Neskartas dabas vairs nav, taču ir vietas Latvijā, kur mazāk jūtama cilvēku ietekme 1
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vietnē “www.latvia.eu” Latvija raksturota šādi: “Milzīgās savvaļas dabas platības padara Latviju par vienu no zaļākajām valstīm pasaulē, zemi, kurā tikai pusi teritorijas neklāj biezi meži. Valstī ir viena no pasaulē retākajām ekosistēmām, kuru lielākoties nav skārusi civilizācija. Latvijas neskartā daba ir bagāta un daudzveidīga – plašos līdzenumus starp jūru, ezeriem un neskaitāmām upēm grezno atsevišķi pauguri. Unikālo ainavas mozaīku veido stalti meži, plaši purvi, pļavas, birzis un dārzi. Latvija atgādina dabas rezervātu, kurā izkaisītas urbanizētas, modernas un eiropeiskas saliņas.”
Skaisti teikts, bet kā ir patiesībā? Vai to, kas mums šobrīd liekas neskarts, pirms vairākiem gadsimtiem jau nav ietekmējuši cilvēki?
Nekā neskarta vairs nav
“Mums jautājums par neskarto dabu jāskata planetārā mērogā, jo nekur pasaulē, arī Latvijā, vairs nav atrodama cilvēku pilnīgi neskarta daba. Pat okeānu dzelme, Antarktīda, visdziļākās alas ir tieši vai netieši (ar piesārņojumu) cilvēku darbības skartas, tādēļ būtu jārunā par mazāk skartām dabas teritorijām,” uzskata vides eksperts Juris Smaļinskis.
Latvijā viņš par tādām vietām vispirms nosauktu dabas rezervātus, kur cilvēku darbība ir ierobežota un saglabāti dabas etaloni, piemēram, Moricsalu, Teiču purvu, Grīņu un Krustkalnu rezervātus.
“Vēl mazāk skartas teritorijas meklējamas bezceļu apvidos ar apgrūtinātu masveida piekļuvi un daudzajos tautsaimniecībā neizmantotajos mežu un purvu masīvos, kurus gan savulaik skārusi meliorācija. Pateicoties stāvajam reljefam, mazāk skartas ir arī dziļās gravas, tostarp Nurmižu dabas rezervātā Gaujas Nacionālajā parkā, kuru to apmeklēšana iespējama vien ar speciālu atļauju zinātniskā darba veikšanai.
Kaut gan turpat līdzās Gaujas senlejas smilšakmens atsegumos redzam gan simtgadīgus, gan pavisam nesen iegravētus uzrakstus, kas apliecina – šad tad cilvēki te tomēr ieklīst un sarežģītais reljefs neattur viņus no dabu degradējošas uzvedības,” tā Smaļinskis.
Arī pati daba mēdz izdarīt savas korekcijas, izskalojot iežus upju krastos un nograujot stāvkrastus jūras malā, kas lielā mērā ir sekas cilvēku darbībai, izjaucot dabisko hidroloģisko režīmu.
Jāņem vērā, ka Latvijai pāri gājuši vairāki kari, kuru cirstās brūces daba ir veiksmīgi sadziedējusi, militārās darbības atliekas atstājot zemzemes kultūrslānī.
“Pilnīgi neskartu Latvijas ainavu redzēja tikai pirmie mednieki un zvejnieki, kas te ieradās pēc ledāja atkāpšanās pirms desmit, divpadsmit tūkstošiem gadu un apmetās senākajās apmetnēs pie Burtnieku un Lubāna ezeriem vai Laukskolas apmetnē, kas tagad ir noslīcināta Rīgas HES ūdenskrātuves dibenā.
Jau tad, kad viņi bija beiguši klejojumus un apmetās uz dzīvi Latvijas teritorijā, sākās dabas ietekmēšana, vācot augus, būvējot savas mītnes un iekopjot nelielus tīrumus.
Vēstures pētnieki apgalvo, ka Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidū esošās ozolu pļavas esot bronzas laikmeta cilvēku veidotās ainavas, šajā procesā piedaloties arī pirmajiem pieradinātajiem mājlopiem, kuri noēda zāli un nograuza krūmus,” atgādina J. Smaļinskis.
Teiču purvs – lielākais un neskartākais Baltijā
Teiču dabas rezervāta statuss ļauj aizsargāt lielāko sūnu purvu Baltijas valstīs. 19 779 hektāru platībā ir izveidotas vairākas aizsardzības zonas no stingrā režīma līdz buferzonai, kur iespējama arī saskaņota saimnieciskā darbība.
“Faktiski dabā pilnīgi neskartu vietu nav, taču rezervāts ir tā vieta, kur samērā maz jūtama cilvēku darbības ietekme. Rezervātā nav daudz apdzīvotu viensētu, un lielākais apdraudējums purva ekosistēmai varētu būt nelikumīga teritorijas apmeklēšana, ogošana, sēņošana un makšķerēšana,” spriež DAP Latgales reģionālās administrācijas Dabas aizsardzības daļas atļauju un izvērtējumu sektora vadītājs Guntis Akmentiņš.
Teiču purva apmeklēšanai priekšroka tiek dota vietējiem iedzīvotājiem, atļaujas izsniedzot septembrī uz dzērveņu lasīšanas laiku.
“Citi apmeklējumi netiek atļauti, izņemot līdz 15 cilvēkiem lielas tūristu grupas, kas, iepriekš piesakoties, gida pavadībā var iepazīt purva ekosistēmu ap trīs kilometru garā dēļu laipu takā rezervāta malā, lai iespējami mazāk ietekmētu dabas vērtības.”
Teiču dabas rezervātā ietilpst ne tikai purvs, bet arī apkārtējie meži un minerālzemes saliņas, no kurām lielākā ir Siksala – apdzīvota jau kopš Krievijas cara Pētera I laikiem, kad te sākuši dzīvot no cara patvaļas bēgošie vecticībnieki. “Tolaik viņi apmetās arī citās nomaļās vietās ap purvu, saimniekoja un vāca dabas veltes.
Šobrīd gan Siksala ir nosacīti neapdzīvota – palikušas vien divas trīs mājas, kurās palaikam, pārsvarā vasarās, parādās vecticībnieku pēcteči.
Teiču dabas rezervāta likums pieļauj šeit dzīvojošajiem ogot, sēņot un makšķerēt, taču tā ir tikai viņu privilēģija,” skaidro G. Akmentiņš. Viņš uzskata, lai iespējami mazskartu dabu saglabātu nākamajām paaudzēm, sabiedrība jāizglīto, veidojot labāku izpratni par to, kādēļ pastāv dabas liegumi un ierobežojumi.
“Runa ir par ekoloģisko sapratni. Dabā viss ir vienots, un arī cilvēks ir viens no dabas elementiem, daļa no veseluma. Izjaucot līdzsvaru, agri vai vēlu tas mums atspēlēsies, jo iekļaujamies kopīgajā dabas procesu ķēdītē. Piemēram, izvācot trupējošos un sausos kokus no meža, tiek izslēgts no aprites noteikts organismu kopums – kukaiņi, citi bezmugurkaulnieki, atsevišķas sūnu un ķērpju sugas, kuras var attīstīties tikai satrupējušā koksnē.”
Lai cilvēkus atturētu no dabas aizsardzības režīma pārkāpumiem, privātpersonām tiek piemēroti administratīvie sodi no 30 līdz pat 1000 eiro, taču to apjoms tiek izvērtēts katrā konkrētajā situācijā, jo pašlaik spēkā esošais Administratīvā procesa likums nosaka, ka maznozīmīga pārkāpuma gadījumā kā sodu var piemērot arī brīdinājumu.
Lubāna mitrājs – ūdensputniem nozīmīga vieta
Vienīgais starptautiskais vides aizsardzības līgums, kas veltīts kādai noteiktai ekosistēmai, ir Ramsāres jeb Mitrāju konvencija, parakstīta 1971. gadā Irānas pilsētā Ramsārē. Mitrāji saskaņā ar tās 1. pantu ir palienes, zāļu un kūdras purvi vai ūdeņu platības – dabiskas vai mākslīgas, pastāvīgas vai pārplūstošas, kurās ir stāvošs vai tekošs ūdens, saldūdens, iesāļš vai sāļš ūdens, tostarp jūras akvatorijas, kuru dziļums bēguma laikā nepārsniedz sešus metrus.
Latvijā ir sešas Ramsāres vietas: Ķemeru Nacionālais parks, Engures ezers, Teiču un Pelečāres purvi, Ziemeļu purvi, Papes mitrāju komplekss un Lubāna mitrāju komplekss.
Dabas liegums “Lubāna mitrājs” dibināts 2009. gadā un ir lielākais iekšzemes mitrājs Latvijā, apvienojot 12 dabas liegumus ar kopējo platību 51 344 hektāru. No bioloģiskās daudzveidības viedokļa tā ir unikāla vieta ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā mērogā – te reģistrētas vairāk nekā 257 putnu sugas, no kurām 51 ir ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā un 190 sugas te arī ligzdo.
Atšķirībā no Teiču purva apmeklēt mitrāju nevienam nav liegts. Tieši otrādi – ir izveidots Lubāna mitrāja informācijas centrs, kas piedāvā ekskursijas gan skolu audzēkņiem, gan citiem interesentiem. Tiem, kuri vēlas padziļināti iepazīt mitrāju, tiek organizēti pārgājieni, izrādot dabas vērtības.
“Mitrāja centrā ir Lubāna ezers – lielākais Latvijā (~ 80 km²) –, kas ir iedambēts, lai pavasaros neapplūdinātu apkaimē esošās lauksaimniecības zemes.
Tomēr mitrājs, neskatoties uz kādreizējo cilvēku iejaukšanos (dambja būvi, kanālu rakšanu, meliorāciju), ir viena no mūsu valsts neskartākajām dabas teritorijām.
Te nav tādu vietu, kur būtu stingri aizliegts atrasties cilvēkiem, bet ir sezonāli liegumi, lai netraucētu atsevišķu reto putnu sugu ligzdošanu. Piemēram, ļoti jūtīgs pret nedabiskiem trokšņiem ir klinšu ērglis, tādēļ viņa ligzdu tuvumā noteikts aizliegums no februāra līdz jūnija beigām.
Arī Gomelim ir sezonas liegums, kur nelielā teritorijā koncentrējas caurceļojošie putni, kuri maina lidspalvas pirms tālāka ceļa, un tas jāievēro no aprīļa līdz pat jūlijam,” stāsta DAP Latgales reģionālās administrācijas Dabas aizsardzības daļas atļauju un izvērtējumu sektora vecākā eksperte Dace Vasiļevska.
Lubāna ezers ir iecienīta makšķerēšanas vieta, taču jāzina, ka te nedrīkst izmantot motorizētos peldlīdzekļus, bet vietām arī airu laivas, lai netraucētu putnus.
“Makšķernieki ar to rēķinās un ir apzinīgi, vienmēr iepriekš piezvanot un pārjautājot, vai un kur ezerā varēs ķert zivis. Pirms pāris gadiem izveidojām ezera karti ar informāciju, uz kuru ūdenstilpes daļu un laika periodu attiecināmi noteiktie ierobežojumi, taču vietējie ļaudis lieku reizi vēl noprecizē šo informāciju,” atklāj Dace.
Protams, te var iemaldīties arī kāds nezinītis, kuram par pirmo makšķerēšanas noteikumu pārkāpumu tiek izteikts brīdinājums.
“Soda piemērošanā inspektori ņem vērā dažādus faktorus, kas atrunāti jaunajā Administratīvās atbildības likumā, un tas būs bargāks tiem, kuri pārkāpj noteikumus atkārtoti. Šobrīd ļoti aktīvi notiek reidi, kontrolējot ūdensputnu medības, jo, medījot Lubāna ezerā pīles un zosis, nedrīkst izmantot svinu saturošu munīciju un pusautomātiskajiem ieročiem nedrīkst būt pielādēta pilna aptvere.”
Nozīmīgākās mitrāju platības Latvijā iekļauj vairāk nekā 12 400 upes un 2256 ezerus, kas ir lielāki par vienu hektāru, kopā ar mākslīgajām ūdenskrātuvēm aizņemot ap 3,7 procentus no Latvijas teritorijas, tostarp nosacīti neskarti purvi aizņem 4,9 procentus.
Visi esam vienā sasaitē
Visas Eiropas Savienības valstis apņēmušās izveidot kopīgu aizsargājamo teritoriju tīklu ar nosaukumu “Natura 2000”. Arī Latvija, iestājoties ES, veidojusi savu daļu no šā tīkla, jau esošajām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām pievienojot vēl 122 jaunas. Šo teritoriju izveidošanas pamatprincips – visā Eiropā retu un apdraudētu augu un dzīvnieku sugu un to dzīves vietu (biotopu) aizsardzība, kas iekļauti ES Putnu un Biotopu direktīvā. No direktīvu sarakstos iekļautajām sugām un biotopiem Latvijā atrodamas un tiek aizsargātas 20 augu, 34 bezmugurkaulnieku, 29 zīdītāju, 3 rāpuļu, 11 abinieku, 13 zivju, 93 putnu sugas un 58 biotopu veidi.
“Natura 2000” tīklā Latvijā ir iekļautas 333 teritorijas – 4 dabas rezervāti, 4 nacionālie parki, 239 dabas liegumi, 37 dabas parki, 9 aizsargājamo ainavu apvidi, 7 aizsargājamās jūras teritorijas, 9 dabas pieminekļi un 24 mikroliegumi. Sauszemes teritorijas aizņem 12% jeb 787 729 hektārus no Latvijas sauszemes kopplatības. Tām ir atšķirīgi aizsardzības un apsaimniekošanas režīmi – no minimāliem ierobežojumiem aizsargājamo ainavu apvidos līdz pat pilnīgam saimnieciskās darbības aizliegumam dabas rezervātos.
“Zemes īpašuma iekļaušana “Natura 2000” teritorijā nenozīmē, ka tur vairs neko nedrīkst darīt. Tomēr aizsargājamajās dabas teritorijās saimnieciskā darbība ir vairāk vai mazāk ierobežota atkarībā no teritorijas izveidošanas mērķa.
Piemēram, purvā, kam noteikts dabas lieguma režīms purva ekosistēmas aizsardzībai, nedrīkst iegūt kūdru, bet drīkst ogot, medīt, ierīkot dabas takas, vērot putnus.
Daudzos dabas liegumos saimniekošanu var turpināt kā līdz šim – kopt tīrumus, pļaut pļavas, ganīt lopus, saudzīgi saimniekot mežā. Lai noteiktu, tieši kur un ko drīkst darīt aizsargājamajā dabas teritorijā, tiek rakstīti dabas aizsardzības plāni un izstrādāti individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi sadarbībā ar pašvaldībām un zemes īpašniekiem, lai vienlaikus varētu gan saglabāt dabu, gan saimniekot un gūt peļņu,” informē DAP speciālisti.
Tomēr der atcerēties, ka šīs dabas teritorijas ir paredzētas retu un apdraudētu dabas vērtību aizsardzībai un tāpēc tajās pret dabu ir jāizturas īpaši saudzīgi, sevišķi pavasaros, kad dzīvniekiem un putniem ir mazuļi. Aizsargājamajās dabas teritorijās drīkst pārvietoties tikai pa esošajiem ceļiem un takām, kurināt ugunskurus – tikai tiem speciāli paredzētās vietās un nedrīkst aiz sevis atstāt atkritumus. Turklāt, uzvedoties klusu, ir lielāka iespēja ieraudzīt tur mītošos dzīvniekus un putnus.
UZZIŅA
DABAS AIZSARGĀJAMĀS TERITORIJAS LATVIJĀ
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, 4 nacionālie parki, 4 dabas rezervāti, 7 aizsargājamās jūras teritorijas, 9 aizsargājamo ainavu apvidi, 42 dabas parki, 261 dabas liegums, 89 dendroloģiskie stādījumi, 62 aizsargājamās alejas, 179 ģeoloģiskie objekti. Uz 2020. gada 1. janvāri ir apzināti un reģistrēti 10 543 dižkoki un 117 dižakmeņi, kā rezultātā dabas pieminekļu kopējais skaits ir būtiski palielinājies (10 990).
EKSPERTA VIEDOKLIS
Latvijas daba ir dabisko procesu un cilvēka kopdarbības rezultāts
Andrejs Svilāns, Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors: “Runājot par neskarto dabu, jāatceras, ka apmēram pirms divpadsmit tūkstošiem gadu no Latvijas teritorijas atkāpās pēdējais ledājs un aptuveni pirms deviņiem tūkstošiem gadu te parādījās pirmās mednieku, vācēju ciltis. Tas nozīmē, vienlaikus ar dzīvās dabas attīstību sākās arī cilvēku ietekmes periods. Līdz ar to tas, ko mēs šobrīd saucam par Latvijas dabu, ir dabisko procesu un cilvēka kopējās darbības rezultāts. Tādēļ teikt, ka pie mums kaut kas ir pilnīgi neskarts, nevar.
Tajā pašā laikā varam izdalīt teritorijas, kuras ir salīdzinoši mazskartas, proti, tie ir visu veidu mitrāji un citas grūti pieejamas vietas – purvi, mitrie meži, upju ieleju stāvās nogāzes, dolomīta un smilšakmens atsegumi, jūras stāvkrasti. Arī vietas, kuras cilvēki ir apzināti veidojuši, bet tās tomēr ir saimnieciskās darbības mazskarti objekti, piemēram, vecie muižu parki, kas gan ir mākslīgi ierīkoti kā dārzu un parku mākslas pieminekļi, tomēr tieši tajos ir saglabājusies bioloģiskā daudzveidība. Parkos, neizcērtot lielos kokus, patvērumu radušas daudzas sugas, kas citādi būtu atrodamas vien vecā dabiskā mežā.
Mazskarta daba ir relatīvs jēdziens, jo situācija var strauji mainīties. Šobrīd kā ļoti nopietns faktors jāņem vērā klimata pārmaiņas, kas vietām ir acīm redzamas. Priežu mežos, uzkrājoties nobirām, sāk iesēties lapu koki, tostarp invazīvās sugas, tādēļ apgalvot, ka boreālie skujkoku meži Latvijā pastāvēs mūžīgi, mēs nevaram. Ko darīt?
Nodrošināt iespējami niecīgu cilvēku iejaukšanos mazskartajās dabas teritorijās, ļaujot dabiskajiem procesiem notikt dabiskā ceļā.
Mūsu pūles saglabāt dabu nākamajām paaudzēm būs veltas, ja nenotiks starptautiska sadarbība. Palielinoties invazīvo sugu (ne tikai augu un dzīvnieku, bet arī mikroorganismu) nonākšanas riskam Latvijas dabā, svarīgi izvērtēt, cik lietderīgi un vai vispār iejaukties šajā procesā. Jo dažkārt pretpasākumi var nodarīt daudz lielāku ļaunumu ekosistēmai.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
