“Par kādu Baltkrievijas neatkarību var būt runa, ja prezidents nerunā baltkrievu valodā!” Saruna ar politikas vērotāju Dmitriju Oļehnoviču 10
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daugavpils Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektors, politikas vērotājs Dmitrijs Oļehnovičs (dz. 1977. g.) studējis Daugavpils un Latvijas universitātē. Viņa zinātnisko interešu lokā – Latvijas vēsture.
Pēdējo reizi viesojos Daugavpilī šā gada 12. martā, dienā, kad valstī tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Atceros, daži daugavpilieši paši pēc savas iniciatīvas jau sāka nēsāt maskas, veikalos un kafejnīcās bija pieejami roku dezinficēšanas šķidrumi. Rīgas iela vietām bija pamatīgi izrakņāta, pārvietoties nācās pa īpašām koka laipām. Tagad epidēmija iegrožota, savukārt Rīgas iela pilnībā savesta kārtībā. Vismaz pilsētas centrā vērojamas patīkamas pārmaiņas.
D. Oļehnovičs: Ne tikai centrā. Daugavas kreisajā krastā, Grīvā, jau vairākus gadus turpinās vērienīgi ūdensvada un kanalizācijas tīklu izbūves darbi. Uzsākta tramvaja sliežu rekonstrukcija, kas gan patlaban rada zināmas neērtības. Pilsēta attīstās, tā kļūst ērtāka un skaistāka, pat neraugoties uz neskaidro politisko situāciju Daugavpils domē.
Atklāti sakot, vairs nav iespējams izsekot, kāds politiskais spēks Daugavpilī ir pie varas un kurš sēž mēra krēslā…
Kopš 29. jūnija domi vada Igors Prelatovs, kurš pārstāv politisko spēku “Mūsu partija”. Nelielas mikrorevolūcijas pilsētā notiek jau kādus piecpadsmit gadus. Šajā sasaukumā domē pārstāvēti trīs saraksti. “Latgales partijai” ir sešas, “Saskaņai” – piecas, bet “Mūsu partijai – četras vietas.
Principi, pēc kuriem tiek veidotas un izjauktas kārtējās koalīcijas, vērotājam no malas ir grūti izprotami. Tā var būt grupēšanās ap vienu vai otru politisko autoritāti, kādu Daugavpilī gan nav daudz.
Tāpat nevar izslēgt ekonomiskās intereses un vietēja mēroga oligarhu ietekmi. Visai polarizēti ir šejienes mediji, trīs vadošie interneta portāli – “gorod.lv”, “grani.lv” un “latgaleslaiks.lv”.
Nezinātājam no malas varētu likties, ka Daugavpils ir “Saskaņas” citadele. Bet tā tas laikam nav. Kāpēc?
Iemesli ir vairāki. Partijas drīzāk ir tādu cilvēku grupas, kas pulcējas ap kādu vietējo līderi. Spilgts piemērs ir Jānis Lāčplēsis, viens no profesionālākajiem politiķiem ne tikai Daugavpilī un Latgalē, bet, manuprāt, pat visā Latvijā. Prot uzrunāt cilvēkus, izprot viņu vajadzības.
Tie, kuri balso par “Latgales partiju”, balso par Lāčplēsi. Savukārt tie, kuri iestājas par “Saskaņu”, diezin vai balso par tās programmu, viņi drīzāk atbalsta Elksniņu. Valodas faktors Daugavpilī cilvēkiem nešķiet īpaši svarīgs, tam trūkst politiskās dimensijas. Kā redzat, visi uzraksti pilsētas ielās un veikalos ir tikai un vienīgi latviešu valodā.
Bet valoda jau nemājo uzrakstos, tai jābūt dzīvai un lietotai.
Strādājot universitātē, redzu, ka vietējie jaunieši no krievvalodīgo ģimenēm latviešu valodu pārvalda labi. Mikrorajonos dzīvojošie pensionāri valsts valodu visdrīzāk tā arī nekad neapgūs. Savukārt vidējā paaudze mācās, progress ir nepārtraukts un jūtams. Deviņdesmito gadu sākumā vietējā tirgū jums būtu grūtības iepirkties, lietojot latviešu valodu. Tagad – lūdzu, nekādu problēmu.
Lielākā frakcija pilsētas domē ir “Latgales partijai”. Bet vai Daugavpils ir Latgale? Dažus simtus metru no vietas, kur mēs pašreiz sēžam, Daugavas otrā krastā, sākas Sēlija, agrākās Kurzemes hercogistes zemes.
Protams, Daugavpils atšķiras no Rēzeknes, Preiļiem, Ludzas vai Kārsavas, kur varam runāt par tiešām latgalisku vidi. Un tomēr Daugavpils ir daļa no Latgales. Arī te uz ielas var dzirdēt latgaliešu valodu, bet tuvējie pagasti upes labajā krastā – tā jau ir īstā Latgale. Pašā pilsētā ir atsevišķi latgaliskuma centri – universitāte, katoļu baznīcas, jauniešu organizācijas, pašdarbības kolektīvi.
Savukārt Daugavas kreisajā krastā ir visai īpatnēja kultūrvide, ko īpaši labi var izjust Ilūkstē, Dvietē, Bebrenē, Subatē. Blakus katoļiem un vecticībniekiem šeit izsenis dzīvo arī luterāņi. Pat netālu no Krāslavas, Vecbornē atrodas luterāņu baznīca, notiek regulāri dievkalpojumi. Tāpat atšķiras lauku sētu izskats. Sēlijā tās tradicionāli bijušas lielākas un arī turīgākas. Īpaši salīdzinot ar sīkajām Latgales jaunsaimniecībām, kas izveidojās pēc agrārreformas.
Daugavpils pamatoti tiek uzskatīta par vienu no pasaules vecticībnieku centriem. Kurzemnieks vai vidzemnieks varētu jautāt – vai vecticībnieki atšķiras no parastajiem krieviem?
Lai arī atšķirības pamazām nivelējas, tās joprojām ir jūtamas. Vecticībniekiem jeb, kā pie mums Latgalē pieņemts teikt, “staroveriem”, ir stipra kopienas un ģimeniskuma sajūta. Arī savdabīgs patriarhālisms, cieņa un respekts pret vecākiem.
Pazīstu kādu piecdesmit gadus vecu vīrieti, kurš neatļaujas smēķēt tēva klātbūtnē – jo tēvam tas nepatīkot. Vecticībnieki izjūt ciešu piederību Latvijai, tā ir viņu dzimtene un tēvija. Savukārt Krievija ir valsts, kur runā krievu valodā.
Daži mani paziņas Rīgā vismaz reizi gadā apmeklē Rotko Mākslas centru Daugavpilī. Vai pilsētnieki paši apzinās, ka tā ir milzīga vērtība?
Es labi atceros laikus, kad padomju armijas atstātais cietoksnis bija pārvērties par bomžu rajonu ar degradētu vidi, kur vēlās vakara stundās nevarēja justies droši. 2002. gadā radās ideja cietokšņa teritorijā, Artilērijas arsenāla ēkā izveidot Daugavpilī dzimušā amerikāņu mākslinieka Marka Rotko piemiņai veltītu mākslas centru. Pilsētnieki gan bija visai skeptiski, daži to pat nicīgi dēvēja par “centr urodka” (“центр уродка”, no krievu vārda “уродок”, ko varētu tulkot kā “pretīgs”. – J. L.). Tagad neviens vairs tā neizsakās.
Kopš 2013. gada pavasara, kad Rotko centrs vēra durvis apmeklētājiem, tas piesaista tuvus un tālus viesus, rosina pārējo Latviju atklāt Daugavpili. Un ieraudzīt, ka pa ielām te nestaigā lāči. Patīkami vērot, kā mainās pats cietoksnis. Ap Rotko centru veidojas vesels aktivitāšu kopums – citas mākslas galerijas, viesnīca, restorāns, veikali. Arī Valsts policijas Latgales reģiona pārvalde atrodas cietokšņa teritorijā.
Bet iesim tālāk, uz dienvidaustrumiem. Netālu no Daugavpils sākas Baltkrievija, kurai šajās dienās pievērsta visas pasaules uzmanība.
Te būtu jāprecizē – mūsu uzmanība. Uz Baltkrieviju skatās Baltijas valstis, Krievija, Ukraina, Polija, varbūt vēl Čehija. Pārējā pasaule – diezin vai. Tomēr tas, kas patlaban notiek Baltkrievijā, ir ne tikai ļoti interesanti, bet arī pamācoši.
Var novilkt interesantas paralēles starp Aleksandru Lukašenko un Kārli Ulmani. Abi runāja un runā par tautas un valsts vienotību, abiem līdzīga saimnieciskā politika – liels valsts sektors, saimniecisko procesu regulācija, valsts kontrolēti uzņēmumi.
Patiesībā pirmajos valdīšanas gados “batjka” Lukašenko bija labs saimnieks, “Baltkrievijas kolhoza” priekšsēdētājs. Man pašam šajā valstī dzīvo attāli radi un paziņas. Savulaik viņiem patika Lukašenko – kā “mazākais no iespējamajiem ļaunumiem”.
Vecmamma, pēc tautības poliete, gāja uz katoļu baznīcu un lika sveces par Lukašenko veselību. Jo viņa beidzot sāka regulāri saņemt pensiju. Šī politika visai veiksmīgi funkcionēja līdz aptuveni 2005. gadam, kad sākās pirmie protesti.
Diemžēl Lukašenko nemācēja ne skaisti noturēties pie varas, ne eleganti no tās aiziet. Kādreiz viņam bija gudri padomnieki un ministri, kuri kļuva nevajadzīgi brīdī, kad diktators viņos saskatīja konkurentus.
Palika pelēkā masa, kas skatās valdniekam mutē un saka to, ko viņš grib dzirdēt. Tā pamazām sāka zust realitātes sajūta. Nevienam nebija noslēpums, ka šo vēlēšanu rezultāti tiks “piekoriģēti”.
Bet ne jau tik ļoti – līdz 80%! Būtu viņš “uzvarējis”, teiksim, ar 55% balsu, tādi protesti visdrīzāk nebūtu sākušies. Cilvēki nodomātu – žēl, šoreiz nepaveicās, nākamreiz būs labāk. Bet 80% – tas jau bija spļāviens sejā, kas iekustināja pat politiski neaktīvos mazpilsētu iedzīvotājus.
Vai situāciju Baltkrievijā var salīdzināt ar notikumiem Ukrainā 2014. gadā, ar “Maidana revolūciju”?
Patiesībā ne. Baltkrievija ir homogēnāka nekā Ukraina, te nav pretnostatījuma Rietumi – Austrumi. Baltkrievu valodu tikpat labi var dzirdēt kā Grodņā valsts rietumos, tā Mogiļevā pie Krievijas robežas. Saimnieciskā situācija Baltkrievijā šodien ir krietni labāka nekā Ukrainā. To izmantoja Lukašenko, sakot – vai jūs tiešām gribat dabūt to pašu, ko ukraiņi? Šie vārdi atrod dzirdīgas ausis pat Latvijā.
Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis no “Saskaņas” savā “Twitter” kontā nesen rakstīja, ka “ekonomikas jomā Latvija var pamācīties no Baltkrievijas”. Viņiem ir labi ceļi, sakārtotas ielas, tīrība un kārtība.
Arī tirgū pieprasīta produkcija – apavi, kosmētika, traktori, smagās automašīnas, informācijas tehnoloģiju produkti. Bet mēs aizmirstam, ka šīs valsts ekonomika turas virs ūdens, pateicoties Krievijas atbalstam, lētajiem energoresursiem un kredītiem.
No eiroskeptiķiem dažkārt var dzirdēt – Baltkrievija ir pēdējā nacionālā valsts Eiropā, kas īsteno neatkarīgu politiku. Bet par kādu neatkarību var būt runa, ja Lukašenko nemitīgi, kā krievi teiktu, “kļančī” jeb diedelē naudu no Krievijas, Ķīnas un Eiropas.
Par kādu Baltkrievijas neatkarību var būt runa, ja prezidents nerunā baltkrievu valodā!
Tā ir skaista, bagāta valoda ar senām tradīcijām. Bet baltkrievu skolas joprojām ir retums. Pat tāds priekšmets kā “Baltkrievijas ideoloģijas pamati” universitātēs tiek mācīts krievu valodā.
Kā jūs domājat – ar ko tas viss beigsies?
Izskatās, ka Lukašenko nav gatavs brīvprātīgi atteikties no varas, ka vardarbība turpināsies. Par to liecina šie ārišķīgie žesti – miliču apbalvošana, pastaiga ar automātu rokās.
Pagaidām viņam nav reālu oponentu. Tihanovskas komanda – tie ir jauki un godīgi cilvēki. Bet vai viņi ir vadītāji, reāli darītāji? Nezinu. Cerību dod tas, ka pazīstami žurnālisti, kultūras darbinieki, diplomāti, ārsti, augstskolu pasniedzēji publiski sāk novērsties no varas.
Situācija Baltkrievijā ir daudz sarežģītāka, nekā ziņo mūsu mediji. Baltisarkanbalto karogu parādīšanās Baltkrievijas pilsētu ielās nav vērsta pret Krieviju, bet gan pret Lukašenko, kurš atjaunoja padomju Baltkrievijas karogu.
Baltkrievu jaunieši var nerunāt baltkrievu valodā, bet tomēr apzināties sevi kā baltkrievus. Neskaidrību ir daudz. Es vienmēr esmu domājis, ka labi pazīstu Baltkrieviju. Bet šodien uz jautājumu – kas notiek baltkrievu galvās, mana atbilde ir – nezinu.
