Islāmā eksorcismu kā parādību pazīst saistībā ar “džina izdzīšanu” un attiecīgais rituāls ir ļoti līdzīgs kristiešu procedūrām.
Jūdaismā saglabājusies dibuka izdzīšanas tradīcija. Dibuks ir noziedznieka vai bezgoža dvēsele, kas nespēj pamest Zemi, tāpēc spiesta iemiesoties citā cilvēkā. Dibuka izdzīšanu veic cadiks (taisnprātīgais) 10 pilngadīgu ebreju vīriešu jeb tā dēvētā minjana klātbūtnē. Izdzīšanu pavada skaļa šofāru (taure, izgatavota no auna raga) pūšana un lūgsnu skaitīšana.