Nešaujiet tumsā 3
Nešaujiet tumsā starp “šeit” un “tur”, tas ir bīstami. Tās noslēpumainās būtnes, kas tur mājo, mūs laiku pa laikam satraucot un biedējot, nevar iznīcināt. Tās ir nemirstīgas un glabā sevī noslēpumu, ko tām uzticējusi Daba. Nogalināt var tikai cilvēku. Pirms liktenīgā šāviena Nacionālā teātra jaunajā iestudējumā Ivo par to nepadomāja, toties Kirils Serebreņņikovs visai uzstājīgi liek par to domāt arī ilgi pēc izrādes.
Kants teic, ka “prāts ir visu patvarīgo darbību, kādās cilvēks izpaužas, pastāvīgais nosacījums. Jebkura no šīm darbībām, pirms vēl tā notiek, jau iepriekš ir noteikta cilvēka empīriskajā raksturā.” Mēs par to diemžēl zinām gaužām maz. Reizēm pat nesaprotam, kāpēc kādā brīdī rīkojamies tieši tā un ne citādi, kāpēc mūsu izvēle ir bijusi šķietami nesaprātīga, kāpēc esam atkāpušies no sabiedrībā pieņemtām normām utt. Pat lāgā nezinām, vai par to vispār vajag runāt jeb labāk būtu klusēt, un kā to vajadzētu darīt? Vairākumam cilvēku ir bail ienirt savas psihes dzīlēs, jo dienasgaismā izvilktie noslēpumi var izrādīties pārāk neglīti un sagraut to stereotipu mūri, aiz kura mēs cītīgi slēpjamies, postulēdami sevi kā kulturāli saprātīgas būtnes.
Lietuviešu rakstnieks Marjus Ivaškēvičs pirms gadiem trīspadsmit ir atradis satriecoši labu dramaturģisko paņēmienu, kā šo cilvēcisko fenomenu papētīt, tā teikt, no mākslas pozīcijām. Lugā “Tuvā pilsēta” atainotā situācija, īpaši tās attīrītajā, mūsu teātrim paredzētajā variantā, ir ideāla metafora stāvoklim, kurā savu dzīvi vada katrs normāls cilvēks. Darbs, ģimene, bērni, ikdienas rūpes un pienākumi, materiālās un fiziskās vajadzības un ierastu, gandrīz nemainīgu emociju loks. Tā “šeit” dzīvo Ivo un Annika, klusa un priekšzīmīga daudzbērnu ģimene, kurā visi mīl viens otru. Tiesa gan, Ivo brīvdienās kopā ar pāris draugiem mēdz doties pāri līcim uz tuvējo pilsētu, kura vilina ar iespēju piedzīvot vēl ko nebijušu, un tas mazliet sāk nomākt mājās palikušo Anniku. Dialogi, kurus abi laulātie risina izrādes sākumā, ir pavisam sadzīviski, Annika izjautā vīru par kārtējo braucienu, bet Ivo atbildes ir izvairīgas, un galu galā Annika izlemj “tur” doties pati.
Atļaušos te nelielu teorētisko subsīdiju. Režisora koptais aktieru skatuviskās eksistences veids, kuru varam vērot jau vairākos Kirila Serebreņņikova iestudējumos Nacionālajā teātrī, ir visai komplicēta un rūpīgi saskaņota izrādes dalībnieku darbošanās segmentā starp distancētu spēli un zibenīgu iejušanos tēlā. Līdzīgi, bet ar savām stila iezīmēm mūsdienās strādā daudzi pazīstami režisori, jo šodienas skatītāja uztvere ir atslābināta un spēj koncentrēties uz samērā īsiem mākslinieciskās informācijas apstrādes periodiem. Ņemot vērā šo mūsu laika īpatnību, Serebreņņikovs ir izkopis skatuviskajās izpausmēs nevainojami sabalansētu spēli, kas neliek publikai iedziļināties tēla vienlaidus dzīvē, bet estētiski paspilgtinātos toņos fiksē personāžu rīcību zīmīgos momentos. Jo ekspresīvākas un šokējošākas ir skatuves darbībā fiksētās epizodes, jo grodāk tās iespiežas skatītāja uztverē, liek tai meklēt sakarības un kļūt par izrādes līdzradītāju. Tā talantīgi režisori rada laikmetīgu teātra valodu, kuras pamatprincipus ir vēlams izprast, lai pēcāk nebūtu jāteic, ka izrāde bija kārtējais murgs.
Nevar nonākt “tur”, nešķērsojot tumsu – līci, pa kuru kuģot Annika baidās, bet tagad ir uzcelts tilts un tas viņai sniedz šķietami lielāku drošību. Sākumā Maija Doveika savu spēli centrē uz ārišķīgām rīcības izpausmēm, ļaujot publikai pasmaidīt par Annikas neveiklībām saskarsmē ar Larsu, bet, kad tumsas dēmoni jau ir pieteikuši sevi kā nepārvarams spēks, aktrise, līdzīgi kā Antigonē, ieiet tikai sev vien zināmos izjūtu slāņos un pārliecinoši liek noprast, ka tiem pretoties Annika nespēj. Kā savulaik teica Kirkegors, sevis pazudināšana notiek tik nemanāmi, it kā nekas nebūtu bijis. Vien dažas reizes uz tilta Annika ielūkojās tumsas dzīlēs, ko izdarīt izrādē niansēti palīdz Marijas Bērziņas eleganti atveidotā sieviete ar pieredzi, un viņas aiziešana pa seksuālo kaislību ceļu līdz traģiskajam finālam vairs nav novēršama.
Ko no līča šķērsošanas savai vajadzībai ir “izvilcis” Ivo, autors neatklāj. Draugi, ar kuriem viņš brīvdienās it kā devās uz tuvo pilsētu, izrādās, sen ir miruši, bet viņu reālajai eksistencei “tur” patiesībā jau nav nekādas nozīmes. Gundars Grasbergs savu varoni izrādē veikli slēpj aiz alus bundžām, kas tiek tukšotas “šeit” un “tur”, taču aktiera psiholoģiski plastiskā spēle ļauj noprast, ka Ivo par tumsas noslēpumiem zina vairāk nekā pasaka, un viņa izmisuma pilnais šāviens tumsā ir savas bezspēcības atzīšana tās priekšā.
Jāņa Āmaņa un Romāna Bargā virtuozajās pārvērtībās iemiesotā tipāžu un sekstūristu galerija sākumā liekas nedaudz pastiepta publikas slēptās ziņkāres apmierināšanai, bet savu uzdevumu – savilkt vienā kamolā atsevišķos sižeta mezgliņus – tā izrādē paveic spīdoši. Mazliet pūkaināku šo kamolu padara arī Kārļa Reijera atzīstami ieskicētā Annikas dēla freidiskā saite ar māti. Savukārt Arturs Krūzkops ar savu buķeti Larsa lomā ir radījis teju vai īstu “maucīgās profesijas” šedevru uz skatuves.
Psihologi apgalvo, ka iztēle ir radniecīga Erotam un tai piemīt spēja piekļūt zemapziņas tumšajiem avotiem, kuros dziļi iekšā kustas fantāzijas tēli. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc uz jautājumu, par ko ir luga, režisora īsā atbilde skan – sekstūrisms. Pa pusei aizplīvurotā biznesa niša barojas tieši no šiem avotiem un mūsu instinktiem. Paralēlais stāsts, kuru izrādē ļoti iespaidīgi, bet ne šķebinoši izdzīvo Kaspara Zvīguļa maniaks Bils un viņa upuris Sireneta Ditas Lūriņas atveidojumā, ir ne tikai galvenās sižeta līnijas pastiprinājums, bet vienlaikus arī atbilde uz jautājumu, kāpēc šis “mūžīgais bizness” pastāv un kāpēc neviena morāle to nekad nav spējusi un nespēs iznīcināt. Pietiek uzmanīgi ieklausīties Sirenetas telefona sarunā pēc sadomazohistiskā ciešanu seansa un kļūs saprotams, kāpēc Nīče teica, ka daba smejas par morāli. Līdzīgs motīvs kādreiz jau ieskanējās Bunjuela filmā “Dienas skaistule” ar Katrīnu Denēvu titullomā.
Lai cik liekulīga arī būtu sabiedrībā paustā attieksme pret visām izrādē atainotajām parādībām, patiesībā cilvēks joprojām nezina, ko iesākt ar saviem iekšējiem konfliktiem – apspiest tos jeb dot tiem vaļu? Nedrošība ir ielikta mūsu būtības kodolā, un nekas nav akmenī kalts. Katrs mēģinājums kaut nedaudz pietuvoties prāta tumsas spēkiem mazina šo nedrošību un dod iespēju kaut miglaini apjaust, kādi faktori atmodina mūsos snaudošo. Serebreņņikova iestudējums Nacionālajā teātrī ir lielisks radoša kolektīva mēģinājums to izdarīt ar mākslas palīdzību, taču, lai izrādi pilnībā novērtētu, skatītājam ir nepieciešama kaut nedaudz mākslas uztverē asināta pieredze.
UZZIŅA
Marjus Ivaškevičs, “Tuvā pilsēta”, iestudējums Nacionālā teātra Lielajā zālē
Režisors, scenogrāfs kostīmu mākslinieks: Kirils Serebreņņikovs, Indras Brūveres tulkojums, horeogrāfs Jevgeņijs Kulagins, Jēkaba Nīmaņa muzikālais noformējums.
Lomās: Maija Doveika, Gundars Grasbergs, Kārlis Reijers, Marija Bēziņa, Arturs Krūzkops, Kaspars Zvīgulis, Dita Lūriņa, Jānis Āmanis, Romāns Bargais.
Tuvākās izrādes: 21. martā, 6., 21., 29. martā.
